L.VELSKOPFA ~ Henriha: IZRAIDĪTO CEĻŠ

Džims viens pats pārzināja šo apvidu.

Viņš bija aizsniedzis vietu, kur ūdens labajā pusē šāvās laukā no kāda stāva alas nozarojuma, šķērsoja gal­veno eju un dārdēdams gāzās dziļumā pa kreisi.

Sarkanais Džims šeit apstājās, apsēdās ūdens malā, no­liecās un atsvaidzinājās, iedzēris kādu malku.

Ledussaltais ūdens garšoja gluži labi.

«Zelta ūdentiņš,» nodomāja Džims. Atelpas brīdis no jauna sarosināja fantāziju. Viņš atļāvās sev aizkūpināt pīpi. Mierīgi un ar apdomu, ar svaigiem spēkiem viņš grasījās ķerties pie sava nodoma pildīšanas.

Viņš izklaudzināja pīpi tā, ka tabaka sabira upē, pakāra pīpi no jauna aiz saitītes kaklā un piecēlās.

Vispirms viņš iztaustīja malu alas nozarojumam, kurš labajā pusē veda augšup un pa kuru gāzās lejup ūdens. Pārbaudes rezultāti nebija diezin cik uzmundrinoši. Pava­sari ūdens straume plūda vēl bagātīgāk nekā vasarā un gadsimtos un gadu tūkstošos bija klinšu kanāla malas noslīpējusi gludākas par gludu. Ne roka, ne kāja nespēja tur rast atbalstu.

Ienācējs pagaidām atteicās no jebkura mēģinājuma šai vietā rāpties augšup. Viņš pārbrida alas galvenajā ejā pāri strautam, kas šeit bija sekls, un tad pretējā krastā no jauna iztaustīja augšupkāpjošās ejas sienu.

Ari šai pusē klints cilvēka augstumā bija gluda kā noslīpēta, ne mazākās atlauskas, ne kur pieķerties.

«Sasodīts, velna piesta, ne ala!» Virs nekliedza, tikai nošņācās un iebelza ar dūri pa gludo klints sienu.

Salīdzinājumā ar viņa temperamentu un citkārtēju dusmu izvirdumu šāda niknuma izpausme bija gaužām mērena un maiga. Viņš pats to tikko ievēroja, tā bija vie­nīgi sava veida reflektoriska kustība.

Viņš apsēdās no jauna un sāka pārdomāt.

Vai šī bija īstā vieta? Skaidrs, ka Bezzobu Bens bija grasījies te rāpties augšā. Kāpēc, to melnmatainais ēzelis ar visām savām bailēm no Sarkanā Džima nekad nebija tā īsti atzinies. Tas, ko viņš Džimam pateica, bija tikai izlo­cīšanās. Bet tas apstāklis, ka bezzobainais ēzelis izmēģi­nājies tik grūtu un šķietami bezcerīgu rāpšanos, norādīja, ka viņam ir kādas drošas vai vismaz ticamas ziņas par zelta atradni augšā, alas sānejā, pie strauta vai arī augš­pus strauta. Sarkanais Džims pakavējās pie šī pieturas punkta un atcerējās vārdus, ko bija izmetis kāds pusē pie­dzēries indiānis. Ja toreiz izteiktajiem vārdiem vispār bija kāda jēga un sakars, tad tie attiecās uz šo te vietu alā. Protams, ļoti iespējams, ka Sarkanais Džims tikai tā­pēc attiecināja iedzērušajam virsaitim izvilinātos vārdus un aprautos teikumus uz šo alas vietu, ka bija jau šo to dabūjis zināt no Bezzobu Bena. Var būt, ka nolādētajā, alām bagātajā kalnā bija vēl daudz citu šai līdzīgu vietu un Sarkanais Džims nebija vis savai laimei ticis tuvāk, bet atradās tālu prom no tās, gluži kā lācis, kam liek dejot, tiek vadāts aiz degunā ievērtās ķēdes aplī pa aplamiem gājieniem.

Visu kopā saņemot, pirmais, pie kā būtu jāķeras, jā­pārmeklē grūti pieejamā alas eja, pa kuru gāžas laukā ūdens.

Viņš piecēlās, izvilka tomahauku un tādējādi, ar to pa­sniegdamies tālāk, vēlreiz iztaustīja gludi noskalotās sie­nas abpus straumes.

Taču viņš neatrada ne mazāko plaisu, ne arī izcilni, pie kā varētu pieķerties.

Tātad šādi tas nebija iespējams.

Vai vispār bija iespējams? Vai bija cilvēka spēkos tikt tur augšā? Viņam nebija ne mazākās vēlēšanās pārgalvīgā mēģinājumā nobrāzties ar straumi lejā, kā tas pavasarī bija gadījies Benam.

