Līzelote VELSKOPFA - HENRIHA - HARKA- VIRSAIŠA DĒLS

Un tad tas notika …

Matotaupa izrāva svešajam zēnam zelta oli no pirk­stiem un visu acu priekšā, tikko valdīdamies, iemeta upē.

— Prom, prom, prom! — viņš kliedza. — Tas ir ļauns akmens, ļauno garu akmens, tas pievelk baltos ienaidnie­kus un viņu nezvēru mūsu zemē! Lai ūdens to izšķīdina, lai tas nekad vairs neparādās dienas gaisrtiā! Es esmu ru­nājis, hau!

Visi bija stipri iztrūkušies, arī Harka.

— Kur tu to dabūji? — jautāja viņam tēvs, bet tūlīt pats pārtrauca pieprasīto atbildi. — Nāc tūlīt man līdzi uz telti!

Harka paklausīja un pagriezās, lai ietu. Tobrīd viņš uz mirkli ielūkojās savam jaunajam draugam sejā. Melnais Sproggalvis bija nobālis pelēks, viņa lūpas raustījās bez­palīdzīgi kā bērnam, kas grasās šņukstēt, bet tūlīt arī se­jas izteiksme pārvērtās un zēna tumšajās acīs pavīdēja naids. Harka būtu vismīļāk paņēmis zēnu līdzi; Melnais Sproggalvis nebija ne mazākā mērā vainīgs pie tā, ka ne­laimes akmens nokļuvis apmetnē, viss tūlīt noskaidrotos.

Taču Harkam neatlika vairs laika ar zēnu aprunāties, jo vajadzēja sekot tēvam, kurš aši soļoja pa priekšu.

Matotaupa, pārsteigtajiem apmetnes iedzīvotājiem klu­sējot, veda savu zēnu uz vigvamu. Virsaitis lika sievie­tēm un bērniem iziet laukā.

Harka palika ar tēvu viens. Matotaupa centās pārvarēt satraukumu, viņš gausi un apdomīgi ieņēma savu vietu pie ugunskura. Uz šejieni viņš pasauca arī zēnu, kurš bija vilcinādamies palicis stāvam pie ieejas.

Virsaitis tomēr nesāka tūlīt runāt, bet izsmēķēja vienu pīpi, kamēr Harka vēl un vēlreiz pārdomāja visu noti­kušo un gaidīja tēva paskaidrojumu.

— Harka Kramakmen Modrā Acs Vilku Nāve, — bei­dzot Matotaupa uzsāka, — kur tu atradi šo akmeni, vai arī kas tev to iedeva?

Harka īsi, izkaltušu muti pastāstīja, kā viņš nejauši at­radis «dzelteno oli» un paņēmis, jo tas viņam paticis.

Matotaupa cieši raudzījās pelniem apklātajā ugunskura vietā.

— Nemūžam baltie cilvēki nedrīkst zināt par šo atra­dumu, — viņš runāja kā draudēdams. — Nemūžam! Vai dzirdi, Harka? Vai saprati, ko es teicu?

— Es sapratu, tēvs. Nemūžam!

— To, ko tu atradi, baltie cilvēki sauc par zeltu, un šo zeltu tie vēlas iegūt, lai maksā ko maksādams. Viņi ga­tavi mūs visus tā dēļ apsist, nolaupīt mūsu mežus, lai tikai to dabūtu. Vēl viņi nezina, kur tas rodams mūsu medību laukos, bet baidos, ka viņi jau sākuši pētīt. Mūsu mēlēm jābūt klusākām par klusu. Vai tu to saproti?

— Jā, tēvs.

— Un, ja viņi tevi dedzina ar uguni, ja izrauj sirdi no krūtīm, velk nost ādu, — vai tu klusēsi?

— Es klusēšu, tēvs, un radināšos paciest visas sāpes. Hau.

— Labi… Labi. Es zinu, ka tu būsi drosmīgs karavīrs. Tāpēc gribēju tev jau tagad uzticēt noslēpumu, ko ne­esmu atklājis nevienam. Vai tu zini, kāpēc es tevi tai naktī, kad mēs grasījāmies pamest Melnos Kalnus, aici­nāju mežā?

— Es to nezinu, bet tagad nojaušu.

— Tev tas jāzina. Mans tēvs to zināja, zināja mana tēva tēvs un viņa tēvs. Es to dzirdēju no viņu mutes, un viņu roka atklāja man noslēpumu. Tāpēc jāzina arī tev, jo tu esi mans vecākais dēls. Alā, kurā es iegāju līdz ar tevi, kādā apslēptā vietā atrodams zelts. Kad mēs ziemas pusē pēc bizoņu medībām atkal atgriezīsimies mežos, es tev šo vietu parādīšu. Bet tu klusēsi, līdz tev pašam būs dels, kam tu varēsi noslēpumu nodot tālāk.

— Es klusēšu, tēvs.

— Hau.

— Hau.

Matotaupa dziļi uzelpoja.

— Mēs atbrīvosim Melnā Sproggalvja tēvu, tā es sa­cīju, bet ne ar šī zelta palīdzību. Vai tu mani saprati?

— Sapratu.

— Labi, tad pasauc tagad svešo zēnu!

