Līzelote VELSKOPFA - HENRIHA - HARKA- VIRSAIŠA DĒLS

— Viņi apspriežas Havandšitas teltī.

— Vai tu zini, par ko?

— Par pēdām, — Harka minēja.

— Un kādas ir tavas domas?

— Mūsu pēdu dzinēji uzgājuši pēdas. Kas man ko do­māt, neesmu jau pēdas redzējis. Vispirms jāredz, tad va­rēšu kaut ko domāt.

— Hau. Vai parādīt tev?

— Jā! — Harkas augums saspringa kā loka stiegra, kad to pavelk karavīra roka.

— Nu tad nāc!

Četāns un Harka skriešus devās prērijā. Šonka stāvēja pie savas telts un noraudzījās abiem nopakaļ.

Četānam un Harkam nebija tālu jāskrien. Apmēram trīssimt metru no telšu apmetnes atradās viens no tiem lēzenajiem pakalniem, kādi bija izkaisīti pa visu prēriju, un tā malā, ieplakā starp šo un nākošo pauguru, bija sa­skatāma viena no pēdām, ko Četāns vēlējās parādīt Har­kam. Četāns nogaidīja, ko draugs teiks.

Harka vēroja ilgi un rūpīgi. Viņš zināja, ka tiek pār­baudīts.

— Stiebri jau paguvuši mazliet iztaisnoties, — viņš bei­dzot ierunājās, — bet ļoti maz, jo lielākā tiesa vēl kopš ziemas ir novītuši un vārgi. Te kāds cilvēks gulējis zālē un bijis piesardzīgs, jo ne noguļoties, ne pieceļoties nav atstājis tikpat kā nekādu pēdu. Tomēr, liekas, pieceļoties viņš ir mazliet straujāk sakustējies un nav bijis tik apdo­mīgs, jo šeit — redzi — ir pirkstu nospiedumi, zāles kumšķa malā, smiltīs. Tas ir neskaidrs nospiedums, nevis basas kājas, bet mokasīnā apautas kājas iespiedums. Šī te pēda vēl ir svaiga, tās malas skaidri izteiktas. Izlūks ir, rītam austot, piecēlies. Tas bijis sarkanādainais. Iespē­jams, ka pats gribēja vai arī viņam vajadzēja aši pazust. Vai jūs viņu neredzējāt?

— Nē, — atbildēja Četāns nomākti, tādā kā vainas ap­ziņā, — ne mēs redzējām viņu, ne viņa pavadoni. Iespē­jams, ka tur nebija tikai divi vien, bet pat trīs, tomēr mēs viņus neredzējām. Viņiem vajadzēja būt aizgājušiem mums garām gandrīz līdz pašai apmetnei, un, kad mēs uz- dūrāmies uz pēdām un steidzāmies atpakaļ, arī viņi bija prom. Un atkal pagājuši mums garām tā, ka mēs tos ne­manījām, bet šķiet, ka arī viņi nav mūs redzējuši. Laikam viens no viņiem bija ieraudzījis mūsu pēdas — tāpat kā mēs viņējās, un mēs esam turp un atpakaļ viens otram garām cilpojuši.

— Vai tur nav jāsmejas, turklāt tas nav diezin cik slavējami! Tātad mēs nezinām, pie kādas cilts sarkanādai- nie svešinieki pieder?

— Nē, to mēs nezinām, bet svešie karavīri laikam sa­pratuši, ka mūsējās ir dakotu teltis.

Harka, domās nogrimis, vēl joprojām raudzījās uz pēdām.

•— Tie arī varētu būt dakoti, kas bijuši te izlūkos.

— Dakoti vai pani, kas to lai zina.

•— Vai mēs vēl izsekojam šos svešos izlūkus?

— Viņu pēdas ir pārtrūkušas, izsekot iespējams tikai ar lielām grūtībām un maldīšanos. Tas prasa daudz laika. Tāpēc mans tēvs aizgāja uz apmetni, lai apspriestos ar kara virsaiti. Tikmēr izlūki, kas nomainīja Saulrasu, Šonku un mani, devušies vairāk uz dienvidiem un vēro, vai tur nerosās kaut kas aizdomīgs. Vēl gan no viņiem nekādas ziņas nevarētu pienākt.

— Ja šie svešie izlūki piederētu pie kādas dakotu cilts, tad viņi taču būtu, tiklīdz pazinuši, ka arī mēs esam da­koti, atklāti nākuši pie mums, — Harka apsvēra. Da- kota — šis vārds nozīmē «Septiņi cilšu apspriežu uguns­kuri» — dalās septiņos lielos zaros, kas savukārt sadalās neskaitāmās mazās grupās un kopās, kā to prasa med­nieku dzīves veids. Lāču cilts piederēja pie austrumu apgabalā dzīvojošiem tetonu dakotiem un to vidū pie oglalas ģints.

— Arī tad, ja tie būtu bijuši dakoti, viņi varbūt dzīrās vispirms dot ziņu savam virsaitim, iekams ierodas pie mums.

