Līzelote VELSKOPFA - HENRIHA - HARKA- VIRSAIŠA DĒLS

Harka netika viens pats galā ar visiem šiem jautāju­miem, tomēr nevēlējās tajos atzīties pat Četānam. Jautā­jumi nedeva viņam miera kā uzbāzīgas mušas. Viņš ne­bija labprāt šķīries no ieroča, un varbūt tā bija kļūda. Taču viņš nespēja šo kļūdu pats sevī izskaust. Vismīļāk viņš būtu ieroci paturējis. Viņš gribēja kļūt karavīrs, kurš ar pērkondzelzi spēj daudz tālāk šaut, trāpīt un nogalināt nekā visi ar bultām apbruņotie vīri. Pēc mātes nāves viņu ar neapjaustu spēku bija sagrābusi šī viena vienīgā vēlē­šanās. Viņš, puišelis, bija ticis pie pērkondzelzs! Un tāpēc, ka tagad ieroci vajadzēja atdot, Harkas sirdī dzima spēja vēlēšanās dabūt citu pērkondzelzi — kaut kad, kaut kādā veidā. Dienām un naktīm viņš domās par to.

Šādā noskaņojumā viņš klusēdams pameta draugu un savu zirgu un atgriezās vigvamā.

Tēvs viņu vēlreiz paslavēja, ka viņš ir ne vien dros­mīgi cīnījies, bet arī pratis nest upuri. Taču zēnam šī uz­slava bija vienaldzīgāka par jebkuru iepriekšējo. Ja viņš labi pārdomāja, tad vajadzēja secināt, ka arī tēvs nebija pats nācis uz domām, ka Harkam jānes šis upuris. Šādas domas bija dzimušas vecā burvja galvā. Tā nebija pirmā reize, kad Harka juta, it kā Havandšita būtu viņam noda­rījis pāri. Kādreiz zēni bija rotaļājušies un Harka tēloja burvi. Vecais bija bērnus pārsteidzis un turēja Harku aiz­domās, ka tam ir kas ļauns padomā.

Kad Lāču cilts ļaudis nākošajā dienā atsāka ceļojumu, vīri izjuta savus ievainojumus vēl skaudrāk, tie lika sevi manīt vairāk nekā cīņas karstumā, sākotnējā uzvaras priekā, kā arī vēlāk lielajā pārgurumā. Nakts miers bija locekļus pataisījis stīvus. Matotaupa ievēroja, ka tagad ar ievainoto gūžu nespēj tik viegli kā citkārt vadīt zirgu, un Saulrasa bija pilnīgi kaujas nespējīgs, viņš ar grūtī­bām noturējās zirgam mugurā. Robs, ko nāve iecirta, aiz­raujot četrus karotājus, varēs aizpildīties tikai pēc vairā­kiem gadiem.

Vairāki vīri un puiši izklīda atkal izlūkot, jo nevarēja zināt, ko uzvarētie pani uzsāks. Iespējams, ka viņi izsū­tījuši sūtņus uz savu pastāvīgās apmešanās apvidu, vai­rāk uz dienvidiem, un aicina citas telšu apmetnes palīgā atriebties un aizsargāties. Lāču cilts izlūki reizē pildīja kara un medību izlūku darbu. Jo, tikpat nepieciešama kā pani uzbrukumu atsišana, arvien un arvien jūtamāka kļuva vajadzība pēc medījuma izsalkušajiem vēderiem. Ceļotājus nomāca divkāršs nemiers, bet skaļi par to ne­viens nerunāja.

Vējš no jauna traucās pāri zālājam, kas pakļāvīgi viļ­ņojās. Tālu rietumos skaidrāk saskatāms parādījās klinšu kalnājs. Kad Lāču cilts ļaudis trešajā dienā atkal no­nāca pie strauta, tas bija platāks, dziļāks un straujāks par visām līdz šim ceļā sastaptajām upītēm. Klinšu kalnāja vir­sotnes, kas norobežoja ar zāli apaugušo plakankalni rie­tumos, vēl joprojām lepojās ar vizuļojošu sniega rotu, to­mēr sniegs sāka jau kust arī visstāvākajās kraujās. Harka vēroja vareni plūstošos ūdeņus, kas patlaban, pavasarī, pieplūdināja lejas un grauza augstos krastus. Ūdens, dzel­tens un duļķains, skaļi burbuļoja tur, kur kāds līdzi aiz­rauts koka stumbrs bija aizķēries krastmalā un pretojās viļņu brāzmām.

Kolonnai vajadzēja šo par upi izvērtušos strautu šķēr­sot, bet tas bija iespējams tikai braslā. Havandšita, vecais vīrs, kurš savā garajā mūžā bija iepazinis daudzas prēri­jas, mežus un upes, liekas, ne drusku nešaubījās, kur meklējams brasls. Viņš veda ļaudis ar visām mantām pa upi augšup. Pēc divām stundām pāreja bija atrasta. Pau­guri, kas neizzuda visā ceļa gabalā, te pašķīrās, tāpēc upe šeit bija gandrīz divtik plata, arī rāmāka, un ūdenī rēgo­jās vairākas sēres.

