L.VELSKOPFA ~ Henriha - IZRAIDĪTO CEĻŠ

Matotaupa vēroja runātāju, kā bērns apbrīno neredzētu kukaini.

— Kur jūs gribat tikt?

— Indiāņu virsaiti, atklāti sakot, tas mums ir pilnīgi vienalga, kur mēs nonāksim, bet katrā ziņā kaut kur tur, kur var dabūt ko dzert un ko grauzt, iekams mēs no­sprāgstam badā vai aiz slāpēm.

— Kur ir jūsu zirgi?

— To tu prasi savai vētrai, savai sasodītai, nolādētai velna vētrai! Tā viņus kaut kur aizrāva un nožmiedza. Kā es lai to zinu! Ja mēs vēl gribētu zirgus meklēt, mums būtu daudz darba. Nudien par daudz.

Matotaupa ironiski pasmaidīja.

— Nudien par daudz, — viņš atkārtoja bālģīmju va­lodā, kas no viņa lūpām skanēja svešādi. Tad viņš aici­nāja atkal indiāni ar kaklautu tulkot, kurš bija uzcītīgi un pacietīgi visu baltā teikto atkārtojis dakotu valodā.

— Kur ir jūsu bises un šautenes?

— Pie velna, puisi, pie velna un viņa augsti godājamās vecmātes! Varbūt vēlies vēl kādu izziņu? Mans vārds ir Bils. Es neesmu nekāds zemes mērnieks, bet gan pieredzē­jis izlūks, slavens no Aļaskas līdz Meksikai, uzvarētājs divdesmit četrās gaiļu kaujās, esmu divdesmit sešus ga­dus vecs, piedzimis un kristīts, vēl neesmu miris, bet no­sprāgšanai tuvu, tāpēc ka šonakt sarijos daudz smilšu, jo

šinī nolādētajā zemē var gan dabūt smiltis, bet ne piliena brendija. Vai esi tagad apmierināts, ko? Ar ko vēl varu tev pakalpot, līdz tu beidzot izšķirsies mūs izpestīt no šīs smilšu kārbas?

— Par to mēs varētu apspriesties.

— Apspriesties, visuvarenais! Es tagad tev kaut ko teikšu skaidri un gaiši, tu, smirdīgais ņerga, sasodītais sarkanādaini! Vai nu tu mūs vedīsi laukā no šīs smilšu jūras pieklājīgā vietā, piemērotā godīgiem ļaudīm, vai arī mēs sadosim, kā nākas, pa sprandu tev un tavam utu­bungam.

Indiānis, kas pavadīja baltos, tulkoja vienaldzīgi kā mašīna.

— Pamēģini! — atteica Matotaupa, mierīgs kā klints.

— Tā jau nu nebija domāts. Kā lai tiek ar jums, sar- kanādainajiem, galā! Tātad īsi un aši — ko tu prasi?

— Munīciju.

— Paskat tik! Munīciju. Munīciju! Ja neko vairāk… Kāda kalibra? Bet pag, labāk papriekšu izpīpēsim apsprie­des un miera pīpi. Citādi nevar būt drošs par kādu jūsu viltību. Miera pīpi — esi ar mieru?

— Mēs pīpēsim kopā.

— Pirmais prātīgais vārds, ko es dzirdu no tavas mu­tes, indiāņu virsaiti. Vai tu munīciju nelietosi, lai mūs aizlaistu uz viņpasauli?

— Nē.

— Goda vārds?

— Mans vārds ir mans vārds. Es nezinu, kas ir meli.

— Ak, svētā nevainība, gan tu vēl iemācīsies melot! Bet, ja līdz šai dienai vēl to tiešām neproti, jo labāk. Tā­tad, lūdzu, sasmēķēsim!

Matotaupa nokāpa no zirga un, to darot, piesardzīgi ne­izlaida bālģīmjus no acīm. Harka palika sēžam zirgā un paņēma arī sarķa pavadu.

Vīrs, kas bija sevi nosaucis par Bilu, apsēdās, Mato­taupa apsēdās iepretī zemē. Svinīgajai ceremonijai in­diāņa acīs bija niecīga nozīme, jo netika lietota šādam nolūkam paredzētā svētā pīpe. Bilam neienāca pat prātā pavaicāt pēc Matotaupas vārda, un viņš joprojām uzru­nāja to ar «virsaiti», kā sava veida pieklājības frāzi. Ievilkuši dažas reizes pa dūmam, pēc daudziem abpusē­jiem apgalvojumiem par laba vēlējumiem un gatavību palīdzēt abi piecēlās. Matotaupa piegāja pie sava zirga, bet tam mugurā nekāpa. Bils gāja pie saviem ceļa bied­riem un prasīja, lai ikviens savāc munīciju, kas pēc ieroču pazaudēšanas kļuvusi par lieku balastu.

Liekas, visi nebija ar šo darījumu mierā, taču Bils tos ar nerimtīgiem vārdu plūdiem pārliecināja. Matotaupa un Harka saprata tikai niecīgu daļu no visa tā, ko viņš vienā laidā apgalvoja un stāstīja.