Harka iebilda:

— Tam es neticu. Iespējams, ka tie bija pani.

— Pani ir koijoti un bailīgi prēriju suņi! — Četāns ni­cīgi noteica. — Tie apmetušies uz dzīvi pie Plates upes. Vai tie būtu uzdrīkstējušies tik tālu uz ziemeļiem ielauz­ties dakotu cilts medību laukos!

— Varbūt arī viņi cieš badu.

— Tā kā mēs līdz šim neesam uzdūrušies bizoņiem, tiem jābūt lejā pie Plates upes, tāpēc pani ļaudīm gaļas netrūkst.

— Kā tu to zini? Bizoņiem vispār nav «jābūt». Kas tiem var pavēlēt?

— Bads, kas pavēl arī mums. Bet kāpēc mēs strīdamies? Pēc pēdām neko nevar spriest. Tiklab man, kā arī tev nav nekas zināms. Var būt, ka drīz vien atklāsies, kam bijusi taisnība. Jo viens ir skaidrs — svešie karavīri te bijuši vēl nesen.

— Viņi nav nākuši jāšus, bet kājām, tāpēc nekur tālu tie vēl nebūs tikuši, kaut arī skrietu nezin cik ātri. — Harka aprāvās, jo redzēja, ka tēvs kopā ar Saulrasu iz­nāca no burvja telts. Virsaitis pieaicināja vēl divus kara­vīrus — Veco Antilopi un Kraukli un kopā ar tiem devās uz savu vigvamu. Harkam nu radās iespēja noklausīties nākošo apspriedi. Savā teltī viņš drīkstēja pastāvīgi uz­turēties, ja vien netika izsūtīts laukā.

Tāpēc viņš pameta Četānu, apskrēja apkārt teltij, lai nedurtos acīs, un vēl pirms nācējiem iezagās pa telts spraugu iekšā. Aizmugurē viņš apsēdās līdzās mātei, vec­māmiņai, brālim un māsai.

Ienāca Matotaupa un trīs karavīri. Virsaitis neatklāja nekādu svinīgu apspriedi. Vīri piebāza tikai īsās pīpes, kā piedienējās īsai apspriedei.

— Jūs zināt, par ko ir runa, — uzsāka Matotaupa. — Mums ir aizdomas, ka tie ir pani, kas mūs izspiego. Tiklīdz salasīsies šo ošņātāju un kvekšķu bars mūsu tuvumā, viņi mums bruks virsū.

— Tad viņi dabūs pamatīgu sutu un viņu skalpi karā­sies pie mūsu mietiem! — lielīgi iesaucās Vecais An­tilope.

Matotaupa uz viņu nosodoši palūkojās, jo nebija pie­ņemts, ka apspriedē mazāk ievērojamais pirmais atbild virsaitim. Vecais Antilope nokaunējies nodūra acis.

— Mums jābūt gataviem cīņai, •— tagad sacīja Krauk­lis. — Iespējams, ka šīs smirdošās žurkas taisīsies mums kost, vēl iekams pēc tēvu tikumiem tiks izrakts kara cir­vis. Ja jau viņi ložņā pa mūsu medību laukiem, tad arī zina, ka, tiklīdz mēs kādu no viņiem pamanīsim, tā pacie­nāsim ar bultu.

— Tā tas ir, — apstiprināja Vecais Antilope, — Ja mums būs darīšana ar pani, tad darbs tiks nevis mēlēm, bet bultām un šķēpiem. Bet es tev jautāju, virsaiti Mato­taupa, — vai gaidīsim šinī apmetnē, kamēr ierodas ienaid­nieki, vai arī dosimies tālāk?

— Dosimies tālāk! — nikni iesaucās Krauklis. — Vai tad mēs neesam dakotu medību laukos? Vai mums jāslēp­jas no pāris nekaunīgiem koijotiem, turklāt mēs nemaz

nezinām, vai tie vispār te ir? Vai tas būtu Lielās Lācenes dēlu cienīgi?

Vecais Antilope sarauca pieri.

— Tu pārāk iekaisti, Kraukli. Ko saka burvis, Mato­taupa? Tu ar viņu runāji.

— Jā, — virsaitis apstiprināja, — Saulrasa un es runā­jām ar Havandšitu. Viņš ieteic doties tālāk un izsūtīt vēl vairāk vērotāju.

— Un ko tu pats domā, Matotaupa? Ja mēs dodamies ceļā, tad mūsu sievas un bērni būs vairāk pakļauti bries­mām nekā tad, ja paliekam apmetnē.

Tad runāja Saulrasa:

— Vai tad mēs neesam karavīri, ka nenosargāsim sievas un bērnus? Man nagi niez ātrāk pārmācīt šos pani, ja tie ir tik nekaunīgi un lien mūsu prērijās. Dosimies tālāk!

Vairuma domas bija noskaidrotas. Visi dega nepacie­tībā aizstāvēt savas tiesības un krietni pārmācīt pani, ja tie vispār uzdrīkstētos parādīties.

— Mēs tātad dosimies uz priekšu! — izlēma Matotaupa.