Līzelote VELSKOPFA - HENRIHA - HARKA- VIRSAIŠA DĒLS

Tiklīdz viņš pienāca pie teltīm, tā arī tūlīt ieraudzīja tēvu. Matotaupa bija pats nule pārradies no izlūku gā­jiena un nolicis ieročus teltī, tātad patlaban briesmas nedraudēja. Viņš, acīm redzot, taisījās kaut kur iet, iespē­jams, ka bija nodomājis paraudzīties, kā veicas jauna­jiem makšķerniekiem. Kad Harka tēvam īsi pateica, kā­dēļ nācis, viņš tūdaļ devās līdz, lai apskatītu zivju kaudzi. Matotaupa apsvēra, laikam aprēķināja, vai katrai teltij kaut kas tiks, un, tā kā iznākt vajadzēja, tad viņš lika lomu sadalīt vienlīdzīgās daļās. Zēni jutās lepni, ka viņu loms tiek nopietni apsvērts un sadalīts — kā dažkārt tikai lielās bizoņu medībās.

Harka ienāca savā teltī ar divām zivīm. Viņš tūdaļ ievēroja, ka šis tas bija izmainījies. Grīda noklāta ar div­kāršām segām un telts dibenā sakrauts vairāk bļodu nekā līdz šim. Telts vidū, ar pelniem rūpīgi nosegtas, gailēja sarkanas ogles. Harkas guļvietas trijkājis stāvēja pa kreisi pie ieejas, tur, kur viņš to pats bija aizbīdījis.. Viņš to ar gandarījumu ievēroja un tagad ieklausījās klusajā rosībā teltī — Uinona sačukstējās ar Harpstenā, un Unt­šida un Šešoka klusi sarunājās. Untšida apklusa un pie­nāca pie pavarda, lai saņemtu no Harkas zivis. Viņa izgāja laukā tās izķidāt. Tad vecmāmiņa izcepa uz iesma lielāko zivi, un, kad teltī sāka smaržot pēc ceptās zivs, ienāca arī Šonka. Abas sievietes, meitene un trīs zēni ap­sēdās ap pavardu un katrs saņēma pa gabalam zivs un dažas ogas, ko Untšida un Šešoka bija ziedojušas no sa­viem krājumiem. Kad bija paēsts un viss rūpīgi novākts, visi, izņemot Untšidu, pagāja nost. Ienāca Matotaupa, un vecāmāte izcepa viņam otro — mazāko zivi, ko viņš aši notiesāja.

Dakotiem nebija paraduma sūtīt bērnus gulēt. Tiem va­jadzēja celties līdz ar saules lēktu, tāpēc viņi vakaros ju­tās tik noguruši, ka laikus paši līda segās. Tā tas bija arī šodien. Sievietes un bērni devās pie miera. Harka uzma­nīja, lai pie ieejas paliek sprauga, pa kuru viņš varētu lū­koties uz daļu mēness apspīdētās pļavas, redzēt visu līdz tuvākajai teltij. Aiz telts šalkoja upe. Izlūki vēl arvien nebija atveduši apmetnē svešo vīru, par kura pēdām stāstīja Cetāns.

Matotaupa izgāja no telts, un Harka vēl kādu brīdi re­dzēja viņu laukā stāvam. Virsaitis stāvēja mierīgi, it kā gaidītu kādu, ar kuru norunājis tikšanos. Viņš balstījās uz labās kājas, jādomā, ka kreisā vēl arvien sāpēja pēc kaujā gūtā naža dūriena. Viņam bija ne vien ādas bik­ses kājās, bet arī ādas jaka mugurā, pēc kā varēja spriest, ka viņš kaujai negatavojas. Kaujās vīri pastāvīgi devās ar kailu auguma augšdaļu. Pakausi rotāja ērgļa spalvas, iespraustas čūskas ādas lentē, kas bija apsieta ap galvu. Harka vēroja tēvu. Cik viņš liels un spēcīgs! Lielāks nekā pārējie vīri, kas arī visi bija stalta auguma, tikpat kā ne­viens nebija mazāks par metru deviņdesmit. Virsaiša pleci bija platāki nekā citiem, rokas, to Harka zināja, veiklākas un stiprākas nekā lielākai daļai karavīru. Nebija tik viegli rast kādu, kurš pārspētu Matotaupu cīņā, jo virsai­tis droši trāpīja mērķī ar bultu un šķēpu meta spēcīgi un tālu. Pani karavīri un to virsaitis viņam netika līdz. Harka mīlēja savu tēvu un ļoti lepojās ar viņu. Zēns nedzirdēja vairs Šonkas un Šešokas elpas vilcienus teltī un aizmiga. Viņš gribēja izgulēties, lai pamostos ar svaigiem spēkiem, kad izlūki būs beidzot atveduši svešo vīru, savādo glie- mežvāciņu īpašnieku.

Harka gulēja ciešā miegā.

Kad zēns, kā parasti, pamodās līdz ar ausmu, virsaitis vēl nebija teltī atgriezies. Harka izslīdēja laukā no telts un skrēja pie mustangiem, kur varētu pārliecināties, kurš no vīriem vēl ar savu zirgu nebūtu atgriezies. Te, kā jau domāts, viņš satika Četānu, kurš, liekas, bija gulējis pie sava zirga. Abi sasveicinājās, lūkojās visapkārt rīta klu­sumā un vēroja, kā mostas daba.