Pa to laiku, kamēr bālģīmji savā starpā apspriedās, Harka vēlreiz pārdomāja visus vārdus, ar kādiem bija apmainījušies Bils un Matotaupa. «Smirdīgais ņerga» un «sasodītais sarkanādaini» bija teicis Bils, un Matotaupa bija uz šiem nekaunīgajiem apvainojumiem atbildējis tikai ar mierīgu stāju un ironiju, nevis ar nazi.

Kāpēc tā? Vecajam Antilopei vajadzēja mirt tāpēc, ka bija apvainojis virsaiti. Šis te Bils ar strupo kaklu un īsa­jām kājām un viņa indiānis ar ērmoto lakatu ap kaklu turpretī varēja tērgāt un tulkot, kas tik iešāvās prātā. Matotaupa izturējās tā, it kā tie būtu odi, kuru dzēlienus viņš nemana. Jādomā, ka tie bija gaužām nicināmi un no­žēlojami radījumi, kas derīgi vienīgi, lai pagādātu Har- kas bisei patronas.

Beidzot Bils pienāca ar piecdesmit patronām. Viņš iedeva zēnam divas, un Harka pielādēja bisi. Kalibrs de­rēja.

— Visas! — Matotaupa strupi pateica.

— Kā tad citādi, ka visas! — attrauca Bils. — Protams, ka visas!. Visas! Bet tikai tad, kad jūs būsiet mūs aizve­duši turp, kur var uzturēties tādi cilvēki, kādi esam mēs! Tas jums patiktu gan, iebāzt kabatā munīciju, tad ar sa­viem kleperiem spolēt prom, bet mēs te lai skaitām smilšu graudus, kamēr izlaižam garu. Nu nē, džentlmeņi, tā tas neies! Šitāds reizes rēķins neder.

— Visas!

— Bet ne jau te, es tev saku, un to saku es, Bils, kas jau uzvarējis divdesmit četrās gaiļu kaujās! Tiklīdz būsim atraduši dzīvības oāzi, tad — visas. Bet ne te, tuksneša vidū. v

Matotaupa deva mājienu Harkam sekot viņa piemēram un apsēdās smiltīs. Harka apsēdās līdzās.

— Ko tas nozīmē? — Bils ērcīgi iesaucās.

— Visas! Mēs te gaidīsim.

— Cilvēkbērns, virsaiti, tu gan esi stulbs! Vai tu domā, ka nenosprāgsi smiltīs?

— Protams. Bet tikai pēc bālģīmjiem. Mans dēls un es — mēs izturēsim slāpes ilgāk, jo mums ir pieredze.

— Elles ratā, piķis un zēvele, svētā vientiesība! Vis­īstākais prāta sajukums! Tā kaut ko es vēl neesmu pie­dzīvojis, kaut arī esmu uzvarējis divdesmit četrās gaiļu kaujās. Vai tu ar sajēdz, ka esmu saviem pretiniekiem no­kodis degunu un sašķaidījis sejas un ka esmu slavens no Aļaskas līdz Meksikai! Man tu šādus pekstiņus vis ne­domā taisīt! To tu vis nevari… tātad nudien nevari!

— Es to varu.

Bils krišus nokrita uz savas platās sēžamvietas smiltīs.

— Tu vari… Vai zini, ka tavs prāts ir no tevis atva­dījies? Tāpēc man tevis žēl. Gribu izmēģināt, kā tas iedarbojas, kad jums iedod rokās piecdesmit patronas. Ļaunākā gadījumā mums ir pistole šaušanas gatavībā!

Viņš izvilka savu šaujamo un nolika sev priekšā pat­ronu jostu. Harka savāca munīciju.

Matotaupa piekrītoši pamāja ar galvu un sēdās zirgā, arī Harka uzlēca savā sainī. Septiņi baltie, kas vēl bija spējīgi paiet, un indiānis ar lakatiņu ap kaklu pienāca pie jātniekiem. Pieci ievainotie, kas nespēja sekot, izmisīgi kliedza un lūdzās, lai viņus nepamet.

— Mierā! Mēs atgriezīsimies un paņemsim jūs! — uz­brēca Bils, redzēdams, ka indiāņu vadonis vilcinās. Taču palicējus šis mierinājums neapklusināja.

— Nekad jūs neatgriezīsieties! Cņkas, nodevēji, nelie­tīgie … jūs…. jūs … gribat, lai mes nobeidzamies! Ne­pametiet mūs nelaimē, draugi, brāļi, biedri, lūdzu… lai…

Harka nespēja visu saprast, bet pēc noskaņas nojauta teikto. Viņš nepazina cilvēkus, kas tika pamesti nožēlo­jamai nāvei, bet dziļi nicināja tos, kas savus ceļa biedrus atstāja nelaimē.

Viens no nelaimīgajiem, kam bija smagi savainojumi, sadabūja savu revolveri un nošāvās, pielicis ieroci pie deniņiem; viņš bija uz vietas beigts.

— Šāda iespēja jums paliek vēl visiem! — Bils brutāli noteica. — Bet vispār mēs jau atgriezīsimies. Nevajag zaudēt cerību!