L.VELSKOPFA ~ Henriha - IZRAIDĪTO CEĻŠ

Neviens no abiem negribēja otram atzīties, ka acis apvāršņa saplūstošajā dūmakā cenšas saskatīt vēl kaut ko citu nekā medījumu vai arī vakara krēslas iestāšanos. Neviens no abiem negribēja sev pats atzīties, kādas ilgas vērsa acis uz austrumiem, kad tur sabiezēja tumsa un rie­tošās saules krāšņums sāka izzust arī no mazās pļaviņas ieplakā, un tur iekrita ēnas. Bet abu domas kavējās pie teltīm, pie tālā Zirgu strauta, pie smailajām bizoņādu tel­tīm — tipi, kur tagad, sieviešu un meiteņu uzmanīta, uz­liesmoja uguns un smaržoja pēc grauzdētām bizoņu ri­bām un gaļas viras, pie tipi, kurā dzīvoja Harkas māsa un tēva Matotaupas māte un sēroja pēc abiem izraidīta­jiem un izstumtajiem. Zēns redzēja atkal savu māsu Uinonu, kā viņš bija to redzējis slepenās šķiršanās pē­dējā brīdī, pēc tam kad viņa bija atstājusi tam savas svētku drānas, lai viņš varētu nemanīts aizbēgt. Viņš atkal redzēja, kā viņa pārvilka segu pār seju, lai neviens neredz, ka viņa raud.

Matotaupa viegli pieskārās Harkam pie pleca, lai pa­modinātu no domām, kuras viņš nojauta, jo tās bija arī paša domas, tad abi devās pie zirgiem, lai nu jau otro nakti pavadītu kalnu vientulībā. Te nebija sekotāju, bet nebija arī ne brāļu, ne draugu.

Kad viņi bija atgūlušies līdzās uz bizoņādas segas, Ma­totaupa sacīja:

— Naktī es piecelšos un aizlavīšos lejā uz meža kla­jumu, kur rītos briedis nāk dzert. Es gribu to nomedīt.

— Vai man jāpaliek pie zirgiem? — vaicāja zēns.

— Zirgi šeit ir drošībā. Es varu klinšu taku aizspros­tot tā, ka tie vispār nespēs tikt prom. Un kas gan tos zags?

— Tātad es drīkstu tev doties līdzi?

Zēns drīz vien laidās miegā, un šai naktī viņu nemāca nekādi sapņi. Priecādamies par nākošā rīta medībām, zēns bija aizmidzis.

Kad tēvs viņu nakts vidū pamodināja, bija sveloši auksts, jo mazā ieleja atradās augstu kalnos. Zirgi pacēla galvas un vēroja savus saimniekus. Harka salocīja meitenes kleitu un paglabāja tanī savu mazo munīcijas krājumu. Bisi viņš paņēma līdzi; tā likās droša vienīgi paša rokās, paša acīm redzama.

Tēvs un zēns uzkāpa augšā pie avota, padzērās un ierīvējās ar sīvi smaržojošām zālēm, lai meža zvēri ne­justu cilvēka tuvumu. Tad viņi iegriezās klinšu takā, kas bija vienīgā pieeja mazajai pļavai. Šaurākajā vietā, ko viņi sasniedza apmēram pēc piecdesmit metriem, Mato- taupa novietoja akmeni, kas labi iederējās pēc formas un viegli nenoslīdēs, tas, bija arī pietiekami liels, lai at­baidītu zirgus no šīs grūti pārejamās vietas. Abi mustangi bija šinī vietā jau minstinājušies, kad jātnieki pagāju­šajā naktī tos veda pa klinšu taciņu uz ieplaku.

Matotaupa kopā ar dēlu apgāja apkārt kalniem ziemeļos no paslēptuves un sasniedza nogāzi, pa kuru izgājušajā naktī bija tikuši augšā, Šeit nokāpšana nesagādāja nekā­das grūtības. Viņi aši devās uz priekšu. Kad abi tuvojās meža laucei, ko bija no augšas redzējusi, tad sāka virzīties vēl piesardzīgāk, lai neaizbaidītu meža zvērus. Matotaupa ar roku norādīja zēnam uzrāpties kokā klajuma malā un no turienes novērot medības, kas tēvam bija padomā.

Harka iemetās zaros un veikli uzrausās līdz, zaru žu­buram, kur bija iespējams kaut cik ērti ierīkoties un visu redzēt, pašam paliekot nemanītam. Viņš no šejienes vē­roja tēvu, kurš drusku tālāk paslēpās krūmos.

Un tad vajadzēja pacietīgi gaidīt.

Ja abiem indiāņiem būtu līdzi bultas un loks, tad me­dības grūtības nesagādātu. Bet viņiem nebija nekā cita kā vien smailais nazis ar abpusēju asmeni, ko Harka bēgot bija paķēris līdzi un iedevis bez ieročiem padzī­tajam tēvam, un Harkas divstobru bise, ko viņam bija uzdāvājis Sarkanais Džims un ko tikai zēns bija iemācījies lietot. Ja viņš negribēja izniekot savu trūcīgo munīciju un ar šāviena blīkšķi satraukt visu apkārtni, tad tēvam vajadzēja briedi nonāvēt ar nazi, tāpat kā bija jau no­galinājis pelēko lāci. Matotaupas mednieka māka bija liela.

