Līzelote VELSKOPFA - HENRIHA - HARKA- VIRSAIŠA DĒLS

apmetne, pirmais paceltu savu spēcīgo balsi un uzsauktu Lielajam Garam:

«… dod mums bizoņus, bizoņus, bizoņus …»

Bet bizoņi nenāca.

Viss, kas Lāču cilts ļaudīm ticis pataupīts nebaltām dienām, bija rūpīgi sadalīts. Bērni tagad no agra rīta līdz. vēlam vakaram klaiņoja ar makšķerēm gan augšup, gan lejup pa upi, lai vismaz atnestu nometnē zivis. Ja bizoņi drīz nenāks, tad vajadzēs spert kādu izmisuma pilnu soli. Bieži, kad Harka klusēdams stāvēja ar makšķeri krast­malā vai bija iebridis ūdenī, viņš lūkojās uz kalniem rie­tumos. Tur vajadzētu būt mežiem un mežos medījumam. Varbūt būs nepieciešams doties augšup pa upi kalnu vir­zienā, kurus neviens nepazina un kur varbūt, tāpat kā dienvidu prērijā, dzīvo svešas naidīgas ciltis. Bet, ja no­lemtu iet uz kalniem un mežiem, tad tikpat labi būtu va­rējuši palikt arī Melnajos Kalnos, un sīko zvēru medī­juma nekad nepietika mednieku pulkam ilgākam laikam.

«Bizoņus, bizoņus, bizoņus …»

Vienā no šādām dienām Harka bija atgūlies zālē uz plakana pakalna, ap viņu sīkdami lidinājās kukaiņi, bet viņš nelikās gar tiem zinis un tikai saspringti un neat­laidīgi kā visi raudzījās uz dienvidiem. Viņš gaidīja at­griežamies no izlūku gājiena savu draugu Četānu. Citkārt nebija parasts, ka jaunos puišus, kas vēl nav uzņemti ka­ravīru rindās, sūta izlūkos pret ienaidnieku. Bet apmetnē trūka vīru, tāpēc puišiem vajadzēja uzņemties bīstamus uzdevumus. Harka šajās skarbajās dienās arvien vairāk tuvojās savam vecākajam draugam, ko viņš uzskatīja par paraugu un kas bija arī visdrošākais ziņu avots.

Saule rietēja. Bizoņu dziesma vienmuļi, bez sākuma un beigām dīca pār nežēlīgi tuksnesīgo un vienmuļo zālāja klājienu. Upes šalkoņa pastiprinājās, kalnos sniegs kusa pilnā sparā, un ūdens cēlās.

Harka to visu zināja, tomēr nedomāja par to. Viņš tikai gaidīja Četānu un minēja, vai draugs atnesīs kādas jau­nas ziņas.

Kad kalsnais jaunais puisis atgriezās pirmajā nakts zvaigžņotajā stundā, viņš, kā jau norunāts, apstājās pie Harkas. Harka tūlīt ievēroja drauga uzvedībā trauksmai- nību, un tas nebija tikai steigas dēļ vien.

— Tu esi vēl zēns, — viņš čukstus sacīja Harkam, — bet arī tev jāzina: pani vairs nedzied bizoņu dziesmu. Viņiem ir gaļa.

Harka pats netika gudrs, ko viņš sajuta, to izdzirdis, gandrīz vai izbailes.

— Vai viņi ir medījuši?

— Viņi nav medījuši, bet gaļa viņiem ir.

Tagad Harka nobijās ne pa jokam.

— Kā tad tā?

— Viņi bija sakūruši uguni un cepa. Vecais Antilope aizskrēja man pa priekšu un būs jau tava tēva teltī par visu ziņojis.

Vecais Antilope bija apmetnes ātrākais skrējējs. Arī viņa tēvs un vectēvs bija savas paaudzes ātrākie skrējēji bijuši, un viens no Vecā Antilopes trijiem dēliem — Jau­nais Antilope — ar saviem pieciem gadiem skrēja ātrāk nekā septiņus gadus veci zēni. Bija saprotams, ka Vecais Antilope apmetnē ieradies ātrāk par Četānu un tāpēc virsaitis Matotaupa ātrāk par dēlu dabūjis visu zināt.

— Četān, kas iedevis pani gaļu?

— Tas ir noslēpums.

— Lielais Noslēpums?

— Es nezinu.

— Bizoņu gaļa?

— Bizoņu gaļa.

Pirmo reizi šinī bada laikā Harka sajuta vājumu. Bi­zoņu gaļa! Mātes slepkavas rija bizoņu gaļu, smaržīgu ceptu šķiņķi, smadzenes, aknas! Tie smalstīja dzīvinošo, spēcinošo gaļas viru — tie slepkavas! …

— Četān, kā tev liekas, vai mūsējie ies kaujā? Cik daudz karavīru ir pani ļaudīm?

— Viņu ir gandrīz simts.

— Simts. — Simts! Tas bija trīskāršs pārspēks. Četāns vairs ilgāk nevarēja kavēties, viņam vajadzēja steigties uz apmetni, lai nodotu ziņojumu. Harka skrēja līdzi.

