Līzelote VELSKOPFA - HENRIHA - HARKA- VIRSAIŠA DĒLS

— Harka, es varu tev pateikt, kur palicis Melnais Sproggalvis, — Uinona atvilka elpu.

— Tikai tu viena pati to vari pateikt? — Harka tagad vaicāja.

— Es viena pati gribu tev to pateikt.

— Tad runā, — Harka vairs neuzlūkoja māsu. Zēns bija gaužām uztraucies, bet Uinonai vajadzēja ticēt, ka viņš ir gluži mierīgs.

— Es tev pateikšu, kaut arī visi klusē, kā to lika Ha­vandšita.

— Havandšita lika? … — Harkas balss viegli trīsēja, turpretī Uinona runāja rāmi un mierīgi, it kā viņu nekas nesatrauktu.

— Tu dabūsi visu zināt, Harka. Kad tēvs tevi aizveda sev līdzi uz telti un visi noraudzījās jums nopakaļ, Mel­nais Sproggalvis pēkšņi ielēca upē. To redzēju es un vēl tikai Havandšita. Zēns ienira, un, kad viņš atkal iznira, Havandšita viņam pamāja ar savu burvja zizli, lai brien laukā un pienāk pie viņa. Zēnam bija lielas bailes no burvja. Savās izbailēs viņš piepeldēja pie krasta un pie­gāja pie Havandšitas. Melnajam Sproggalvim bija rokā dzeltenais spožais olis. Es redzēju, kaut arī viņš mēģi­nāja to noslēpt.

Harka sarauca uzacis un nenovērsa acu no māsas.

— Kā tas bija iespējams? Platā upe, mazais akmen­tiņš — kā viņš varēja to sameklēt?

— Harka, tā droši vien bija Havandšitas un viņa garu burvestība, citādi tas nav saprotams.

— Un tad? — Harka jautāja neskanīgā balsī.

— Tad Havandšita paķēra oli. Tu jau redzēji, tēvs sa­cīja, ka tas ir ļauns burvju olis un tātad pieder burvim viņa burvja teltī.

— Uinona, kas noticis ar Melno Sproggalvi pašu?

— Havandšita paņēma viņu līdzi savā vigvamā. Vai­rāk es nezinu. Varbūt viņš pataisīs zēnu par palīgu pie savām burvestībām vai arī upurēs viņu.

Harka vairs neteica ne vārda. Tas, ko māsa pavēstīja, bija kaut kas drausmīgs. Tātad visu šo baismīgo notikumu viņam bija noklusējis pat Četāns. Ko gan Havandšita da­rīja ar svešo zēnu un burvju oli? Kāpēc neviens nedrīk­stēja par to runāt? Vai Uinonu piemeklēs nelaime, tāpēc ka, par spīti aizliegumam, viņa tomēr bija runājusi? Harka nolēma nevienam neteikt, ka Uinona viņam vairāk uzticējusies nekā burvim. Neteiks nevienam. Pat ne tē­vam, ja Uinona to nedarīs pati. Pat ne tēvam? Kad Harka

bija nonācis pie šāda secinā­juma, viņš viegli nodrebēja. Līdz ar zelta akmentiņu ap­metnē bija ienācis kaut kas ļauns.

Harka samulsis pameta skatienu uz burvja vigvamu. Pie staba ieejas priekšā starp zvēru ādām karājās pērkon­dzelzs. Kas gan tagad norisa vigvama iekšienē, kur tagad atradās Harkas tumšādainais draugs? Ne skaņa neizlauzās cauri smagajiem bizoņādas pārsegiem.

Jau tuvojas vakars. Saule sliecās uz vakara pusi un bārstīja savu sārteno zeltu upē, kuras ūdeņi bija noskaidrojušies; prērijā, kur zāle pēdējās dienās spraucās laukā košā zaļumā, puķes jau bija pavērušas savas raibās ziedlapiņas, un prērija pārvērtās par krāšņu pļavu. Pie zirgiem, kas bija pilnām mutēm ēduši, tagad strazdi dziedāja vakara dziesmu, un, kad, saulei rietot, uzpūta vēss vakara vējš un no austru­miem mācās virsū melna tumsa, mustangi spiedās ciešāk cits pie cita.

Apmetnes laukumā karavīru apspriede tuvojās noslē­gumam. Matotaupa bija to atklājis, viņš to tagad arī slē­dza, un visi izklīda.

Havandšita nebija piedalījies vīru apspriedē. Tā tas nebija parasts, un visi to ievēroja. Burvis uzturējās savā teltī. Tur vienmuļi cita citu nomainīja gan dobjas, gan spalgas skaņas, ko apslāpēja biezie bizoņādas pārklāji, tāpēc tās likās vēl noslēpumainākas un neizprotamākas. Havandšita sarunājās ar gariem. Drūmā skandēšana viļ­ņojās novakara krēslā.

Karavīri, apspriedi beiguši, kopā ar virsaiti neziņā stā­vēja laukumā starp teltīm. Bez burvja piekrišanas viņi neuzdrīkstējās neko lielāku uzsākt. Liekas, visi gaidīja, kad Havandšita beigs savu sarunu ar gariem un uzklau­sīs, kas viņiem sakāms.

