Līzelote VELSKOPFA - HENRIHA - HARKA- VIRSAIŠA DĒLS

Harka nevēlējās gaidīt, līdz izaugs par karavīru. Tik daudz gadu viņš nespēja gaidīt. Viņš bija ieguvis pērkon- dzelzi, tā piederēja viņam. Vajadzēja izpētīt šī ieroča no­slēpumu un iemācīties to lietot. Kurš varētu viņam palī­dzēt? Vigvamos neviens. Pat tēvs neprata ar to apieties.

Kamēr Harka grima pārdomās, Uinona bija ielikusi galvu Untšidas klēpī, it kā grasītos gulēt. Bet viņa negulēja.

Laukā joprojām dziedāja un dejoja sievietes. Tāda rituāla deja ilga daudzas stundas.

Matotaupas teltī nebija. Laikam viņš apspriedās ar Havandšitu un Saulrasu, kādā virzienā nākošajā dienā doties ceļā Lāču cilts ļaudīm.

Jau metās vēls, un Harpstenā un Uinona beidzot aiz­miga. Kad virsaitis atgriezās teltī, nomodā bija vienīgi Harka. Viņš uzlūkoja tēvu. Ienākot virsaitis bija pametis telts ieejā mazu spraugu, pa kuru tagad iespīdēja blāva mēness gaisma. Matotaupa apsēdās viens pats pie aukstā pavarda telts vidū, piebāza savu mazo pīpi un ievilka dūmu.

Tad viņš paraudzījās uz Harkas pusi. Zēns joprojām sēdēja turpat, telts dibenā, viņš bija pacēlis galvu un pēr- kondzelzi, tāpat kā iepriekš, turēja pārliktu šķērsām pār ceļgaliem. Zēna stājā bija jaušams tāds kā krampjains sasprindzinājums.

Tēvs pamāja, lai viņš nāktu tuvāk. Harka piesardzīgi nolika ieroci zemē, jo nejutās īsti drošs, kad tas varētu pārsteigt ar šāvienu. Tad piegāja pie tēva.

— Tu šodien darbojies ātri, apņēmīgi un pareizi, — virsaitis uzslavēja savu vecāko dēlu. Harka priecājās par atzinīgajiem vārdiem, bet nu jau citādi, nopietnāk nekā citkārt, kad bija dzīva māte.

— Pērkondzelzs ir tavs guvums, — virsaitis turpināja sarunu.

— Jā. — Zēns jutās apmierināts. Tēva vārdi nevarēja nozīmēt neko citu kā to, ka Harka drīkst ieroci paturēt.

— Kaujā tu ar to rībināji.

— Nē, tas norībēja pats, — Harka godīgi atzinās.

— Tā ir burvestība.

— Iespējams, tēvs. Bet varbūt mēs tikai neprotam ar šo ieroci apieties. Mums jāsameklē kāds karavīrs, kurš to prot, kaut arī vajadzētu simts dienas jāt, lai atrastu tādu pieredzējušu vīru. Tatanka Jotanka, lielais dakotu bur­vis, droši vien arī zina šāda ieroča noslēpumu.

— Tas var būt. Es tagad gribētu tevi lūgt, lai tu pār­domā par kaut ko citu. Ir jau vēla nakts, tomēr tev vaja­dzēs par to padomāt. Vai varbūt esi pārāk noguris?

— Es neesmu noguris, — Harka saņēmās.

— Ja zēns ir tik vecs kā tu, Harka Vilku Nāve, tad paradums prasa, lai tas nestu upuri Lielajam Noslēpu­mainajam.

— Jā, tēvs.

Harka, protams, zināja par šo paradumu.

Zēna vecākie biedri jau bija šādu upuri nesuši. Harka bija pieredzējis, ka Četāns, jau no bērna kājas drosmīgs zēns ar stingru raksturu, vienpadsmit gadu vecumā upu­rēja savu iemīļoto suni. Viņš to izdarīja, ne aci nepa­mirkšķinājis. Bet Harka zināja, ka Četānam šis upuris bija smags pārbaudījums, jo viņš suni ļoti mīlēja. Kad dzīv­nieks bija miris un gulēja vienā no Melno Pakalnu alām, un tika godināts kā noslēpumaina dievība, tad Četāns iemācījās pārvarēt sāpes ne vien ārēji, bet arī savā sirdī. Visi lepojās ar Četānu, un Četāns pats arī lepojās. Harka pastāvīgi domāja, ka arī viņš varētu tikpat mierīgi nest šādu upuri un savā sirdī nejust pretrunu tāpat kā viņa vecākais draugs. Nekad Harka šai ziņā nebija par sevi šaubījies.

