Līzelote VELSKOPFA - HENRIHA - HARKA- VIRSAIŠA DĒLS

Matotaupa pašūpoja galvu.

— Es vēl nevaru par to spriest. Ziemeļu cilts perina kādu nodomu, ko es nesaprotu. Tā sagudrojusi taisīt taku cauri prērijām, dienvidos no Zirgu strauta, pie kura mēs grasāmies uzcelt mūsu teltis, un pa šo taku tā liks skraidīt kādam noslēpumainam nezvēram.

— Ak jā, tā es arī izlasīju uz ādas. Var būt, ka ne­zvērs ir jau ieradies un aprijis mūsu bizoņus.

Matotaupa vēlreiz aplūkoja zīmējumus.

— Nezvērs nav aprijis bizoņus. Bet man liekas — tas ir bizoņus nokāvis. Pani dabūjuši daļu no tās gaļas, ko nezvērs nokāvis.

Pēc šīm ziņām, ko virsaitis ieguva no «runājošās ādas», vīri ilgi klusēja. Ja balto cilvēku ziemeļu cilts sūtīja šā­dus nezvērus, kas nomaitā bizoņu ganāmpulkus, tad tā bija drausmīga, tā bija neaptverama nelaime prērijas iedzīvotājiem.

Tā bija Matotaupas balss, kas beidzot izrāva vīrus, sie­vas un bērnus vigvamā no stindzinošajām šausmām, kas tos bija sagrābušas.

— Lāču cilts karavīri zinās, kas darāms. Mēs atņemsim pani viņu gaļu, mēs uzvilksim lokus, un mūsu bultas no­galinās ziemeļu cilts nezvēru. Es esmu runājis, hau!

Klausītāju šausmas nomainīja nomācošs satraukums. Tāda kauja, kāda tagad draudēja, nebija pa jokam. Kād­reiz bija valdījis arī pārgalvīgs cīņas gars — saulainās ru­dens dienās, pēc bagātīgām medībām, kad karavīri bija paēduši un tos nekas tik ļoti nevaldzināja kā izmēģināt spēkus un pierādīt vecajiem ienaidniekiem savu pārā­kumu. Tādās reizēs viņi cerēja, ka burvis un kara virsai­tis atbalstīs šādu izaicinošu uzbrukumu. Bet tagad vīri bija izsalkuši, novājējuši, karotāju rindas kļuvušas retā­kas un ienaidnieks trīskārt lielākā pārsvarā. Ziemeļu balto cilvēku nezvērs bija noslēpumains un tāpēc vēl jo vairāk iedvesa bailes, un, kas lai zina, vai tas vispār ar bultām ievainojams? Lai vai kā, tomēr kaut ko vajadzēja uzsākt.

Nopietni un nosvērti Saulrasa un Havandšita pateica savas domas, ka nākošajā dienā būtu jānotur vispārēja apspriede.

— Mēs aizkūpināsim apspriedes pīpi, — sacīja Mato­taupa. — Un nu, kad esat uzzinājuši pašu svarīgāko, es gribu jūs iepazīstināt arī ar mazāk svarīgo no tā, kas zī­mēts uz ādas. Šim zēnam ir tēvs, kurš strādājis pie dien­vidu baltajiem vīriem. Viņš ar savu bērnu aizbēga, un, tā kā viņam nav izdevies nokļūt pie ziemeļu baltajiem vī­riem, tad viņš patvērās prērijā. Tur viņu no jauna noķēra baltie vīri, tie, kas taisīja taku nezvēram. Šie gan arī pie­der pie ziemeļu cilts, bet tālu prom prērijā tie var darīt, kas vien ienāk prātā. Tie saņēma zēna tēvu gūstā un lika kalpot viņiem — kā indiāņu sievas kalpo saviem kara­vīriem. Tāpēc viņš ar savu bērnu bēga no jauna, taču baltie vīri to pamanīja un šāva uz viņiem ar pērkondzelzi.

Harka sarāvās. Pērkondzelzs! Atkal šis vārds viņu sa­grāba savā varā.

— Baltie vīri gan ievainoja zēna tēvu, bet viņš spēja vēl paskriet, — Matotaupa stāstīja tālāk. — Viņš mek­lēja patvērumu pie sarkanādainajiem un nokļuva pani nagos. Pani ir brāļi baltajiem vīriem, kas taisa taku ne­zvēram, un tie paņēma šī bērna tēvu trešo reizi gūstā. Tagad viņš tur guļ sasaistīts, un pani grasās viņu iemainīt baltajiem vīriem pret vēl vairāk gaļas. Zēns bija naktī aizzadzies pie sava sasaistītā tēva. Tas pateicis, lai bērns skrienot pie mums un mums visu darot zināmu. Tā tas ir.

— Tā tas ir, — sacīja Havandšita.

— Tā tas ir, — piebalsoja Saulrasa.

— Mums vajadzētu atbrīvot šī bērna tēvu, — domāja Matotaupa. — Arī par to rīt spriedīsim.

Havandšita un Saulrasa tam piekrita, un, tā kā viss galvenais likās pārrunāts, tad viņi atvadījās.

