Līzelote VELSKOPFA - HENRIHA - HARKA- VIRSAIŠA DĒLS

Kad sāka mesties salti, zēni izkāpa malā, ieziedās ar lāču taukiem un steidzās atpakaļ uz teltīm. Harka aizveda Sproggalvi atkal sev līdzi. Acīm redzot, svešajam zēnam patika pie Harkas un Jaunajiem Suņiem. Viņš tagad pirmo reizi pasmaidīja — un cik jauki smaidīja! Zēna melnās acis staroja. Harka ievēroja, ka viņam bija lielā­kas acis nekā dakotu zēniem. Melnādainais zēns nebija līdz šim dzīvojis prērijā, kur jāsargā acis no vēja un smiltīm, un žilbinošās saules un tāpēc jāsamiedz plakstiņi šaurā spraugā.

Bērniem — Sproggalvim, Harpstenā, Uinonai — Untšida iedeva brokastīm kaltētas ogas. Harka lepni noraidīja šādu piedāvājumu, viņš taču bija jau paskaidrojis, ka, tā­pat kā vīri, ēdīs tikai vakarā! Harka sāka ģērbties, viņš uzvilka kājās ādas bikses, kuras piestiprināja pie jostas, un noskatījās, kā Sproggalvis tvēra pēc savām īsajām bikšelēm un sadriskātā krekla. Harka piegāja un aptaus­tīja drēbi, no kuras šie nožēlojamie apģērba gabali bija šūdināti. Viņš jutās pārsteigts, jo austas drēbes nepazina.

No telts viņa gala pienāca Šonka. Puisis nicīgi norau­dzījās uz svešinieka skrandaino apģērbu. Harka ievēroja nicinošo skatienu un uz brīdi apjuka. Tad Untšida, kas viņu tūlīt pat saprata, sameklēja viņa svētku drānas — izrakstītos mokasīnus, bikses un svārkus, un Harka snie­dza tos svešajam zēnam. Kad sproggalvainais zēns viņu neizpratnē uzlūkoja, Harka nolika drēbes pie malas, iz­ģērba svešo zēnu un tad iedeva viņam jaunās drēbes, no­rādīdams, lai tās apģērbj. Svešais tagad saprata, paklau­sīja un tad apbrīnā aplūkoja pats sevi. Harkas svētku tērpā, kaut arī izkāmējis, zēns izskatījās brašs; viņš bija gandrīz vienā augumā ar Harku un apmēram tādā pašā vecumā. Viņš sacīja kaut ko, ko Harka nesaprata, bet zēna sejā bija lasāma tāda laime un tik liela pateicība, ka arī Harku pārņēma prieks.

Tikmēr Šonka bija izgājis no telts, šešoka likās noskumusi.

Harka aizveda savu jauno biedru atkal uz upi, un tūlīt bija klāt arī viss Jauno Suņu bars. Harkam nebija vairs nodoma peldēties, bet viņš gāja gar krastmalu tālāk, kur pletās miklas smiltis bez zālāja. Daudz svarīgāk par jeb­kuru rotaļu viņam tagad likās jautājums, kā Lāču cilts vīri varēs atbrīvot Sproggalvja tēvu. Vīri bija nodomā­juši par to šodien apspriesties. Tas varbūt turpināsies stundām ilgi, un zēni, šo laiku izmantojot, varēja paši pa­gudrot.

Harka paskaidroja Jaunajiem Suņiem, kas bija sastāju­šies visapkārt, ka tagad jāpalauza galva, kā atbrīvot Sproggalvja tēvu, tāpat kā par to gudrošot savā apspriedē karavīri, un zēni šim ierosinājumam dedzīgi piekrita. Tie dzīrās steigšus izprašņāt svešo zēnu, vēl iekams to varbūt aizsauc uz lielo apspriedi, kur viņam būs jādod sīkas un noteiktas ziņas.

— Mēs sarunājāmies ar zīmējumiem, — Harka pa­skaidroja. — Šeit, slapjajās smiltīs, var labi zīmēt, un katru zīmējumu, kas mums vairs nav vajadzīgs, viegli aizslaucīti

Harka nogrieza kādu zaru, noasināja tā galu un uzzī­mēja ar to smiltīs vairākas teltis, kādu cilvēku ar kailu galvvidu un skalpa sprogu pakausī — tātad pani, tad vēl kādu, kurš bija līdzīgs sprogainajam zēnam un kura ro­kas bija sasaistītas. Tad viņš jautājoši norādīja ar rak­stāmo kociņu uz vīru un teltīm.

Svešais zēns saprata. Viņš paņēma no Harkas zaru, iz­dzēsa svītras, kas apzīmēja roku važas, uzzīmēja kāju važas, kas pieļāva spert tikai mazus solīšus, sakārtoja zīmējumā teltis mazliet citādi un tad ar punktu un svīt­riņu norādīja, kurā teltī atrodas sagūstītais. Bez tam sve­šais zēns zīmējumā norādīja, kurās vietās gar apmetni iz­vietoti novērotāji. Tā bija Lāču cilts ļaudīm svarīga ziņa!