Saule nogrima aiz klinšu kalnāja, iemirdzējās pirmās zvaigznes. Uzlēca mēness, un tā nespodrā, bālganā gaisma apņēma prēriju. Tālumā kauca vilki, un zirgi trīsēja. Kāds suns sāka riet.

Teltis grima tumsā, ugunis iekšpusē bija rūpīgi no­segtas.

Beidzot Havandšita iznāca no savas burvja telts. Mato­taupa viņu uzlūkoja; un, tā kā burvim, liekas, nebija iebildumu pret tikšanos, virsaitis tuvojās viņam — gau­siem soļiem, cienīgi, ar ērgļu spalvu rotu galvā un šo pašu spalvu garo novalku. Tikt pie šādas rotas nebija viegli, tā prasīja daudz mednieka izveicības un drosmes. Uz zvaigžņoto debesu fona Harka redzēja atēnojamies vienādās lielās ērgļu spalvas. Viņš uzmanīgi no bijīga attāluma vēroja, kā abi ievērojamākie un godājamākie Lāču cilts vīri satikās. Viņi sāka sarunāties un runājās diezgan ilgi. Kā no izturēšanās un žestiem bija nopro­tams, Havandšita lāgā nepiekrita apspriedes lēmumam, bet Matotaupa, liekas, aizstāvēja šos lēmumus. Beidzot kļuva redzams, ka burvis un kara virsaitis ir vienojušies, saruna beidzās. Kurš bija piekāpies, Harka nevarēja zi­nāt. Viņš tikai redzēja, ka tēvs paaicināja pie sevis Saul- rasu, Veco Antilopi un trīs cienījamākos karavīrus, to vidū arī savu paša brāli. Šie karavīri un virsaitis apsprie­dās ilgi. Beidzot no viņu pulka iznāca Vecais Antilope, kas izpildīja ziņotāja pienākumus, un pavēstīja, ka visiem karavīriem jāsapulcējas vēlreiz. Harka nevēlējās lēkt acīs. Tā kā citi zēni bija jau sagājuši teltīs, arī viņš iegāja savā vigvamā. Maltīte, ko bērni saņēma, bija gaužām pieticīga. Harka nomāca lielo izsalkuma sajūtu un iedeva vēl no savas daļas jaunākajam brālim Harpstenā. Harp­stenā agrā bērnībā bija smagi slimojis un, salīdzinot ar Harku un Uinonu, bija mazliet vārgs. Harka juta pret jaunāko brāli reizē rūpes, bet arī tādu kā nicinājumu. Viņš apzinājās pienākumu rūpēties par jaunāko un mācīt visu, kas Jaunajam Sunim jāzina, bet Harku arī kaitināja, ja Harpstenā zēnu sacensībās, skriešanā un akmeņu svie­šanā, atpalika. Tomēr mērķēt brālis mērķēja labi, veiklī­bas viņam netrūka.

Kamēr Harpstenā notiesāja pusi arī no brāļa ogu un sakņu devas, Harka grima pārdomās. Vajadzēja vairāk uzmanīt Harpstenā, lai viņš nenonāk Šonkas ietekmē.

Lielā puiša vigvamā nebija.

Harka ieklausījās, kas notiek ārpusē. Tā kā pastāvīgi varēja gadīties, ka teltis vajadzētu steigšus novākt, tad sievietes nemaz nebija lielo apspriežu telti uzcēlušas. Apspriedes notika klajā laukā. Harka klausījās un šad tad uztvēra pa teikumam. Tas, ko viņš dzirdēja, viņu ļoti sa­trauca.

Divas stundas pirms pusnakts lēmums tika pieņemts. Otrā apspriede beigusies, kopējais lēmums ar svēto pīpi apsvētīts un kļuvis visiem saistošs.

Vīri pameta apspriedes laukumu, un arī Matotaupa de­vās savā vigvamā. Vecais Antilope tagad izziņoja visiem, kas darāms. Sievietēm un meitenēm tūlīt pat jānovāc vig­vami, Lāču cilts vēl šai pašā naktī dosies pa upi uz augšu, lai izvairītos no pani. Paliks tikai viena pati telts, ap kuru patlaban grupējās apmetne, tā bija burvja telts. Havandšitam pēc «garu ieteikuma» vajadzēja palikt šeit, lai gluži vienatnē apvārdotu bizoņu ganāmpulkus un ne­zvēru. Viņš nevēlējās paturēt neko vairāk kā vien savu vigvamu, tos piecus zirgus, kas piederēja pie burvja telts, un par palīgu bija izvēlējies Šonku.

Harka dzirdēja šo ziņu divreiz izsaucam. Pārpratums nebija iespējams.

Ne vārda neteikdami, telšu iemītnieki devās izpildīt iz­ziņoto lēmumu. Harkam nebija nekā daudz ko darīt. Viņš aizgāja pie zirgiem paņemt savu ābolaino kumeļu un atvest tēva zirgu. Viņš vairījās tikties ar Četānu, jo ne­gribēja vecākajam draugam nekā tāda jautāt, uz ko tas nedrīkstētu atbildēt. Taču zēna domas riņķoja tikai ap vienu un to pašu: kas noticis ar Melno Sproggalvi?