Harka pielēca kājās, izskrēja laukā no telts un laidās prom uz upi tik ātri, cik vien spēja, jo viņam bija radu­sies neskaidra nojausma, ka varētu būt notikusi kāda ne­laime. Apmetnes ļaudis, kurus viņš sastapa starp teltīm un upmalā, sievietes, bērni, arī daži vīrieši likās ļoti mie­rīgi, bet tam nebija lielas nozīmes, jo dakoti, ja vien gri­bēja, prata apslēpt savas jūtas.

Pienācis pie upes, Harka Melno Sproggalvi tur vairs nesastapa. Viņš jautāja Jaunajiem Suņiem, kas te slaistī­jās apkārt, bet tie teica, ka nekā nezinot, neesot svešo zēnu redzējuši, nedz arī pēc viņa taujājuši, tikai savā starpā pārrunājuši par noslēpumaino akmeni. Harka tos pameta un izskraidīja visu apmetni, meklēdams savu jauno draugu, viņš meklēja pie zirgiem, pie suņiem, jau­tāja Četānam un, sevi pārvarējis, jautāja Šonkam. Ne­viens nekā nezināja. Harka skrēja tālāk, pie tuvākajiem sargiem. Tie noklausījās viņā, kļuva domīgi un vēl uzma­nīgāk raudzījās apkārt.

Taču neviens nezināja, kur palicis Melnais Sproggal­vis, un neviens nebija redzējis svešā zēna pēdas. Šķita, ka viņš būtu pēkšņi pazudis no zemes virsas.

Bet Harka nelikās mierā, jo tam viņš nespēja ticēt. Viņš vēlreiz devās pie Četāna, bet tas, izdzirdis Harkas atkār­toto jautājumu, kļuva tik nemierīgs, ka zēnā pamodās aizdomas. Vai neviens nevarēja pateikt, kas noticis, vai arī neviens negribēja teikt? Pat Četāns ne?

Smagu sirdi Harka dzīrās atgriezties pie tēva un pa­teikt, ka nevar atrast svešo zēnu. Bet virsaitis vairs ne­bija runājams. Apspriede apmetnes laukumā jau bija sā­kusies. Karavīri, ģērbušies savās goda drānās, sēdēja aplī, svētsvinīgā klusumā tika aizkūpināta svētā pīpe, un tadт sākās runas. Sievietes un bērni bija goddevīgi pagājuši tālāk.

Tā darīja arī Harka.

Bet nemiers un rūpes nezuda. Harka nespēja aizmirst svešā zēna nobālušo seju un acīs uzliesmojošo naidu. Ko gan Melnais Sproggalvis, kurš dakotu valodu nesaprata, būtu varējis nodomāt, kad Matotaupa pārskaities iemeta zelta akmeni upē? Viņš droši vien nosprieda, ka virsaitis nevēlas atbrīvot Sproggalvja tēvu. Ko gan zēns tagad ap­ņēmies darīt? Uz kurieni viņš savās šaubās un neizpratnē aizskrējis? Kas viņam padomā?

Harku sagrāba bailes, kas pieauga arvien vairāk: ja nu Melnais Sproggalvis aizskrien atkal pie tēva un pani un tur pastāsta par zeltu, ko redzējis dakotu apmetnē? Klu­sēt, klusēt — tā bija pavēlējis virsaitis. Ja nu svešais zēns sāk runāt un neviens to nespēj aizkavēt?

Harka aizgāja atkal uz smilšaino krastmalu, kur visa nelaime bija sākusies. Ja gribēja kādam dzīt pēdas, tad vajadzēja sākt no pēdējās vietas, kas bija pilnīgi droša, un tas bija šis te laukumiņš. Te bija stāvējis Melnais Sproggalvis, kad Harka viņu redzēja pēdējo reizi. Mikla­jās smiltīs vēl bija atrodami zēna pēdu nospiedumi, kaut arī Sproggalvim kājās bija Harkas izrakstītie mokasīni. Harka palika te ilgi stāvam, labi izpētīja šos nospiedu­mus un tad meklēja tālāk. Taču zālē un smiltīs visapkārt bija tik daudz juku jukām iemītu zēnu pēdu, ka Harka netika gudrs, kurp Sproggalvis aizskrējis. Varbūt uz sēkli? Harka izpētīja krastmalu soli pa solītim. Kas gribēja tikt uz pēdām, tas nedrīkstēja taupīt laiku.

Pēkšņi kāds nostājās Harkam līdzās. Zēns bija tik ļoti iegrimis meklēšanā, ka gandrīz iztrūkās. Galvu pagriezis, viņš pazina Uinonu, kas bija pienākusi pie brāļa.

— Ko tev vajag? — Harka īgni norūca. — Tu izjauc man tikai pēdas.

—- Te tev nav ko meklēt, — Uinona sacīja klusiņām un ar lepnumu, ko zēns šobrīd pirmo reizi ievēroja. Uinona bija jaunāka par Harku, bet meitenes pieaug ātrāk, un drīz vien Uinona vairs nebūs nekāds bērns. Meitenes no­vājējušajā sejiņā bija iezīmējušies cieņas pilni vaibsti. Harka tikai tagad to ievēroja. Harka vairs nekā nejau­tāja, tikai tāds kā nokaunējies noskatījās uz māsu.