Līzelote VELSKOPFA - HENRIHA - HARKA- VIRSAIŠA DĒLS

Lāču cilts virzījās uz priekšu līdz vakaram. No rīta izceļošanu bija aizkavējusi vētra, tāpēc tagad, līdz saules rietam, nebija noiets vairāk par trīsdesmit pieciem kilo­metriem.

Karavīri izvēlējās iespējami noderīgāku apmešanās vietu. Pa labi pletās pakalni, kas sliecās līdz ūdenim. Ze­majās pļavās miklums jau sāka uzsūkties, tāpēc teltis nebija jāceļ gluži slapjumā. Prērijas nelielais avots dze­sēja slāpes cilvēkiem un dzīvniekiem. Kurināmā te ne­bija. Tāpēc no ugunskura vajadzēja atteikties. Bet izdob­tais bluķis, kurā kvēloja nedziestošā uguns, tika arī šinī naktī rūpīgi sargāts. Vecie vīri to bija visā ceļā veduši līdzi. Kopš neatminamiem laikiem bija ieviesies paradums vērtīgo uguni, kas tika uzskatīta gandrīz vai par svē­tumu, šādā nogurdinošā veidā vest līdz.

Šļūces atraisīja un uzcēla teltis. Tāpat kā pārējie, arī Baltā Bizoņa atraitne saslēja parasto telti. Vēl nebija izlemts, kurā ģimenē viņu kopā ar dēlu nodos sargāšanai un izmitināšanai.

Visi bija noguruši un, drusku iekoduši, saritinājās se­gās un ātri aizmiga. Zirgi krimta pussatrūdējušo ziemas zāli un meklēja pirmos zaļos asnus, kas spraucās no zemes. Suņi bija apgūlušies ciešā draudzīgā pulkā un cits citu sildīja.

Debesis joprojām bija skaidras, un, kaut arī vējš ap­rima, nakts bija gaužām salta. Kā nepārskatāma jūra prērija aizviļņoja līdz tālajam horizontam.

Laiks pagāja.

Bija jau krietni pāri pusnaktij, kad Harka uztrūkās augšā. Viņu bija pamodinājis spalgs, griezīgs klie­dziens — kara sauciens tas nebija. Kara saucienu pazina katrs bērns sapnī vai nomodā — tik bieži tika izmēģināta, šim saucienam atskanot, mirklīgā pamošanās, pielekšana kājās un ieroču satveršana. Tātad kara sauciens tas ne­bija, bet gan brīdinājuma sauciens. Harka, tāpat kā tēvs, nēsāja nazi iekārtu saitē ap kaklu, viņš nebija ieroci šonakt noņēmis nost. Loku un bultas viņš bija nolicis līdzās guļvietai, un tagad, pielecot kājās, tie viņam jau bija rokā. Laukā valdīja satraukums. Suņi nikni un bailīgi kauca. Harka dzirdēja zirgu bara spiešanos un dipoņu un izskrēja laukā no vigvama. Matotaupas ērzelis, kas bija piesiets telts tuvumā, kā negudrs slējās pakaļkājās un dzīrās norauties.

— Paliec pie mustanga! — uzsauca virsaitis zēnam un jau pazuda pauguru virzienā, kur pļavas pletās uz rie­tumiem. Viņam sekoja daudzi vīri. Harka pamanīja to vidū Saulrasu un dažus jaunus puišus un jutās apbēdi­nāts, ka jāpaliek šeit un jāuzmana zirgs pie telts, taču bija jāpaklausa. Pēc zirgu, suņu un vīru izturēšanās Harka sprieda, ka apmetnei piezagušies izbadējušies vilki. Tie nevarēja būt mazie, bailīgie koijoti, ar tiem suņi būtu ātri tikuši galā. Pusmežonīgajiem suņiem bija bailes vie­nīgi no lielajiem, pelēkbaltajiem prērijas vilkiem. Harka pamēģināja noturēt tēva mustangu aiz ādas pavadas, kas bija piestiprināta pie dzīvnieka žokļiem, taču ērzelis, kurš jutās kā zirgu bara vadonis, bija tik ļoti satraukts, ka Harka, nepaļaudamies ne uz pavadu, ne mietiņu, aši uzlēca zirgam mugurā, tā vismaz būdams drošs — ja dzīvnieks izrausies, viņš varēs to savaldīt. Dakotu zēni jāt mācījās jau četru gadu vecumā, un Harka Četāna un tēva vadībā bija šo prasmi labi apguvis. Tagad, vien­padsmit gadu vecumā, viņš jau bija spējīgs noturēties uz muguras mežonīgam, neiejātam zirgam. Viņš pazina spē­cīgā un drosmīgā mustanga raksturu un saprata to. Dzīv­nieks, jādomā, jutās tā kā sasaistīts karavīrs, kad ienaid­nieks uzbrūk sievietēm un bērniem. Harka brīdi apsvēra un tad drosmīgi rīkojās. Viņš pārgrieza ar nazi ādas saiti, ar kuru ērzelis bija piesiets, un ļāva tam aulekšot pie zirgu bara, Tur dzīvnieki to saņēma ar paļāvīgu uzticību.