Matotaupa bija vigvama vidū licis iekurināt uguns­kuru, tā šaudīgajā gaismā stāvēja viņš pats un Saulrasa. Sārtenajā atspulgā ēnas likās vēl melnākas. Harka ielīda vigvama dziļumā pie Untšidas, šešokas, māsas un brā­ļiem, pie kuriem tagad piederēja arī Šonka. Viņš dzir­dēja Četāna ziņojumu, kas viņu no jauna stipri satrauca, un redzēja, kādu seju rādīja abi virsaiši, kas sēdēja viens otram pretī pie ugunskura un, nekā nerunādami,

raudzījās viens otrā. Harka nojauta, ka viņi bija tik sarūg­tināti un izmisuši, ka labprāt uzņemtos cīņu par iztiku — ja vajadzīgs, arī pret pārspēku.

Bet no kurienes pani dabūjuši gaļu, arī viņi, acīm re­dzot, nezināja. Izlūki tikai izpētījuši, ka no dienvidiem ieradusies grupa pani un tiem bijusi līdzi bizoņu ādas nešļavās ietīta gaļa.

— Lāču cilts vīri apspriedīsies, — sacīja Matotaupa, un ar'to bija tikai izlemts, ka šai vākarā vairāk nekas netiks runāts. Vispārējā apspriede varēja notikt tikai nākošajā rītā.

Harka, tāpat kā pārējie bērni un sievietes, nolikās savā guļvietā, bet aizmigt nevarēja. Tagad būtu nepieciešama pērkondzelzs, tad viņš varētu kaut simt ar bultām apbru­ņotiem pani iedzīt bailes, viņš viens patsl Pērkondzelzs! Arvien dziļāk zēna galvā urbās šī vēlēšanās, un viņš ne­spēja no šīm domām tikt vaļā.

Tās viņu izdzina laukā no telts. Harkas guļvieta atradās tuvu pie izejas, un neviens cits — vienīgi Untšida manīja, ka Harka izzadzies laukā.

Sākumā zēns nekur tālu negāja. Paspēra tikai dažus so­ļus līdz burvja teltij un palika tur stāvam. Pie garas kārts telts priekšā starp burvju maskām un kaltētām dzīvnieku ādām zvārojās pērkondzelzs, kas bija nogali­nājusi Harkas māti, pērkondzelzs, ko Harka bija ieguvis un ziedojis burvim. Viņš nedrīkstēja to ņemt. Nedrīk­stēja pat par to domāt. Harka palika stāvam un ilgi ne­novērsa acis no pērkondzelzs.

Tad Harka skrēja tālāk, laukā no apmetnes, lai tumsā un vientulībā tiktu pats ar sevi galā. Izlūku acu priekšā viņš pārbrida pāri braslam un tad slapjām un nosalušām kājām skrēja kādu gabalu uz ziemeļiem prom pļavā. Tur sargi nestāvēja, jo likās pietiekami, ja plato upi uzmana no dienvidu krasta. Harku neviens nesauca atpakaļ. Sargi zināja, ka virsaiša dēls ir drosmīgs, bet arī apdomīgs. Tā­pēc zēns varēja iet, kur vēlas.

Apbruņojies ar nazi, Harka devās uz augšu gar upi. Apkārt valdīja dziļš klusums. Kopš vīri ar nakts iestāša­nos bija pārtraukuši neveiksmīgo bizoņu deju, visā ap­metnē un tās apkaimē bija iestājies miers. Vienīgi upe, reizēm spējāk iešalcoties, dziedāja savu vienmuļo dziesmu.

Kad nakts vējš bija nosusinājis Harkas kājas, viņš sameklēja sev vietiņu, kur atvilkt elpu, vērot un pārdo­māt. Viņš labi noslēpās zālē, uztaisīja pat sev zāļu vai­nagu, lai varētu nemanīti pacelt galvu, un tad nolēma te pavadīt nakti. Piesardzība, kas te bija nepieciešama, izkliedēja domas par pērkondzelzi, un viņš pats gribēja sevi piespiest domāt par kaut ko citu. Harka arī drosmīgi centās aizmirst izsalkumu un nogurumu. Viņš dzīrās pats sevi pārbaudīt, vai pratīs pār sevi valdīt.

Spriežot pēc zvaigznēm, tuvojās nakts vidus. Pēkšņi Harka kaut ko pamanīja, kas saistīja viņa uzmanību. Zie­meļpusē, pļavā, pret vēju sakustējās vairāki zāļu stiebri. Tas varēja būt tikai dzīvnieks vai cilvēks. Taču Harka nebija dzirdējis ne mazāko čabēšanu. Šai dzīvajai būtnei vajadzēja būt ļoti viegliem soļiem un veiklai. Zēns sa­springti vēroja, bet neko vairāk nespēja saskatīt. Tāpēc viņš nodomāja, ka šī būtne vēl atrodas turpat zālē. Var­būt tur kādam dzīvniekam ir ala? Bet varbūt tas bija cil­vēks, kas uz brīdi palicis mierā?