Līzelote VELSKOPFA - HENRIHA - HARKA- VIRSAIŠA DĒLS

Pēc brīža ienāca Uinona. Apsēdusies līdzās vecākajam brālim, viņa atraisīja vienu no savām garajām bizēm un tad sapina no jauna. Harka vēroja māsu. Mazā juta Har­kas laipno skatienu, savukārt palūkojās uz viņu un tad beidzot teica:

— Šonka un viņa māte pārnāks uz mūsu telti. Jo viņam nav vairs tēva un mums nav vairs mātes, un Untšidai vie­nai pašai grūti tikt ar darbu galā, kamēr es vēl neesmu paaugusies.

— Tā. — Harka nolīdzināja ar plaukstu ādas jakā kādu kroku. — Kas tev to teica?

— Untšida. Viņai pateicis tēvs. Arī tev tas būtu bijis jādzird, bet tevis te nebija.

— Manis te nebija?

— Nē, tevis nebija.

Bērni apklusa. Katrs no viņiem centās iedomāties, ko tagad domā un izjūt otrs.

Galu galā viss bija dabiski un pats par sevi saprotams. Visus apmetnes iedzīvotājus viņu skarbajā dzīvē vienoja gan panākumi, gan grūtības, ikviens palīdzēja otram. Bija jau arī sava patikšana un netīksme, bet sadzīvē tam ne­bija tikpat kā nekādas nozīmes. Visu noteica nepiecie­šamība rīkoties šādi vai citādi.

Tāpēc arī Harka neko nepiebilda pie nupat dzirdētā. Šešoka, Baltā Bizoņa atraitne, kurš bija Lāču cilts miera laika virsaitis, pārnāca ar savu dēlu uz dzīvi pie Mato­taupas — kara virsaiša, kura sievu bija nogalinājusi pēr­kondzelzs. Tas bija dabiski un pats par sevi saprotams. Neviens par to nebrīnījās, ikviens karavīrs un ikviena sieviete atbalstītu šādu lēmumu. Šešoka nebija sevišķi gudra, arī ne skaista, kāda bija Harkas māte bijusi. Bet Šešoka bija čakla un pieticīga sieviete. Viņa bez ierunām paklausītu Matotaupam un Untšidai.

Kad Harka bija savās pārdomās tik tālu ticis, viņš teica:

— Mums ir Untšida.

Māsa dziļi ievilka elpu.

— Tas ir tiesa. Mums ir Untšida.

Harka ļāvās domām. Tagad nu tēvam vajadzēs audzināt Šonku par labu Lāču cilts karavīru. Šonka nu bija tikpat kā Harkas vecākais brālis teltī. Bet arī brāļi teltī sacentās drosmē, savaldībā, spēkā un izveicībā. Harka bija apņē­mies visas savas izjūtas apslēpt dziļi krūtīs un tikai pie­rādīt Šonkam, ka viņš, Harka, ir gan Jaunais Suns, bet nekādā gadījumā nav mazs. Viņš palūkojās visapkārt, ap­svērdams, kur turpmāk būtu parocīgāk novietot savu guļ­vietu. Tuvāk ieejai. Arvien bija labāk, ja varēja nema­nāmi un netraucēti nākt un iet.

Harka tikai tagad ievēroja, ka Uinona klusiņām raud.

— Kur tad paliek Harpstenā? — viņš jautāja, lai no­mierinātu un izklaidētu māsiņu, kas vairs nebija nekāds mazais bērns.

— Viņš aizgāja turp, lai palīdzētu Šešokai sakravā- ties, — meitene šņukstēja.

— Tā, viņš ir aizgājis turp, — Harka nedzirdami no­teica un palika sēžam. Viņš nebūtu gājis. Arī Uinona ne­bija gājusi. Kam Harpstenā vajadzēja jaukties sieviešu darīšanās? Daudz svarīgāk bija, piemēram, izdibināt, kā­pēc apmetne paliek dienas vidū te, pie upes. Droši vien virsaitis bija saņēmis kādu jaunu ziņu, par kuru vēl ne­viens nekā neieminējās. Nekā citādi šāds lēmums nebija izskaidrojams.

Harka no jauna izsteidzās laukā no telts. Viņš vēroja, kā Šešoka nojauc Baltā Bizoņa telti. Visa mantība, ieroči, trofejas, segas, bļodas bija saliktas un sasaiņotas promne­šanai. Harka negribēja izrādīt, ka vispār veltījis tam mir­kli uzmanības. Viņš pārlika, kur varētu tagad visdrīzāk sastapt Četānu, un klimta prom pie zirgu ganāmpulka. Četāna bēris bija kaujas laukā dabūjis vieglu ievaino­jumu — tāpat kā viņa saimnieks, un Harka, pazīdams Četānu, zināja, ka tas tagad, atpūtas laikā, droši vien pie upes apkopj zirgu.

Zēns bija pareizi spriedis. Viņš sastapa savu lielo draugu pie bērā mustanga. Harka vispirms aprūpēja savu zirgu un tikai tad it kā nejauši piebiedrojās Četānam. Če­tānu nevajadzēja ar gariem ievadiem aplinkus izjautāt, lai pēc tam tomēr netiktu gudrāks.

