Līzelote VELSKOPFA - HENRIHA - HARKA- VIRSAIŠA DĒLS

Palicējs sevī smējās, noskatīdamies no kāda koka, ka Bens patiesi auļos traucas prom. «Stulbenis,» viņš nodo­māja. «Viens vienīgais paņems zeltu … un šis vienīgais būšu es.»

Viņš devās atpakaļ pie sava zirga, apēda iepriekšējās dienas medījuma paliekas, ugunskuru nekurināja, bet iz­stiepās līdzās zirgam uz dažām stundām nosnausties. Kā viņš bija apņēmies, tā arī pamodās. Bija jau tumšs. Tas viņu netraucēja ķerties pie nodomātā pasākuma. Viņš zi­nāja, ka Lāču cilts ar visām teltīm ir projām, tāpēc bez jebkādas īpašas piesardzības devās uz to mežaino nokāri, kur klintī atradās ieeja alā, ko bija izmantojuši Mato­taupa un Harka. Arī sarkanmatis ar laso palīdzību nonāca pie alas ieejas un piesardzīgi iekāpa iekšā. Taustīdamies, viņš devās uz priekšu un dzirdēja šalkojam ūdeni, kas Benam bija kļuvis liktenīgs. Sasniedzis apakšzemes strautu, viņš apsēdās zemē un uzšķīla uguni, lai labi izpē­tītu apkārtni. Viņš neatlaidīgi vēroja eju ap labi, no ku­rienes šāvās ūdens, kas pēc tam brāzās dziļumā pa kreisi.

«Sasodīts,» viņš klusi lādējās, «pie velna, ka viņu jupis! Velns lai parauj! Te ir vienīgais, ko man tas muļķa suns neatklāja — kāpēc viņš par vari te gribēja tikt uz augšu, kur ūdens brāžas lejā, tur kaut kas slēpjas.» Viņš vēlreiz noskatīja klintis. «Tur neviens nespēj augšā tikt, pat es, Sarkanais Džims, ne. .. . Bet jupis viņus rāvis, kas te bija meklējams tam sarkanādainajam un viņa kucēnam? Tieši te? Kaut kas jau te slēpjas, tikai es netieku gudrs, kas tas varētu būt, velna milti… Un tas maitas purns arī nezi­nāja, citādi nebūtu ar ūdenskritumu noripojis lejā …»

Dzirkstele nodzisa.

«šodienai pietiks. Te kaut kas jāuzsāk gluži citādi. Bet tas ir mans darbošanās lauks, un lai neviens cits te ne­domā bāzt degunu! Tik tiešām kā esmu Džims.»

Saīdzis viņš devās atpakaļceļā un vēl vienu stundu nogulēja pie sava zirga.

Nākošajā rītā Sarkanais Džims stāvēja ar savu zirgu mežmalā un skatījās uz Lāču cilts ceļotāju sliedi, kas vēl skaidri bija saskatāma. Viņš samiedza saulē acis un do­mās vēlreiz izbaudīja uzvaru pār bezzobaino Benu. Viņš bija drošs, ka šis tirgotājs, kontrabandists un zelta meklē­tājs — un ej tu sazini, kas vēl, — būs viņam, Sarkanajam Džimam paklausīgs kā jēriņš. Tirgošanās Niobrarā, ko bezzobu melnmatim vajadzētu uzsākt, bija Džima pēkšņa iedoma, bet ne gluži no gaisa grābta. Jājot uz Melnajiem Kalniem, viņš robežas apgabalos bija izjutis šādas tirgo­tavas trūkumu. Iespēju te iepirkties varētu sagādāt tāds uzņēmīgs tirgonis kā Bens. Tikai tam vajadzētu būt pie­sardzīgam. Jādomā gan, ka viņam būs pārgājusi patika uz patstāvīgu piedzīvojumu meklēšanu. ^

Tamlīdzīgu varu, kādu Džims bija ieguvis pār Benu, viņš bija pratis iegūt jau puikas gados pār citiem zēniem, jo bija viltīgs, spēcīgs un nekaunīgs, visi no viņa baidījās. Viņš priecājās par savu varu, bet dziļi sirdī gremzās, ka nebija neko atradis ne alā, ne arī upes smiltīs. Ne grau­diņu zelta! Bet baumas par neaptveramiem dārgumiem nemitējās, un viņš gribēja būt pirmais — viņam jābūt pirmajam — viņš būs pirmais! Viņš viens pats. Tas bija viņa darbošanās lauks.

Nonācis domās tiktāl, viņš izdarīja kaut ko, kam, liekas, nebija nekā kopīga ar nupat apsvērto — viņš pagrieza zirgu laukā no meža un prātīgi jāja pa pēdām, ko bija atstājuši Lāču cilts ceļotāji.

