Līzelote VELSKOPFA - HENRIHA - HARKA- VIRSAIŠA DĒLS

Virsaiša pirmā atraisītā telts jau noplandīja nerimtī­gajā vējā, visas teltis tika nojauktas, uzrīkotas šļūces, atvesti nastu nesēji zirgi. Tā bija parastā cilts ceļā po­šanās aina. Harka palika pie zirgiem upmalā. Viņš uzka­vējās smilšainajā krastā, kur tik spēji bija pārtrūkusi viņa rakstveida domu apmaiņa ar Melno Sproggalvi.

Jaunie Suņi zināja paši, kas viņiem darāms, uzsākot jaunu ceļojuma posmu, Harkam nevajadzēja neko atgādi­nāt. Viņš nenovērsdamies raudzījās uz burvja vigvamu, kas vienīgais bija palicis neno jaukts, un uz kārti ieejas priekšā, pie kuras starp zvēru ādām karājās pērkondzelzs. Reiz viņš ieraudzīja tur iznākam un ieejam Šonku. Būt par burvja palīgu bija liels pagodinājums. Neviens nezi­nāja, vai Havandšita grasījās izaudzināt Šonku par savu pēcteci vai arī paņēmis pie sevis tikai šai reizei. Bet

Harka manīja, cik ļoti visi Lāču cilts ļaudis apbrīnoja veco burvi, kurš uzdrīkstējās viens pats ar jaunu puisi palikt mežonīgajā apvidū, ienaidnieka un draudoša ne­zvēra tuvumā. Tas bija kaut kas vienreizējs.

Pie Harkas pienāca Četāns.

— Daudz dīvainu notikumu, — viņš sacīja jaunākajam draugam. — Vecajie saka, tā esot Melno Kalnu alas bur­vestība, kas mūs vajājot.

— Havandšita pats grib kaut ko lielu uzburt, — at­teica Harka, iekšēji atturīgs, noslēdzies pret draugu.

— Tā viņš sacīja, jā. Viņam esot padomā liela burves­tība, tā atvedīšot antilopes, kuras mēs varēšot medīt, mēs sastapšot bizoņu baru un līksmi dejošot pie Zirgu strauta, kur mēs apmetīšoties un kur pani mūs vairs nevajāšot.

— Tā jau būtu gan liela burvestība, — atteica Harka, — un, ja Havandšitam tā izdotos, tad viņš tiktu varena burvja godā.

Četāns neizpratnē uzlūkoja zēnu, jo tas bija runājis daudznozīmīgā noskaņā, bet Harka nekā vairs nepiebilda. Viņš pagrieza zirgu. Ceļotāju kolonna jau bija sastājusies, Matotaupa un Saulrasa, kuru brūces gausi dzija, jāja priekšgalā. Harka pagrieza savu zirgu līdzās Untšidas un Uinonas zirgiem. Uz Četānu viņš vairs neatskatījās.

Lāču cilts ļaudis gāja augšup gar Plates upes ziemeju krastu bez apstājas visu nakti. Ūdens upē bija ma­nāmi krities, tas klusiņām šalkoja, un plūstošajā straumē spoguļojās mēness un zvaigznes. Naksnīgais gaiss bija smaržas pilns, un dīgstošā zālē skaidri iezīmējās pēdas. Klinšu kalnāja grēda pie tālā apvāršņa vairs nezaigoja, liela daļa sniega jau bija nokususi, un tagad naktī mel­nēja smaile pie smailes, tikai šur tur atšķirtas ar spīguļo­jošu šļūdoni. Zirgi rikšoja raiti, jo bija labi paēduši. Iz­salkušie, novājējušie jātnieki vērīgi raudzījās tumsā, ieklausījās katrā pārdrošā koijotu rējienā, kam suņi at­bildēja ar aprautu, draudīgu ierūkšanos, un gaidīja, vai izlūki nedos kādu ziņu. Bet viss palika mierīgi, kā bijis. Prērijā valdīja neaptverams klusums, pie kura Harka bija pieradis kopš bērnu dienām kā pie ikdienišķas parādības un kurā ievingrinātā auss ievēroja katru, visniecīgāko skaņu.

Bērni šļūcēs bija aizmiguši un tikai pa sapņiem reizēm sagrozījās, kad pāri sejai pārbrauca zirga aste. Vismazā­kie, kurus mātes turēja uz muguras kažokādas maisos, jau sen gulēja. Zēni un meitenes noguruši sēdēja zirgiem mugurā tik nevērīgi kā jātnieki, kas kopš ceturtā mūža gada iemācījušies jāt un kam sēdēšana zirga mu­gurā ir gandrīz tikpat pierasta kā skraidīšana pa zāli. Abi kolonnas vadītāji Matotaupa un Saulrasa jāja pa priekšu; viņu šķēpu gali melnēja pret blāvajām debesīm.

Neapkaltie zirgi nedzirdamiem soļiem gāja pa zālienu.

Harkas satraukums pamazām norima. Tas vairs neuz- bangoja spēji, bet līgani uzplūda un noplaka. Garas nakts stundas piederēja viņam vienam pašam, kurās neviens netraucēja, kurās nekas nenotika, kas no ārpuses piesais­tītu uzmanību. Viņš varēja palikt gluži viens un ļauties domām. Lielais klusums visapkārt vērta viņu arī iekšēji savaldīgāku.