Četānam bija tūlīt skaidrs, ka Harka grib zināt, kāpēc karavīri dienas laikā palikuši uz vietas. Lielais puisis kā karavīrs, kad tas grasās aizdedzināt apspriedes pīpi, ap­sēdās zālē uz sakrustotām kājām, un Harka tūlīt sekoja viņa piemēram.

— Tu esi Jauno Suņu vadonis, Harka Kramakmen Vilku Nāve, — uzsāka Četāns, — un tu dzirdēsi no ma­nas mutes, kas noticis un kāpēc mūsu teltis paliek tepat. Iemesls ir šāds — mūsu izlūki atkal uzdūrušies uz pē­dām! — Četāns uz brīdi apklusa, lai vēl palielinātu sasprin­dzinājumu, kas bija redzams Harkas sejā. — Šīs pēdas liecināja, ka gājējs bijis ievainots, tas klibojis un šur tur atstājis asins traipus. Pēdu iespiedumi bija samērā dziļi, it kā ievainotais būtu nesis kādu smagumu vai ari cilvēku. Kādā vietā, uz brīdi apstādamies, viņš kaut ko pametis, varbūt pazaudējis, jo manta ir maza un neva­rēja viņam nekādas pūles sagādāt. Gluži maza somiņa, izrotāta ar gliemežvāciņiem. Šāda veida gliemežvāciņus mūsu vīrieši vēl nekad nav redzējuši. Tie neizskatās arī pēc vampum [3] gliemežvākiem. Havandšita apgalvo, ka pani ciltij šādu gliemežvāku nav, un, kaut arī gliemežvāki mēdz aizklīst ļoti tālu, ceļojot no rokas rokā sarkanādaino ciltīs, arī Havandšita vēl nekad nav redzējis tādus glie­mežvākus.

— Tātad tie bijuši baltā cilvēka īpašums?

— Cilvēka, kurš gājis basām kājām.

— Basām kājām? Ne baltie cilvēki, ne sarkanādaiņi nemēdz iet basām kājām. Vai mūsu vīri sekoja svešajam?

— Jā, bet ļoti piesardzīgi, jo kaut arī viņš ir basām kājām, viņš var būt burvis, kam pieder pērkondzelzs.

— Vai mēs esam viņu notvēruši?

— Vēl ne. Bet, tā kā viņš tikai gausi virzās uz priekšu, mūsu izlūki viņu drīz panāks. Jau pirms vakara arī mēs šeit apmetnē zināsim, kas tas par cilvēku un kur radušies tādi gliemežvāki.

— Un šo noslēpumaino pēdu dēļ mēs paliekam uz vietas?

— Jā.

— Ak tad tā.

Tā kā Četāns uzskatīja sarunu par pabeigtu, Harka pie­cēlās. Viņš nolēma līdz vakaram nerādīties teltī, bet pa­vadīt laiku citur, kamēr svešais nebūs noķerts un atvests.

Līdz tumsai atlika vēl stundas sešas. Harka sasauca Jaunos Suņus, un visi sanāca upes krastā. Kad brūnādai- nie zēni bija sasēdušies lokā, Harka ieteica apspriesties, ko varētu darīt atlikušajās dienas stundās. Uz rotaļām nevienam prāts nenesās. Zēni bija izsalkuši, daži aiz izsal­kuma noguruši, citi bija kaujā zaudējuši tēvu vai brāli. Harka ieteica makšķerēt, un tam visi piekrita. Makšķeru izgatavošana nekādas grūtības neradīja, jo krastmalā auga pietiekami daudz kārklu krūmu, no kuriem zēni ar nažiem nogrieza garas maikstes, pēc kurām vajadzēja brist ūdenī, jo upe bija pārplūdusi. Trīs puišeļi aizskrēja pie zirgiem un no mustangiem, kam bija visgarākās astes, atnesa sarus, kurus sasēja citu citam galā par makšķeru auklām. Desmit zēnu gādāja ēsmu, kukaiņus un tārpus.

Kad visi sagatavošanas darbi bija veikti, Harka un viņa divi palīgi izmeklēja makšķerēšanas vietas.

Un tad Jaunie Suņi uz vairākām stundām pārvērtās par nopietniem, klusējošiem makšķerniekiem, kas veikli iz­meta makšķeres un slidināja pa ūdeni ēsmu. Šad tad lēca un uzķērās pa zivij. Pieaugušie, kas to vēroja, labvēlīgi smaidīja.

Kad saule nogrima aiz tālajām kalnu grēdām un pār upi un pļavām pārlaidās vakara vējš, ātri satumsa un metās auksti. Harka ar svilpienu sasauca zēnus kopā. Tie sanāca un atnesa lomu. Zivis sameta vienā kaudzē — kā lielās, tā mazās. Daudz to nebija, bet arī ne pārāk maz tik īsam laikam, cik zēni bija makšķerējuši. Parasti nelieli medī­jumi piederēja tam, kas tos bija guvis, bet, tā kā patlaban tik ļoti trūka pārtikas, tad zēni nevilcinādamies nolēma, ka virsaitim jānosaka arī zivju sadale. Harka devās sa­meklēt tēvu.