L.VELSKOPFA ~ Henriha - IZRAIDĪTO CEĻŠ

Nedzirdami lidoja pūce. Vilki vairs negaudoja, tie bija pa­ēduši. Jaunie vilcēni sparīgi auga un kā bīstama nākošā vilku paaudze snauda biezoknī, piespiedušies cits pie cita. Debesu jums liecās ar savu zvaigžņu klāstu pār klinšaina­jiem kalniem, pār mežiem un prērijām, kas pletās līdz kalnu pakājei.

Nomaļā augstienes ieplaka, kur ganījās divi zirgi, bija īsa, šaura un stāva. Strauts, kas tecēja tai cauri, klusi plūda pa kalnu pļavām dzidrs kā spogulis. Ieplakas galā strauta ūdens sašķīda pret klinti miljoniem lāsēs, kas zvaigžņu gaismā vizuļoja. Ar klusu šalkoņu, kā smīgalas lietum sijājot, tās slacīja gludos akmeņus. Augšgalā, kur ieplaka lieca_apaļu loku, strauts savā iztekā vēl bija tikai sīks avots. Udenš, neatradis īsto gultni, burbuļoja un irdzēja gan šur, gan tur, slacīdams zālāja saknes, sūnas un krūmājus, un deva patvērumu maziem dzīvniekiem. Pļava atradās kalnu ielokā, kas to pasargāja no vētrām un baroja strautu ar lietus un sniega lejup slīdošo valgmi. Tā bija šķietami pilnīgi sevī noslēgta maza auglīga para­dīze. Taču zemē iespiedušās meža zvēru pēdas, kurās bija sakrājies ūdens, liecināja, ka vientuļā pļava tiek apmek­lēta. Pēdas veda uz kādu klinšu taku, kas, lai gan šaura, ar drošu paļāvību vedināja no pļavas augšup uz kādu virsotni.

Abi zirgi skraidīja brīvi pa šauro iegrobi gar lejup plūstošo strautu, tomēr pavada tiem palika nenoņemta. Viens bija sainis, otrs sarķis. Abiem bija meža zirgu cil­denais augums, un ganoties dzīvnieku kustības bija veik­las un graciozas. Rādījās, ka viņi ir kopā saraduši, jo tu­rējās pastāvīgi vienkop un beigās palika pie mazā strauta stāvam līdzās, lai gulētu. Netālu no abiem dzīvniekiem zālē zvilnēja kāds indiāņu zēns. Viņš bija aizvēris acis un izstiepies garšļaukus uz bizoņādas segas. Izskatījās, ka viņš būtu pārgurumā meties gar zemi, un, kaut arī acis bija aizvērtas un šķita, ka viņš gulētu, elpa plūda nemie­rīgi un šad tad likās, it kā viņa acis kustētos. Tad noraus­tījās arī rokas. Viņš sapņoja un reizēm uztrūkās. Līdzās zālē pa tvērienam gulēja divstobrene, ievīstīta ādā, kas to pasargāja no mitruma.

Strauta augštecē, kādā vietā uz šaurās klinšu taciņas, no kurienes pavērās plašs skats uz kalnu nogāzēm un zemākajām ieplakām, šai vientuļajā pamestībā atradās vēl otrs cilvēks. Viņš vērās zvaigžņotajā naktī. Liela

auguma, slaiks, ar visu savu stāju liecinot par veiklumu un izveicību, viņš stāvēja pie kāda atklāta klinšu izciļņa. Auguma augšdaļa viņam bija kaila, uz pleciem vīdēja dziļas, kreveļainas nagu skrāpējumu rētas. Garos matus viņš bija sapinis bizēs, kas nokarājās abpus pleciem. No ādas maksts, kas viņam bija auklā pakārta kaklā, rēgo­jās laukā dunča spals. Nekādu citu ieroču viņam nebija. Nebija arī nekādu rotu, nedz spalvu, kas liecinātu par izcilu stāvokli.

Indiānis stāvēja nekustīgi; viņa acis atkal un atkal kavējās vienā un tai pašā virzienā tālu pāri pakalnu rindai, kas nosliecās līdz prērijai, tad uz mazo ieplaku, kur gulēja zēns, un uz kalnu galotnēm, pāri kurām mir­goja zvaigznes.

Viņš bija ilgi nostāvējis savā novērošanas postenī, kad austrumos debesīs sāka balsnīt pelēcīga gaisma. Uzvilnīja vējš, un šeit augšā tūlīt pat metās vēsi, vēsāks nekā naktī. Ievizējās rasas pilieni zālē. Debesis iegaismojās arvien vairāk, un pelēcīgajā krēslā ielauzās uzlecošās saules spožais zelts. Visas krāsas atguva savu košumu, pļava kļuva zaļāka, un strauts mirdzēja kā sidrabs, ēnas atkā­pās kā izbiedēti rēgi. Debesu starojošos augstumos jau lidinājās kāds piekūns. Meža laucē, labu tiesu lejāk par ūdenskritumu, tikko tur aizsniedzās pirmais saules stars, kaut kas sakustējās. Starp kokiem parādījās briedis, mir­kli palika sasprindzis stāvam, pēc tam ņēmās mierīgi dzesēt slāpes un ganīties.