Burvis Havandšita bija apsolījis lielu burvestību, mieru no ienaidnieku puses un medību veiksmi. Harka vēl ne­kad nebija pieķēris veco burvi pie meliem. Reizēm gari, ar kuriem Havandšita runāja, nebija pietiekami vareni bijuši; tā, piemēram, Baltais Bizonis bija nomiris no ne­izprotamas slimības un burvis nebija varējis līdzēt. Bet Saulrasas smagie ievainojumi sadzija labi, un naža dū­riena brūce Matotaupas kājā jau pārvilkās ar rētaudiem, Havandšita pazina prērijas un mežus un zināja, kur mek­lējams brasls. Viņš bija vecs, cienījams un gudrs. Harka nomierinājās un nolēma rāmā garā gaidīt, vai piepildīsies lielā burvestība. Matotaupa, Saulrasa un visi ietekmīgākie karavīri bija piekrituši Havandšitas lēmumam. Zēnam nepiedienēja apšaubīt vecu ļaužu padomu.

Taču visi šie apsvērumi palika vienīgi viņa domu un izjūtu virspusē, bet dziļi iekšienē māca šaubas un apziņa, ka viss ir izvērties citādi kopš tās nakts, kad tēvs viņu ataicināja uz mežu pie alas. Bija daudz kas noticis, ko Harka nespēja saprast, un vecā burvja ietekme, kā arī paša tēva cieņa vairs nebija tik dzelžaini nesatricināma kā pirms dažām nedēļām. Zēns juta, ka viņš no kaut kā atvadās, bet nezināja, ka tā bija viņa paša bērnība un līdz ar to bērnišķīgā priekšstatu nesatricināmība, ko viņš zaudēja, un ka juceklīgie, pārvērtībām bagātie notikumi lielajā zemē, kurā viņš bija dzimis un ieaudzis, dzīrās viņu notvert tikpat kā ar makšķerāķi, no kura vairs nav iespējams atbrīvoties. Viņš to neapjauta, bet tēva vārdi par akmens ļauno burvestību, kurš tagad bija Havandši­tas rokās, nebija aizmirstami — tāpat kā nakts pie alas un baismīgais piedzīvojums pie apakšzemes ūdenskrituma. Kur gan palicis tas cilvēks, kurš toreiz viņu un tēvu gan­drīz aizrāva dziļumā?

Harka dzina šīs un tamlīdzīgas domas prom no sevis, tās bija uzradušās pret viņa gribu. Mierīgi, kā dakotam pienākas, viņš nogaidīs — vai un kā lielā burvestība darbosies.

Nakts gāja uz galu. Austrumos ausa gaisma, lēca saule, un tās krāšņā gaisma izplūda pār paugurainajām pļavām un upi līdz pašam smilšainajam dibenam. Harka ievēroja skaidrajā ūdenī zivis, bet makšķerēšanai tagad neatlika laika. Saulei lecot, Matotaupa ļāva tikai uz īsu brīdi ap­stāties, lai noskaitītu rīta lūgšanu «par iztiku un mieru» visai ciltij. Tad kolonna atkal devās tālāk. Tālāk, arvien tālāk, un ceļojums izvērtās tagad tiklab cilvēkiem, kā arī dzīvniekiem par īstām mocībām. Zīdaiņi mātēm uz mugu­ras, tikko pamodušies, atkal aizmiga. Bērni šļūcēs berzēja sejiņas, ko zirgu astes bija savainojušas līdz asinīm, un mazliet pastaipījās, bet raudāt neraudāja neviens, jo raudāšana nebūtu neko līdzējusi, to jau zināja arī mazie.

Lāču cilts ļaudis tagad savā klejojumā atradās pļavās Klinšu kalnu piekājē, kur neauga ne krūmiņš, ne kociņš un kas bija atsegtas visām ziemeļu un dienvidu skarbajām vētras brāzmām. Pavasara naktis šajās prērijās, kas atra­dās tik augstu, vēl arvien bija stipri vēsas, un rīta saules liegais siltums tādēļ jo tīkamāks. Puķes pavērās un reibi­noši smaržoja, uzradās kukaiņi un. dūkdami riņķoja pa zāli un ap ziediem. Izsalkušie un pārgurušie ceļotāji bija krass pretstats dabai, kas, sulu un spēka pārpilna, svinēja savu atmodu.

Līdz vēlai priekšpusdienai ceļotāji ar ietiepīgu neatlai­dību gāja uz priekšu. Šķita, ka pani nelikās ne zinis par ienīsto dakotu gaitām.

Kad tuvojās dienas vidus un saule sāka sildīt brūnās muguras, Harka ievēroja kolonnas priekšgalā rosību. Viņš bija savu sirmi tā vadījis, lai viļņotajā apvidū pastāvīgi paturētu acīs Matotaupu un Saulrasu. Tagad viņš pama­nīja steidzamies šurp kādu ziņotāju. Abi vadoņi apstājās; atbalstījušies uz šķēpiem, viņi noklausījās, ko teica ziņo­tājs, kas bija atskrējis atpakaļ, un arī Harka viņu tagad pazina — tas bija Vecais Antilope. Šķita, ka viņam kaut kas svarīgs un, pēc Saulrasas izturēšanās spriežot, pat iepriecinošs sakāms.