Līzelote VELSKOPFA - HENRIHA - HARKA- VIRSAIŠA DĒLS

Izklīdušie karotāji traucās šurp. Viņi jādelēja lokā ap­kārt pani virsaitim, kas, Matotaupas nogalināts, gulēja zālē. Lāču cilts vīri, vicinādami ieročus un arvien no jauna izkliegdami uzvaras saucienus, atvilka elpu pēc cīņas satraukuma.

No dienvidu puses Havandšitas vadībā sievietes un bērni atgriezās kaujas laukā, kur zālē vēl gulēja visa mantība. Bija sadauzīta daļa trauku, salauztas divas telts kārtis, citādi nekas nebija gājis zudumā. Dažiem karotā­jiem sievietes pārsēja ievainojumus. Ar samitrinātiem lū­kiem pārsēja tikai tos ievainojumus, kas bīstami asiņoja. Pārējās brūces pameta vaļējas, lai asinis sarec un ievai­nojums pārklājas ar kreveli. Matotaupa bija dabūjis kājā naža dūrienu. Untšida pārsēja viņa brūci. Saulrasa bija saņēmis smagu ievainojumu plecā: šķēps bija saplosījis miesu un savainojis locītavu. Saulrasam vajadzēja doties pie Havandšitas, pie burvja. Vecajam vīram nebija tikpat kā nekādu zināšanu iekšējo slimību ārstēšanā, bet ārējos ievainojumus viņš prata lieliski dziedēt, arī šoreiz viņam izdevās ievilkt pleca locītavu, lai tad stātos pie tālākas ārstēšanas. Saulrasa burvja darbošanās laikā sakoda zo­bus, ne ar vaibstu neizrādīdams, ka cieš sāpes, nemaz jau nerunājot par vaidēšanu, kas būtu karavīra pagalam ne­cienīgi. Havandšita ataicināja Untšidu, un tā iedeva da­žas dziedinošas zālītes, ko no rīta bija savākusi. Zālītes uzlika uz saplosītās miesas zem saites. Bāls, bet stingru soli, kā izturīgs, ievainots bizonis, Saulrasa devās pie sava zirga. Untšida pasniedza viņam no sava ādas ūdensmaisa padzerties. Arī Četāns un Šonka bija guvuši ievainoju­mus. Četānam bultas smaile bija uzplēsusi ādu augšdelmā, Šonkam bija trāpīts ar milnu, no kuras viņš bija paguvis tik daudz izvairīties, ka tā nesašķaidīja galvaskausu. Abi bija braši turējušies, un visiem bija skaidrs, ka toreizējais pārkāpums naktī, kad, vilkiem uzbrūkot, viņi pameta savu posteni, tagad pilnā mērā izpirkts. Harka berzēja un šū­poja roku, pa kuru trāpījis zirga spēriens. Sāpes bija skaudras. Taču svarīgākais bija, ka roku varēja kustināt.

Lāču cilts bija arī zaudējusi karotājus. Krituši četri vīri, divi jauni un divi vecāki, to bērni un sievas tagad palika bāreņi. Mātes, sievas un bērni vaimanāja. Tika sagatavotas ādas segas, kur ievīstīt līķus.

Atvadīšanās bija īsa, jo Lāču cilts ļaudīm nebija patikas ilgāk kavēties kaujas laukā. Viņi vēlējās izmantot savu uzvaru un tūlīt pat doties tālāk.

Harka, Uinona un Harpstenā stāvēja kopā ar Untšidu pie mirušās mātes. Uinonas lielās acis satumsa, un visi trīs bērni, arī Harka un Harpstenā, vismīļāk būtu raudā­dami pārkrituši pār mirušo māti, kas viņiem ar vienu pašu nomaldījušos lodi tika atņemta uz mūžu. Protams, ka pani virsaitis bija gribējis ar savu burvju ieroci, kas tagad bija Harkas īpašums, nogalināt kādu karavīru un tikai slikti nomērķējis ar dīvaino pērkondzelzi. Tagad nu māte bija mirusi, un bērni viņu skatīja pēdējo reizi, iekams viņa tiks ievīstīta ādas segā un pacelta gaisā, kur to kaltēs tālie vēji un vilki nevarēs no kapa izrakņāt un

saplosīt. Untšida liegi glāstīja Uinonas matus, un bērns piekļāvās vecmāmiņai pie sāniem. Abi zēni stāvēja, sa­ķērušies rokās. Visi gribēja just, ka tagad, kopā pārdzīvo­juši cīņu un ciešanas, viņi kļuvuši cits citam vēl tuvāki. Beidzot Untšida piesardzīgi novietoja māti izturīgajā, drošajā bizoņu ādas segā un cieši ietina tajā. Harka no­vērsās un raudzījās tālē. Viņam aizžņaudzās kakls, taču sejā nenoraustījās ne vaibsts. Tikai tie, kas viņu labi pa­zina, zināja, ka viņš labprāt ziedotu visu slavu un trofe­jas, kādas šai cīņā guvis, ja vien varētu ar to atdot mātei dzīvību. Tik labi, lai to zinātu, viņu pazina vienīgi Unt­šida, Kad Harka atkal pievērsās pārējiem, viņa bija vie­nīgā, kurai viņš paraudzījās acīs un neslēpdamies atklāja savā skatienā skaudrās sāpes. Untšida saprata zēna skarbo atturību. Ne ar vārdu, ne kustību viņa neļāva noprast, ka zina, kas mazdēlā norisinās. Vienīgi viņas acis atklāja, ka saprot Harku. Zēns pārlaida acis pār Uinonu, mazo māsiņu, kas bija ļoti līdzīga mātei un ko viņš šodien iemī­ļoja vēl vairāk nekā līdz šim. Bet arī tas nebija nevienam jāzina, pat ne Untšidai, ja vien viņa savā lielajā gudrībā un nojausmā nebija to jau sapratusi.