Matotaupa nokāpa no zirga, pamāja Harkam, lai tas pienāk, un deva paturēt savu zirgu. Viņš pats ar šķēpu rokā dzīrās kopā ar Havandšitu kājām pāriet pār upi. Vīri neturēja par vajadzīgu novilkt drēbes. Ja ādas bik­ses arī izmirka pāri ceļgaliem, tad vēlāk atkal izžūs, un indiāņi prata ādu tik labi ģērēt, ka tā nesakalta cieta.

Pirms katra soļa, ko abi pa priekšu gājēji spēra, viņi ar šķēpu pārbaudīja pārplūdušās upes dziļumu un strau­mes spēku. Tikuši pāri, viņi otrā krastā apspriedās, tad pa braslu atgriezās un deva pavēli šai vietā šķērsot upi. Starp egļu kārtīm izstieptās ādas segas bija tik augstu piestiprinātas uz zirgiem, ka, ūdenim sniedzoties līdz ceļ­galiem, tās nesaslapa.

Piesardzīgi un uzmanīgi sievietes vadīja nastu nesējus zirgus tieši pāri braslam, kamēr zēni ļāva saviem zirgiem ūdenī mazliet padraiskoties un atsvaidzināties.

Kad pēdējie jātnieki bija pārnākuši upes dienvidu krastā, vīri kolonnas priekšgalā apstājās, un tūdaļ apstā­jās arī pārējie. Tika dots rīkojums jau tagad te, pie upes, apmesties uz nākošo nakti. Tā kā saule vēl bija augstu, tas likās savādi, šādu rīkojumu, jādomā, izraisīja kādi īpaši apsvērumi. Neviens taču nebija dzirdējis izlūku brī­dinājuma saucienus, un Harka, kas atradās kolonnas vidū, nebija redzējis atgriežamies nevienu vērotāju. Zēns no­domāja, ka dienvidu krasta paugurainajā apvidū viņam tas varbūt pagājis secen nepamanīts.

Gan jau redzēs, kas pamudinājis virsaiti uz šādu lē­mumu. Visi klusēdami paklausīja pavēlei. Neviens ne ko jautāja, ne arī likās zinis. Sievietes, izraugoties izdevīgā­kas vietas teltīm, neaizmirsa iekārtot tā, lai virsaiša un Havandšitas vigvami atrastos apmetnes centrā.

Harka sasauca kopā Jaunos Suņus, un visi devās uz braslu, kur varēja droši peldēties. Ūdens gan bija auksts kā ledus, tāpēc lielu baudu peldēšanās nesagādāja, un, tā kā visi bija izsalkuši, tad sala vēl vairāk. Zēni drīz vien atgriezās teltīs.

Harka vēl mazliet paklaiņoja viens pats. Viņš apgāja apkārt apmetnei, pētīdams pēdas. Te viņš satikās ar Šonku, kurš bija gājis izlūkos. Harka jautājoši uzlūkoja puisi. Zēns domāja, ka varbūt kāds no izlūkiem atgriezies nemanīts atpakaļ un virsaitim kaut ko ziņojis. Varbūt zi­ņojis bija Šonka?

Puisis juta zēna skatienu.

— Ko tu blenz uz mani? — viņš jautāja.

— Tāpat vien, — Harka vēsi atteica un nodūra acis.

— Labi, ka mitējies. Citādi varētu ieraudzīt kaut ko tādu, kas tev nemaz nepatiktu.

— Es mēdzu turēt acis vaļā, lai redzētu, un nav svarīgi, vai tas, ko redzu, man patīk vai ne. Svarīgi ir, lai es ne­skraidītu apkārt aizmidzis.

— Maziem sunīšiem nav par ļaunu laikus iet gulēt, — Šonka zobojās.

— Esmu Jaunais Suns, nevis mazs.

— Vari iet gulēt, kad gribi, bet celties vajadzēs agri.

— To jau mūsu zēni vienmēr dara.

— Ja aizgulēsies, turpmāk es tevi modināšu.

— Ko tu tur muldi par gulēšanu, Šonka? Ir vēl tikai dienas vidus.

— Tu jau pats sāki.

Harkā šī saruna viesa nepatiku. Viņam radās sajūta, ka Šonka zina vairāk nekā pasaka un tas, ko Šonka zina, nav nekas labs. Šonka zobojās par Harkas zinātkāri, un Harka saprata, ka, pētoši skatīdamies, atklājis savu vārī­gāko vietu.

— Nu labi, es sāku, bet vai tad tev man vienmēr jā­dara pakaļ? — viņš nicīgi noteica.

Šonka savilka lūpas uz svilpošanu un, pametis Harku stāvam, devās prom.

Zēns pēkšņi sajutās vientuļš un gurdens kā pēc ievai­nojuma, kad zaudēts daudz asiņu. Viņš pats nesaprata, kā tas gadījies, bet tā nu tas bija. Harka pasteidzās no šejie­nes ātrāk aiziet, ātrāk patverties tēva teltī. Zēns negri­bēja nevienu satikt, jo viņam šķita, ka cietis sakāvi, lai gan pēdējo vārdu bija teicis viņš. Harka klusiņām ieslīdēja pa aizkara spraugu teltī. Viņš nejuta ne mazāko vēlēšanos kaut ko uzsākt un, atgūlies uz bizoņa segas, rau­dzījās telts smailē uz atveri, kas noderēja dūmu novadī­šanai. Bez viņa teltī nebija neviena.