Abi zēni cītīgi nodevās savai sarakstei un neievēroja, ka bez Jaunajiem Suņiem viņiem piebiedrojušies daži ka­ravīri un beigās arī pats virsaitis. Pamanījuši Matotaupu, zēni samulsuši atkāpās.

Virsaitis jau bija sagatavojies nodomātajai apsprie­dei. Viņam bija mugurā bagātīgi izrakstīti svārki, galvā kara ērgļu spalvu galvas rota, kuras garais gals nokarājās pār muguru līdz zemei. Viņš smaidīja.

— Tātad, — viņš uzrunāja Harku, — mēs zinām, kur atrodas mūsu mazā, melnā dēla tēvs. Kā lai atbrīvojam viņu? Ko mums ieteiktu Harka Kramakmens Modrā Acs Vilku Nāve?

Harka tumši piesarka. Uz šo jautājumu bija grūti at­bildēt. Daudzi klausījās, ko viņš teiks, un viņam negri­bējās izgāzties un vēlāk saņemt rājienu. Viņš pārdomāja un lika tad vēl Sproggalvim uzzīmēt ceļu, pa kuru tas bija aizbēdzis. Bērnam ienaidnieka vērotāji nebūs piegrie­zuši vērību. Turklāt apmetnes rietumu puse, pēc zēna stāstījuma, bija vāji apsargāta.

— Mums vajadzētu mana melnā brāļa tēvu atbrīvot ne­vis ar varu, bet ar viltu, slepus, — Harka sāka runāt pēc ilga pārdomu brīža.

— Vai Harka domā, ka Lāču cilts vīri baidās no otr­reizējas atklātas kaujas ar pani?

— Nē! — zēns nevilcinādamies attrauca. — Bet, iekams mēs sākam cīnīties, vajadzētu cik vien iespējams vairāk uzzināt par mūsu ienaidniekiem, un, iekams sāksim cīnī­ties, Sproggalvja tēvam jābūt jau atbrīvotam. Jo tad, kad sāksies kauja, pani vispirms nogalinās gūstekni. To va­jadzētu novērst. Tāpēc es ieteicu viltību.

— Labi! — Virsaitis Liija apmierināts. — Un kādu vil­tību tu mums ieteiktu?

Harka veikli izvairījās no atbildes.

— Vienīgais, kurš labi pazīst pani apmetni un bijis viņu teltīs, ir mans brālis Melnais Sproggalvis. Tāpēc lai viņš runā pirmais un dod mums padomu, kā mēs varētu slepus atbrīvot viņa tēvu!

Matotaupa iesmējās:

— Tātad tu nodod manu jautājumu tālāk? Labi, lai runā Melnais Sproggalvis!

Jautājumu izskaidrot svešajam zēnam nebija grūti. Harka pieveda pie viņa divus Jaunos Suņus, vienam va­jadzēja tēlot sagūstīto ievainoto tēvu, otram — ienaid­nieku.

Sproggalvis saprata tūlīt pat, bet tad domīgi nogrozīja galvu un bolīja savas lielās, tumšās acis.

— Runā! — Harka mudināja.

Sproggalvis uzzīmēja smiltīs tēvu un līdzās guļošu krustu. Šāds krusts nozīmēja «mainīt», to saprata arī dakoti.

— Mainīt, — sacīja Harka, — bet pret ko? Gaļas mums nav.

Melnais Sproggalvis, liekas, bija ļoti samulsis. Viņš atkal un atkal uzlūkoja Harku, it kā tas varētu uzminēt domas, kuras viņš nav izteicis.

— Ko tu skaties uz mani? — jautāja virsaiša dēls sa­vam jaunajam draugam. — Kas vien man ir, es visu labprāt dotu, lai atbrīvotu tavu tēvu. Bet man nav daudz. — Viņš pavēra tukšas plaukstas.

Melnais Sproggalvis, liekas, saprata šo kustību. Vēl vienmēr samulsis, bet nu jau apņēmības pilns, viņš pie­gāja pie Harkas, iebāza roku viņa gurnu jostas kabatā un izvilka mazu priekšmetu, ar kuru Harka rītausmā pa­modies bija paniekojies un tad ģērbjoties iebāzis kabatā. Tas bija tas pats dzeltenspožais olis, ko Harka toreiz pa­cēla upmalā pie Melnajiem Kalniem. Melnais Sproggalvis uzzīmēja to smiltīs kā punktu, kā maiņas priekšmetu pret tēvu un, turēdams oli starp diviem pirkstiem, zīmēja ar aso zariņu vēl — dīvainais olis ceļotu ar pani uz dien­vidiem, uz nezvēra taku, un tur pani pret to dabūtu gaļu. Tāpēc viņiem olis bija vērtība, droši, ka pietiekami vēr­tīgs, lai par to atdotu ievainoto gūstekni.

Harka uzmanīgi sekoja Melnā Sproggalvja stāstījumam līdz pašām beigām, bet nu viņš pēkšņi ievēroja, kā bija izmainījusies tēva izturēšanās. Virsaitis stāvēja sarauk­tām uzacīm, viņa augums saspringa.