Kad Harka atkal satikās ar saviem draugiem Jauna­jiem Suņiem, visi viņu apbrīnoja un apsveica, jo viņš bija uzvedies kā īsts karavīrs un vēl guvis laupījumu. Viņu slavēja arī Saulrasa, Krauklis un Vecais Antilope. Bet, tāpat kā zēnam uzvaras prieku aptumšoja bēdas, tā arī visiem cilts locekļiem uzvaras līksmi pamazām nobīdīja pie malas rūpesti par nākotni. Neviens nevarēja pareģot, kādas šai pirmajai sadursmei ar pani būs sekas un vai prērija, šī jauniekarotā dzimtene, paliks viņu īpašums. Matotaupa no jauna izsūtīja uz visām pusēm vērotājus. Tad Lāču cilts ļaudis uzsāka ceļu virzienā uz Plates upes iztekām. Prērija, kur viņi pašlaik atradās, bija augstienē, un klimats skarbs. Vietumis brūnajās pļavās vēl gulēja sniegs. Cik tālu vien acs sniedza, nebija redzams ne krū­miņš, ne kociņš. Nekas nestāvēja ceļā vēja brāzmām. Va­karam iestājoties, saules gaisma ļoti ātri izdzisa. Debesu augstumos iedegās neskaitāmas zvaigznes.

Vētrainā un saltā vakarā tika uzceltas teltis pie nelielas upītes. Visi patvērās teltīs. Vienīgi sargiem vajadzēja palikt laukā, viņi bija izvietoti lielā lokā apkārt apmetnei.

Zirgi bija tikpat noguruši kā cilvēki, un, kad lielais iz­salkums bija remdināts, tie saspiedās bariņā un sildījās cits pie cita. Daži nogūlās. Suņiem maz tika ēdienu pa­lieku, un uzņēmīgākie devās naksnīgajā prērijā medībās. Daži koijoti, kas ložņāja apmetnes tuvumā, pasteidzās pazust.

Harka sēdēja ar Untšidu, Harpstenā un Uinonu telts di­benā, tāpat kā bija sēdējuši šīs notikumiem bagātās die­nas rītā. Nevienā teltī netika kurta uguns. Dūmu dvaka būtu ienaidniekam daudzu kilometru tālumā nodevusi apmešanās vietu.

Virsaiša bērni sēdēja pārguruši un noskumuši. Tagad, vakarā, teltī mātes pietrūka vēl vairāk nekā pa dienu jā­jot, un viņi sāpīgi izjuta tukšumu. Neviens negribēja iet gulēt. Kaut arī nomocījušies, bet no aizmigšanas šai va­karā bērni baidījās, un Untšida arī necentās viņus uz to pierunāt. Klusiņām viņa dungoja žēlabu dziesmu. Tā bija skumja dziesma, tomēr bērni vēlējās to dzirdēt. Untšidas balss skanēja uzmundrinoši, pilna mīlas, bērni jutās pie viņas drošībā.

No āra vigvamā lauzās iekšā gluži citādas skaņas un jaucās ar Untšidas vaimanām. Kājas vienmērīgi dipināja pa zālaino zemi starp teltīm, un sievietes monotoni dzie­dāja. Tās bija jaunās sievietes, kas dejoja ap nogalināto pani svaigajiem skalpiem. Sieviešu deja nebija nekāda uzvaras deja, bet apvārdošana. Indiāņi ticēja, ka neviens ienaidnieks nav pilnīgi uzvarēts, ja nav nomierināts tā gars. Sievietēm vajadzēja, dejojot un dziedot ap skalpiem, nomierināt ienaidnieku garus.

To zināja arī bērni.

Harka, sēdēdams ar jaunāko māsu un brāli tumšajā teltī, turēja iegūto šauteni pārliktu pār celi un aptaustīja to. Viņš gan ienīda šo ieroci, ar kuru bija nogalināta māte, gan arī jutās ar to saistīts. Ierocim vajadzēja izlīdzināt to ļaunumu, ko tas bija nodarījis. Ar šo ieroci viņš dzīrās atriebt māti. Nogalināt pani. Šie vīrieši ar kai­lajām galvām un izaicinošām skalpu pinkām pakausī vi­ņam nemaz nelikās īsti cilvēki. Dakoti bija cilvēki, tā viņš domāja. Pani bija līdzīgi vilkiem, kurus vajadzēja noga­lināt.