Zēns kokā sala un jutās neganti izsalcis, bet viņš aiz­mirsa visu, tiklīdz zvaigznes sāka bālēt un ar to pieteica nakts izbeigšanos. Viņš nolūkojās lejup uz mežu un pļavu, uz ļoti labi saskatāmām brieža pēdām, kurš mēdza te rītos nākt padzerties. Tālu visapkārt mežā valdīja klusums. Droši varēja sagaidīt, ka briedis ieradīsies arī šai rītā.

Harka klausījās un priekā notrīsēja, izdzirdis piesardzī­gus soļus, zem kuriem tomēr nokrakšķēja sauss zariņš. Troksnis atkārtojās un tuvojās meža pļavai, acīm re­dzot, tieši tai vietai, kur bija paslēpies tēvs un Harka.

Tikmēr debesis metās gaišākas, tomēr saules stari vēl mežu neskāra. Vienīgi augstākās kalnu virsotnes uztvēra zeltītos starus; nogāzes un ielejas vēl slēpās ēnā un dū­makā.

Briedis tuvojās. Tas nebija varenais wapiti, bet baltas- tainais ar savdabīgi uz priekšu izliektu ragu vainagu. Lepns dzīvnieks ar divpadsmit žuburu vainagu. Vēl, liekas, briedis nenojauta briesmas, kas viņam draudēja. Viņš gāja pa paša iemītu taciņu cauri mežam. Pa gabalu no tā koka, kurā sēdēja Harka, viņš mirkli apstājās, pa­cēla galvu, skatījās un ošņāja. Kad briedis devās tālāk uz pļavu ar klusītēm burbuļojošo strautu, tas nonāca pie krūma, kur slēpās Matotaupa.

Tas bija brīdis, kad izšķīrās medību sekmes.

Indiānis zibenīgi izšāvās no krūma, lai uzbruktu, taču dzīvnieks bija kādu sekundes daļu ātrāk sajutis briesmas. Ar plašu lēcienu tas traucās prom uz pļavu. Matotaupa lēkšiem devās pakaļ. Brīvi dzīvojošie indiāņi, kuru kāju muskuļi, jājot bez segliem, skrienot un dejojot nogurdi­nošās kulta dejas, attīstījušies kā atlētiem, varēja īsās distancēs pat sacensties ar mustangiem.

Briedis šķērsoja pļavu; pēc vairākiem lēcieniem indiā­nis sāka dzīvnieku iedzīt. Brīdī, kad tas nedaudz aizkavē­jās, viņā pļavas pusē grasīdamies iesprukt mežā, Mato­taupa uzmetās līdz pusei dzīvniekam mugurā un satvēra ar kreiso roku kreiso ragu zaru. Muskuļi aiz piepūles sa­tūka. Ar labo viņš pacēla nazi.

Harka aizturēja elpu.

Ar neiedomājamu spēku Matotaupa atlieca brieža galvu atpakaļ. Dzīvnieks pacēlās pakaļkājās, bet, vēl iekams viņš paguva uzbrucēju nosviest, nazis iegrima tā kaklā. Dzīvnieks saguma.

Zēnam bija vēlēšanās uzgavilēt, bet viņš nomāca to, un ari Matotaupa triumfēja klusējot. Viņš bija izrāvis nazi no dzīvnieka kakla un turēja to paceltu gaisā, kamēr medī­jums gulēja pie kājām. Saules stari pāri mežu galiem ielauzās pļavā un apstaroja uzvarētāju.

Harka norausās no koka, pēdējos metrus krišus nokriz- dams, un tad metās pie tēva. Saskatoties abi izteica savu prieku un lepnumu.

Briedis bija nobeidzies. Tas bija indiāņiem lielisks un bagātīgs guvums. Matotaupa sāka tūlīt pat izņemt iekšas. Harka nevarēja palīdzēt, jo par abiem bija tikai viens nazis. Zēns darīja to, ko vēl nekad nebija darījis, — aiz izsalkuma dzēra asinis. Tēvs deva viņam to, kas bija tūlīt ēdams: smadzenes, aknas un sirdi. Vēl nekad Harkam ne­kas tā nebija garšojis. Kopš trim dienām viņš nebija nekā cita baudījis kā tikai ūdeni, lapas, zāli un saknes.

Kad izsalkums bija apmierināts, tēvs sacīja:

— Stiepsim nu visu augšā, pie mūsu zirgiem! — Viņš nogrieza brieža galvu un pasniedza Harkam. Smago dzīv­nieka ķermeni viņš pacēla pats sev uz pleciem.

Atpakaļceļš un kāpšana kalnā bija nogurdinoša. Kāpums pa mežu stāvs un grūti izlaipojams, nesamais smagi spieda Matotaupas muguru. Viņš bija viscaur nosvīdis un tikai pats zināja, cik spēji pukstēja sirds. Pēdējo dienu badoša­nās un pārmērīgie satraukumi nebija taupījuši ari viņa spēkus. Taču viņš kaunējās padoties un paveikt mazāk, nekā bija pieradis darīt pats un ko no viņa bija pieradis sagaidīt zēns. Tāpēc viņš stiepa briedi augšup bez atelpas, likdams soli pie soļa, kaut arī reizēm likās, ka nupat, nu­pat būs jāsaļimst.