Indiānis bija palicis klinšu ēnā. Taču beidzot saules stari trāpīja un sasildīja arī viņu. Vīrietis viegli izstai­pījās, un apvaldītais spēks tikko manāmajā kustībā pil­nībā izcēla šā cilvēka auguma skaistumu. Aizēnojis ar plaukstu acis, pusē pievērtiem plakstiem viņš raudzījās saulei pretī uz mežiem apaugušajiem pakalniem un prēri­jām. Viņam bija gaiši iebrūna sejas āda, melnas acis un melnum melni mati.

Viņš tagad sarosījās, nekur neatbalstīdamies ar roku, nokāpa pa šauro dabisko klinšu taku un noliecās pie avota padzerties. Tad lēnām devās no pļavas miklā ieloka uz šauro ieplaku, uz kurieni aiztecēja strauts. Viņš negāja pa zāli un miklo zemi, bet laipoja pa akmeņiem, kas gu­lēja zālē; kājas vieglajos mokasīnos spēra soļus droši.

Zirgi pieskrēja klāt, un viņš ar tiem apsveicinājās. Viņš piegāja pie zēna, kas vēl gulēja. Kamēr viņš to vēroja,

viņa sejas vaibsti pārvērtās. Gadus trīsdesmit vecā vī­rieša inteliģentajā un labi veidotajā sejā vaigi bija iekri­tuši un mutes kaktiņi skarbi novilkušies lejup. Raugoties uz guļošo zēnu, viņa lūpās paplaiksnījās smaids un skatiens atmaiga. Smaidā tomēr jautās sāpīga smeldze.

Zēns pamodās un tūlīt pat pielēca kājās. Viņš izska­tījās līdzīgs tēvam un tomēr arī atšķīrās. Zēna āda bija nedaudz tumšāka un, kaut arī viņš bija vēl ļoti jauns, se­jas vaibsti jau bija asāki, piere augstāka. Viņš bija savam vecumam neparasti liela auguma, zēna muskuļi rotājās kā meža dzīvniekam.

Viņi nepārmij a vārdus, lai sasveicinātos. Zēns, tāpat kā tēvs, iedzēra malku skaidrā ūdens, pārlaida sainim glāstot ar plaukstu pār muguru, paņēma bisi un tad sekoja tēvam, kurš viņu veda pa klinšu taku uz novērošanas vietu.

— Harka, — indiānis klusiņām uzrunāja dēlu, kamēr abi nolūkojās lejup uz mežiem, — tu redzi meža pļavu tur lejā, kur strauts plūst uz ieleju. Tur, kur ir meža zvēru taka, es redzēju briedi.

Zēna sejā atplauka smaids.

Abi devās atpakaļ pie zirgiem, kas padzēruši no jauna ganījās.' Zēns plūca lapas un zāli, izraka pa saknei, lai kaut cik remdinātu izsalkumu, tāpat darīja arī tēvs. Maz­liet ieēduši, viņi atgūlās saulē, bet neaizmiga. Zēns no jauna ietina bisi ādā; tā bija aļņādas meitenes kleita — ļoti skaista, izšūta sarkaniem un ziliem senlaicīgiem rak­stiem. Zēnam pašam nebija nekāda apģērba, viņš jutās nepierasti, jo bija jau divpadsmit gadus vecs, taču vasa­rīgajā siltumā gluži patīkami. Meitenes apģērba gabalus, kas lieti noderēja, bēgot no apmetnes, viņš negribēja vairs nekādā gadījumā vilkt mugurā, ne garās ādas bikses, ne arī līdz ceļiem garo kimonoveida kleitu.

Indiāņi raudzījās zilajās debesīs, bet ne jau tāpēc, lai sapņotu. Viņi bija pamanījuši ērgli, kurš plati izplestiem spārniem ļāvās vēja strāvai. Radās iespaids, ka viņš ne­maz nekustina spārnus. Putna lidojuma vieglums un drosme izraisīja abu vērotāju apbrīnu. Apkārtējie kalni, liekas, bija varenākā plēsīgā putna medību iecirknis. 'Vairāk nekā divas stundas tas lidinājās apkārt; piekūns bija pazudis.

— Kara ērglis! — pēc stundām ilgas klusēšanas ieminē­jās indiānis.

— Tā spalvām vajadzētu tev piederēt, tēvs.

— Ērgļa medības prasa daudz laika, Harka.

— Varbūt mums būs laiks.

Tēvs pasmaidīja par zēna atbildi tikpat aprauti un sā­pīgi kā no rīta, zēnu modinot.

Abi palika visu dienu guļot zālē, vēroja ērgļa lidojumu virzienus, iegaumēja katru troksni, ko izraisīja ūdens, katru vēja locītu zāles stiebru, katru puķi, katru dūcošo kukaini, katru jaunās apkārtnes akmeni centās iepazīt ar dzirdi, redzi un ožu. Vakarā viņi atkal kopīgi devās uz novērošanas vietu, lai izpētītu tuvāko un tālāko apkārtni.