Vīri tikmēr jau izcīnīja kauju ar badīgajiem zvēriem. Ne tik daudz pēc naksnīgo ēnu rotaļas kā pēc saucie­niem, kas atskanēja no pauguriem, zēns noprata, ka jābūt nogalinātiem jau pieciem vilkiem. Suņi atguva drosmi, it īpaši lielie un spēcīgie, tie metās prom un piedalījās cīņā. Harka piesardzīgi vadīja mustangu tā, ka tas pa­stāvīgi lieca loku ap zirgu baru.

Pēkšņi zirgs sagriezās un saslējās pakaļkājās, un to pašu brīdi Harka pamanīja zālē divas zvērojošas plēsoņa acis. Zēns piespiedās ar lieliem cieši pie zirga, uzvilka loku un ielika tajā bultu. Tobrīd vilks mainīja taktiku. Viņš dzīrās apiet saniknoto mustangu un ielavīties zirgu

barā. Dzīvniekiem vakarā tika sasaistītas priekškājas, tā­pēc tie varēja paspert tikai mazus soļus un nespēja aizauļot prērijā. Bet līdz ar to tie bija arī bezpalīdzīgi plēsoņa varā. Zirgu barā izcēlās neiedomājams satrau­kums. Harka izšāva bultu turp, kur kustējās vilks, bet tūlīt saprata, ka nebija trāpījis. Plēsoņa uzlēca mugurā kādai ķēvei, un tā aizsargājās vienīgā iespējamā veidā — metās guļus un valstījās pa zemi. Ērzelis, uz kura sēdēja zēns, spēra un koda kā neprātīgs, visapkārt skanēja vīru saucieni un suņu kaucieni. Bija ļoti tumšs, jo pakalni meta ēnu pret mēness gaismu.

Harka nolēca no zirga. Viņš to uzdrīkstējās, jo apzinā­jās, ka ērzelis nepametīs sasaistīto ganāmpulku. Nepaļau- damies vairs uz loku un bultu, viņš aši uzkāra loku pār plecu un satvēra nazi. Vilks patlaban grasījās iekosties ķēvei kaklā un vairs nekā cita neredzēja. Zēns piegāja klāt un ar spēcīgu un labi mērķētu grūdienu ietrieca nazi vilkam līdz pašam spalam kaklā.

Harka izrāva nazi no beigtā zvēra un izkliedza uzvaras saucienu. Bet tobrīd viņam pašam gandrīz izgāja greizi. Apreibis no uzvaras, viņš uz brīdi zaudēja piesardzību un tūdaļ noprata, ka viņam pretī atrodas vesels plēsoņu bars. Vienā mirklī viņš aptvēra, kas noticis. Bars bija sadalījies, daļa samērā vieglā uzbrukumā devusies no pakalna lejā, un tur vilki bija cietuši zaudējumus, bet arī novirzījuši vīrus un suņus pilnīgi uz to pusi. Tikmēr cita bara daļa bija puslokā zagusies apkārt un pēkšņi ielauzu­sies zirgu barā. Pie zirgiem parasti naktī tika nolikti sargi. Harka vakarā bija dzirdējis norīkojumu un zināja, ka ap šo laiku pie mustangiem vajadzēja būt jaunajiem puišiem Četānam un Šonkam. Taču neviena no tiem šeit nebija. Droši vien viņi bija padevušies kārdinājumam un aiz- skrējuši uz pakalnu cīnīties ar vilkiem.

Harka, skaļi brīdinādams, iekliedzās. Trīs vilki jau uz­bruka vienam zirgam un to saplosīja. Iespējams, ka plēso­ņas zēnam nemaz neuzbruks, jo tam bija «cilvēka» smaka, un zvēriem tas nozīmēja briesmas; tiem pietika pretoties nespējīga laupījuma. Bet zvēru vidū bija vilks, lielāks par citiem, laikam bara vadonis, un tas metās Harkam virsū. Zēns glābās vienīgi tādējādi, ka uzlēca mugurā tēva zirgam, kurš tagad tomēr nāves bailēs rāvās no ganāmpulka prom.

Tikko metrus piecdesmit noskrējušam, jaunajam jāt­niekam tomēr izdevās zirgu pagriezt atpakaļ, un tas pēc pirmajiem panisko baiļu mirkļiem pats traucās pie ap­draudētā ganāmpulka, jādomā, lai to aizrautu skrējienā līdz. Kad Harka atkal ieraudzīja apmetni un zirgus, viņš tūdaļ saprata, kas tur notiek. Bija atsteigušies daudzi vīri un jaunieši, arī sievietes un meitenes un, pārgriezuši pi­nekļus, lēca zirgiem mugurā, dzīdami tos prom, lai pa­glābtu no vilkiem. No tiem plēsoņām, kas bija iekodu­šies nogalinātajos zirgos, daudzus nobeidza ar ieročiem, kādi vien pagadījās pie rokas.

Tagad Harka vairs neuzdrīkstējās pamest tēva zirgu. Dzīvnieks, acīm redzot, aicināja pārējos bēgt, un Harka to atbalstīja. Daži zirgi ar jātniekiem un daži bez tiem sekoja, un jātniekiem izdevās novērst juceklīgu bēgšanu. Apmetis plašu loku, zirgu bars aulekšoja pa vientuļo, naksnīgo prēriju atpakaļ uz apmetni.