Sarkanais Džimg vēlreiz apsvēra visu, ko bija dzirdējis no iereibušā indiāņu virsaiša. Viņš zināja katru vārdu no galvas, katru pusvārdu, katrā zilbē viņš bija ieklausījies un to iegaumējis. Bet indiānis bija runājis dakotu valodā, un vārdu krājums šinī valodā Sarkanajam Dzimām nebija diezin cik liels, tie aptvēra vienīgi ikdienišķās norises meža biezokņos un tur dzīvojošo cilvēku vidū. Nekādu precīzu aprakstu ar šādām valodas zināšanām viņš nebija spējīgs saprast, un, liekas, arī tādam, kas valodu labi pār­zina, šis apraksts nebūtu bijis pietiekami skaidrs.

Varbūt viltīgais indiānis bija viņu pat tīšuprāt muļķojis, izlicies vairāk apreibis, nekā bija īstenībā. Kurš varēja izprast tādu sarkanādaino? Var būt, ka netīrelis dakots gribēja tikai izvilkt no Sarkanā Džima, kur tas nodomājis zeltu meklēt.

Varbūt tas ar savu bandu jau dzenas viņam pa pēdām!

Sasodīts!

Iespējams, ka viņam, Sarkanajam Džimam, nav atlicis tik daudz laika mierīgam izpētes darbam, kā viņš ie­cerējis.

Piķis un zēvele, velns un elle!

Vienmērīgā ūdens šalkoņa, ūdenskrituma dārdi alā ar skaņo atbalsi spēja īsā laikā uztraukt visrāmāko cilvēku.

Varbūt vajadzētu ar palēcienu uzsvempties līdz tai vie­tai, kur alas atzarojums sašaurinās un cilvēks var labajā un kreisajā pusē atsperties pret gludajām sienām.

Jā, tāda iespēja varētu būt.

Sarkanais Džims uzšķīla uguni un kvēlojoša skala

gaismā pavērās apkārt. Nupat apsvērtais plāns ari gaismā likās iespējams. Gaismā tas bija jo vairāk izpildāms. Tā­pēc Džims ar dziestošo skalu aizdedzināja lielāku — ar darvu notrieptu, ko arī bija paķēris līdzi. To viņš nolika uz klinšu krants, seklās straumes malā, kas šķērsoja alas galveno eju, un vienlaikus nopētīja apkārtni, vai neredzēs kur pēdas, ko varētu būt pametuši Bezzobu Bens vai citi cilvēki, kas būtu šeit jau pabijuši, — piemēram, indiāņi. Tomēr viņš nekā tamlīdzīga nemanīja. Bezzobis vai nu nebija šai vietā aizdedzis uguni, vai arī nebija atstājis nekādas paliekas.

Tagad gaismā viņam likās savādi, ka ūdens spējis aiz­raut vīru pāri alas galvenajai ejai prom, dziļumā. Pat tad, ja lejuptraucošā straume kādu bija sagrābusi, — tad šeit, ja vien tas nav nevarīgs zīdainis, tam vajadzēja prast no­turēties. Šāds apsvērums Džimu stipri iedrošināja. Varēja pamēģināt uzlēkt augšupkāpjošā sānejā, neriskējot tūlīt pat ar dzīvību. Viņš nolika nost visu, kas nedrīkstēja saslapt: šķiltavas, pīpi, tabaku.

Tad viņš lēca un patiesi viņam, paveicās alas atzaro­jumā iekrampēties ar ceļgaliem, pleciem, rokām un kājām. Ledussaltais ūdens plūda gar augumu lejup, skalojās pāri galvai, spieda uz pleciem. Viņš turējās krampjaini un centās ar izplestiem ceļgaliem tā piespiesties pie sienām, lai varētu atbrīvot vienu roku un tomēr neslīdēt lejā.

Vajadzēja pasteigties, jo ilgi šādā stāvoklī noturēties nespēs.

Tā … vaļā … tiktāl viss kārtībā.

Sarkanais Džims atbrīvoja labo roku un labo elkoni un sāka taustīt. Taču ūdens spēks bija varens, un pirksti pa­zemes strauta saltajā ūdenī jau sāka stingt. Ilgi taustīties nebija iespējams, vajadzēja atkal atsperties arī ar labo roku, citādi zaudētu balstu.

Un tomēr tas notika.

Sarkanais Džims bija ar kreiso ceļgalu mazliet paslīdē­jis, tikai centimetrus divus. Bet ar to jau pietika, lai zau­dētu atbalstu. Viņš nespēja vairs turēties ūdenim pretī, tas izstūma viņu no alas sānejas laukā. Viņš izkūleņoja alas galvenajā ejā atmuguriski, uzbrāzās virsū klintij un grābstījās apkārt, meklēdams, kur pieturēties.

Tas nebija grūti. Rokas pietvērās pie klints, viņš pie­cēlās viscaur slapjš un taustīdamies rāpās laukā no seklā ūdens ātrāk sausumā.

Velna būšana! Sasodītā draņķa ala!

Ar darvu notrieptais priežu skals bija nodzisis.

Taču Sarkanais Džims nebija sevi ievainojis, nebija neko lauzis, nebija iedragājis galvaskausu. Viņš bija pie skaidras saprašanas. Viņam gan mazliet sala un no atsi­tiena sūrstēja mugura, bet to viņš nesamanīja.