— Tu domāji, — ieminējās Harka, — ka mūsu izlūki atvedīs svešinieku apmetnē jau naktī. Bet tas nav noticis,

Četāns savilka lūpu kaktiņus.

— Tas nav noticis. Jo nebija iespējams.

— Kas to aizkavēja?

— Tu nu gan gudri jautā. Kurš tad varētu vēl kavēt?

— Pani? '

— Kā tad. Tie pievāca svešo vīru.

— Vai mūsējie to redzēja?

— Izlūki redzēja.

— Un ko tagad?

— Kāds bars pani apmetušies dienvidos no šejienes. Bez sievietēm un bērniem. Viņi dejo bizoņu deju. Ari mēs dejosim bizoņu deju. — Četāns nokremšļojās.

— Un ja bizoņi parādīsies?

— Cīnīsimies ar pani par medību tiesībām.

— Hau.

Ar šo pašu rītu, kad starp Harku un Četānu norisinājās šāda saruna, Lāču cilts ļaudīm sākās grūtas dienas. Daļa vīru pārmaiņus gāja izlūkos, citus Havandšita nemitīgi aicināja uz «bizoņu deju», kam vajadzēja apvārdot bizo- ņus un novirzīt uz šiem apvidiem. Tie, kam tobrīd bija kārta dejot, sapulcējās laukumā virsaiša un burvja telts priekšā, izrotājušies ar bizoņu ragiem, un stampādami soļoja lokā, vienā laidā dziedādami:

«Labais Gars, dod mums bizoņus, bizoņus, bizoņus, Bizoņus, bizoņus, bizoņus dod mums, labais Gars!»

Deja bija nogurdinoša. Vienmuļā, vienmērīgā dziedā­šana urbās smadzenēs tā, ka neviens nespēja vairs neko citu domāt kā vien: «Bizoņi, bizoņi, bizoņi!» Izsalkušie vēderi rūca to pašu. Likās, it kā pats gaiss visapkārt dveš tikai: «Bizoņi!» — un upe šalko to pašu.

Tā tas turpinājās vienu dienu, vienu nakti un atkal dienu. Tiklab dejotāji, kā izlūki, sievietes un bērni juta arvien lielāku izsalkumu, sievietes jau sāka ķert suņus un kaut ēšanai. Nobarotu suņu gaļa dakotiem bija kārums, bet tagad nebija neviena labi barota suņa, tie bija izkā­mējuši, gaļa sīksta. Turklāt suņi kļuva aizdomīgi, un daudzi labak aizbēga prērija meklēt barību nekā par tām druskām, ko saņēma apmetnē, riskēja ar dzīvību.

«Labais Gars, dod mums bizoņus, bizoņus, bizoņus, Bizoņus, bizoņus, bizoņus dod mums, labais Gars!»

Kad dejotāju dziedāšana apmetnes laukumā skanēja jau piekto dienu, kad ar to bija pieskandinātas teltis, bet kuņģiem netika nekas cits kā vien sīkstā suņu gaļa, un suņi, cik to vēl bija atlicis, gandrīz visi aizbēguši, tad ļaudis drūmi raudzījās pretī vakara nokrēslim un upes duļķainajos ūdeņos, no kuriem bērni vismaz ik dienas izķēra dažas zivis. Vēl arvien izlūki neziņoja par karsti gaidītajiem bizoņu bariem, vēl nekā nebija līdzējusi dau­dzo dienu un nakšu deja, bet spēka bija izšķiests daudz. Burvis Havandšita vairs nemaz nerādījās laukā. Viņš čur- nēja savā noslēgtajā teltī un sarunājās ar gariem.

Ko lai dara? Pat Jaunie Suņi apspriedās par to. Ziemā bizoņi ganījās dienvidos, pavasarī tie devās uz ziemeļu pusi. Tiem vajadzēja nākt, bija katru gadu nākuši! Taču tie nenāca. Ka tie aizgājuši uz dienvidiem, par to šaubu nebija. Visi atcerējās lielās rudens medības, kas bija labi apgādājušas Lāču cilts ļaudis. Bet nu ziema bija pagājusi, gaļa apēsta, un bizoņi neatgriezās. Arī pani gaidīja bizo­ņus, bet ganāmpulks kavējās.

«Labais Gars, dod mums bizoņus …»

Citādi mums jāmirst bada nāvē — tā katrs domāja. Taču to neviens nedziedāja. Doties bizoņiem pretī tālāk uz dienvidiem likās tikpat kā doties pašnāvībā. Tur, dien­vidos, bija pani kara apmetne, un arī tie dziedāja:

«… dod mums bizoņus, bizoņus . ī .»

Harka labi redzēja, ka tēvs bija ne vien novājējis vai­rāk par visiem, bet kļuva arvien nopietnāks, vēl mazru­nīgāks nekā parasti un beidzot pavisam sadrūma. Viņš tikpat kā nevēlēja sev atpūtu. Arvien no jauna viņš ieslēdzās dejotāju aplī, lai allaž, kā jau ierosinātājs, pir­mais savējo vidū, kā ievērojamākais, kurš drīkst valkāt bizoņādas galvassegu ar ragiem un balto sermuliņādu, kā jau veiklākais un panākumiem bagātākais mednieks visā