Jau otro dienu Lāču cilts ceļš veda uz dienvidiem. Harka jāja uz sava spriganā ābolainā zirga. Zēns pastā­vīgi vērās visapkārt. Bet visvairāk viņa uzmanību saistīja dienvidos jaunie medību lauki, kur cerēja sastapt bizoņus

un atkal reiz sātīgi paēst. Netika pārmīts ne vārds. Katrs bija nodarbināts pats ar savām domām un vērojumiem. Augstu gaisā lieca lokus kāds plēsoņa putns. Havandšita un Matotaupa pret dienas vidu novirzījās vairāk pa labi, uz dienvidiem, un drīz vien skatienam pavērās tālā, sau­les spoži apmirdzētā klinšu kalnāja aprises ar vizošajām sniegotajām virsotnēm.

Kad saule todien norietēja, aiz muguras bija palicis piecdesmit septiņi kilometri garš ceļa gabals. Vīri, sievas un bērni nelikās zinis par sārtās saules krāšņumu, kura, iekams paslēpās aiz apvāršņa, vēlreiz izlēja savus starus pār debesīm un prēriju. "Ļaudis viegli drebinājās auk­stumā, kas iestājās līdz ar tumsu, un sievietes un meite­nes, kā parasti, aši un veikli sacēla visas trīsdesmit teltis, kur ceļā nogurušajiem patverties.

Zēni un meitenes, ievīstījušies segās, tūlīt pat aizmiga un pamodās tikai tad, kad austrumos uzlēca saule — at­jaunota un krāšņa. Arī šai naktī viņi bija apmetušies pie ūdens, un no rīta atklājās, ka te ir divas peldēšanai pie­mērotas vietas. Uz vienu devās sievietes un meitenes, uz otru — vīri un zēni. Harkam bija žēl, ka ūdens pat tagad, pavasarī, bija tik sekls, ka nevarēja peldēt. Vasarā šī upīte droši vien izžuva pavisam. Zēns iegūlās dziļākajā vietā, plunčājās un šļakstinājās ar Harpstenā. Pēc peldes bērni noberzās ar smiltīm un ieziedās ar lāču taukiem — tas padarīja ādu elastīgu un nejutīgu pret sauli, vēju un aukstumu. Vigvamos todien bija maltītei sagatavota vilku gaļa, garšot jau negaršoja, tomēr labāk nekā nekas.

Pēc brokastīm, pirms došanās ceļā vēl atlika drusku laika. Vecmāmiņa Untšida sēdēja pie pavarda un šķiroja zāļu pušķīšus, ko bija salasījusi upītes krastmalā. Harka un māšele Uinona noskatījās vecmāmiņas darbā. Vecmā­miņa skaidroja dziedinošo zāļu nozīmi — šīs te, viņa teica, esot labas ko uzlikt uz vaļējas brūces, bet šīs palī­dzot dziedēt rētas. Uinona klausījās uzmanīgi, viņa gri­bēja kādreiz būt tikpat ieredzēta dziedniece kā vecmā­miņa. Harkam nebija tik daudz pacietības. Viņš vaicāja Untšidai, vai tad viņa domājot, ka Lāču cilts karavīri drīz gūšot ievainojumus, ka būšot vajadzīgas dziedējošas zālītes.

— Tu nolasi manas domas, Harka Vilku Nāve, — atbil­dēja Matotaupas māte. — Mēs ejam uz to pusi, kur saule dienvidū stāv virs galvas. Bet tur dzīvo dakotu ienaid­

nieki pani. Ari viņi grib medīt bizoņus, un, ja mums ga­dīsies ar viņiem sadurties, tad mūsu vīriem būs jācīnās.

— Dakotu zeme sniedzas līdz Lielajai upei, sacīja tēvs, un pani ciltij nav tiesības to šķērsot!

— Tā saka dakotu virsaiši un karavīri. Bet pani virsaiši un karavīri ir citādās domās par medību lauku robežām.

Untšida gribēja vēl ko piebilst, bet aprāvās, jo ienāca bērnu māte. Viņa bija satraukta un pastāstīja, ka izlūki uzgājuši pēdas — svešas pēdas apmetnes tuvumā.

Harka tūlīt pat izmetās laukā no telts. Viņš gribēja kaut ko tuvāk zināt par šīm pēdām. Viņš redzēja, ka Ma­totaupa un Saulrasa stāvēja pie burvja telts, it kā grasīda­mies ieiet pie Havandšitas. Abi bija apstājušies turpat pie burvja vigvama. Saulrasa, liekas, centās Matotaupu par kaut ko pārliecināt. Šķita, ka viņš dzīrās gūt virsaiša atbal­stu savām domām vēl pirms apspriedes ar burvi. Abi, lie­kas, nevarēja vienoties. Beidzot viņi pārtrauca sarunu un kopā iegāja pie burvja. Līdz ar to viņi pazuda Harkas acīm.

Zēns pašūpojās uz pirkstgaliem, nevarēdams izšķirties, vai atgriezties savā paša teltī vai sameklēt Četānu, vai arī sapulcēties ar dažiem Jaunajiem Suņiem. Bet tad jeb­kura izšķiršanās atkrita, jo līdzās nostājās Četāns.

— Ko tu te stāvi kā bizonis, kas atšķīries no ganām­pulka? — viņš jautāja.