Matotaupa nosūtīja sprogaino izbadējušos zēnu pie sie­vietēm, un Untšida un Šešoka pacienāja zēnu ar pēdējām trūcīgo krājumu atliekām. Kad viņš bija paēdis, Harka saņēma viņu aiz rokas un aizveda uz savu paša guļvietu, kur abi kopā ietinās segās, un sildīja aiz pārguruma salstošo zēnu ar savu augumu. Harka jutās lepns, ka bija atvedis drosmīgu un gudru gūstekni. Viņš nolēma iemācīt tam dakotu valodu un iesaistīt Jauno Suņu barā. Taču pēdējā doma, kas Harku aizmiegot vēl nodarbināja, bija: baltajiem ziemeļu zemes vīriem, kas taisa taku bizoņu kāvējam nezvēram, ir pērkondzelzs! Tiem ir pērkondzelzs!

Tad nogurušais zēns aizmiga kopā ar svešo puisēnu. Harka šai naktī sapņoja un sapnī atkal un atkal redzēja baismīga izskata nezvēru, redzēja vīrus, apbruņotus ar pērkondzelzi, vīrus, kas cirta taku nezvēram, tādu kā bizoņu taku, ko katru gadu tūkstošiem un tūkstošiem dzīvnieku kāju izmin cietu un kailu. Nekādas citas takas Harka nepazina. Bet arī sapnī Harkam nedeva miera doma, kāpēc tad īsti nezvēram nepieciešama taka šajos zālājos, kur ikviens zirgs spēja auļot bez pūlēm. Harkas sapnī viņam to jautāja milzum liels burvis, un, ja Harka nepratīs atbildēt, tad viņam būs jāmirst.

Harka pamodās nosvīdis slapjš.

Viņš ievēroja, ka svešais zēns līdzās arī guļ nomodā. Abi nevarēja sarunāties, bet piespiedās ciešāk viens pie otra, un, it kā spētu viens otram iedvest mieru, zēni ap­mierināti iegrima snaudā, kas viņus atspirdzināja.

Tikko ausa rīts un pelēcīgā gaisma iezagās teltī, zēni pamodās un nometa segas. Harka saņēma zēna roku, un abi skrēja uz upi.

Tur jau gaidīja savi desmit, divpadsmit Jaunie Suņi… tagad to bija jau četrpadsmit, un, kolīdz parādījās Harka ar jauno atnācēju, to saradās arvien vairāk un vairāk, un nepagāja necik ilgi, kad jau bija sapulcējies viss bars — trīsdesmit viens zēns. Tie bija visveiklākie un spē­cīgākie vai arī attapīgākie un gudrākie puikas vecumā no deviņiem līdz divpadsmit gadiem.

Harpstenā, piemēram, bija uzņemts šai zēnu kopā tā­pēc, ka prata ļoti trāpīgi mērķēt.

Harka iepazīstināja ar jauno biedru:

— Tas ir Melnais Sproggalvis. Viņš ir mans brālis un dzīvo manā teltī. Viņa cilts medību lauki ir tālu no še­jienes, tālu prom, viņpus Lielā Ūdens. Baltie laupītāji un Garie Naži noķēruši viņa tēvu un aizvilkuši pie sevis, ta­gad tas atrodas saistīts pani teltīs!

Jaunie Suņi, skaļi kliedzot, pauda savu sašutumu par pani, kas sabiedrojušies ar baltajiem laupītājiem.

— Bet Melnais Sproggalvis ir drosmīgs zēns! — Harka runāja. — Viņš atbēga pie mums un pastāstīja mums par savu tēvu. Lāču cilts karotāji atbrīvos Sproggalvja tēvu!

— Hau, hau, hau! — sauca reizē viss zēnu bars.

Tad kāds iejautājās, vai Sproggalvis protot peldēt.

— Kā tad citādi! — apgalvoja Harka, kaut gan nemaz nevarēja to zināt. Bet viņš nevarēja iedomāties tādu zēnu, kas neprastu peldēt. Viņš pamāja Sproggalvim, lai seko, ielēca ūdenī un peldēja kraulā pa upi uz augšu.

Sproggalvis ielēca tūlīt nopakaļ un sāka peldēt aiz viņa. Bet viņš nepeldēja kraulā, viņa peldēšana bija gluži citāda — tādu zēni vēl nekad nebija redzējuši un tagad pārsteigti skatījās.

— Kā varde, viņš peld kā varde!

— Skat, skat, cik ātri tiek uz priekšu!

— Pamēģināsim, vai mums arī tā izdosies.

Zēniem bija jautri. Viņiem lāgā nepadevās peldēšana jaunajā veidā. Daži ienira ar degunu ūdenī, sprauslāja un smējās. Citi tīšuprāt neveikli ķepurojās un tad iegrima ūdenī, it kā grasīdamies slīkt. Visi jutās līksmi un apmie­rināti. Harka sataustīja seklāku vietu un uzmanīgi vēroja, kā Sproggalvis peld pie viņa. Taču tas, sasniedzis ar kā­jām upes dibenu, brišus brida pie Harkas. Harka ar žes­tiem parādīja, ka viņiem vienam no otra jāiemācās peldēt. Pēc dažiem neveiksmīgiem mēģinājumiem tas padevās gluži labi.