Tagad, atbildot uz tēva jautājumu ar «jā», viņš iekšķīgi satrūkās. Viņš jutās pārguris, kaut arī nebija atzinies, un pēc visiem dienas satraukumiem un sasprindzinājuma ar bēdām par mātes nāvi arī domās un jūtās pārmocījies. Gan viņu bija plosījušas sāpes, gan pacilājis uzvaras prieks. Bija jau vēls un tumšs, un vismīļāk viņš liktos gu­lēt — tāpat kā jaunākais brālis un māsa un baudītu mieru. Taču viņš nojauta, ka tēvs tagad, tieši tagad vēl grib uzlikt kādu grūtu pārbaudījumu, un nespēja aptvert, kāpēc tā.

— Harka Kramakmen, — runāja Matotaupa, — katrs zēns upurē kaut ko, kas viņam ir mīļš, un, ja viņš to dara, tad tas ir varoņdarbs. Tu esi ļoti labi cīnījies un mums, vī­riem, ar to palīdzējis, es domāju, ka tu pratīsi arī upurēt.

— Jā, tēvs.

Harka izrunāja šo «jā» skaidri un saprotami, bet sirdī viņu urdīja nemiers, un galva sāka džinkstēt.

— Kas tev ir vismīļāks, Harka?

— Mans zirgs, tēv.

— Zirgs mums tagad ir nepieciešams, mēs nevaram no tā atteikties. Kas tev vēl ir ļoti dārgs, Harka Kramakmen?

Harka šoreiz labi apsvēra un pierada pie domām, ka viņam nepaies secen tieši šonakt vēl kaut ko upurēt.

— Mans ieguvums man ir dārgs, — viņš beidzot vilci­nādamies sacīja. — Ierocis, kas nogalināja manu māti un

ar ko es gribu nogalināt pani, kad būšu iemācījies ieroci lietot.

— Būtu labi burvju ieroci nodot Lielajam Noslēpumai­najam.

Harkam izkalta mute, un pagāja ilgs laiks, līdz viņš iejautājās:

— Kādā veidā, tēvs?

— Tādā, ka tu to nodosi burvja teltī.

— Vai tu to no manis prasi, tēvs?

— Es neko neprasu. Es tikai vaicāju — vai tu esi spē­jīgs pārvarēt pats sevi?

Zēnā pamodās lepnums.

— Esmu spējīgs.

Viņš piecēlās ar nepārprotamām spīts un sarūgtinājuma jūtām sirdī. Varētu arī domāt, ka viņš baidās, ka nožēlos pats savu apņemšanos. Paņēmis šauteni, viņš nekavējoties izgāja no telts. Tēvs viņu neatturēja.

Izgājis laukā, Harka vel redzēja sievietes dejojam ap skalpiem. Zēns pagāja dejotājām garām un devās uz burvja telti. Telts bija ciet, bet viņš nevilcinādamies gāja iekšā. Arī šeit, telts iekšienē, bija tumšs. Harkam ienākot, bija ielauzusies vēja pūsma un sašūpoja teltī pakarinātās čūsku ādas un bizoņu stiegras, kas tagad viegli čabēja. Harka palika stāvam pie ieejas. Telts dziļumā kaut kas sakustējās, un tuvojās kalsnā vecā Havandšitas ēna.

Harka sniedza viņam ieroci.

— Te ir tas, ko es, Harka Kramakmens Modrā Acs Vilku Nāve, upurēju Lielajam Noslēpumainajam, — viņš apņēmīgi noteica tā, it kā vēlētos šo lietu ātrāk nodarīt. — Esmu runājis.

Vecais burvis paņēma ieroci.

— Tā ir labi. Tas piederas burvja teltij, hau.

Harka nenogaidīja, vai Havandšitam būtu vēl kas sa­kāms. Viņš aši pagriezās un izgāja no telts. Laukā sievie­tes dejoja joprojām. Tā bija spokaina aina.

Harka negāja tūlīt atpakaļ uz savu telti. Viņš aizskrēja pie zirgiem. Viņa draugam Četānam, kura ievainojums bija viegls, ap šo laiku vajadzēja stāvēt sardzē. Tālumā, raudzīdamies mēnesī, gaudoja vilki.

Harka piebiedrojās Četānam un glāstīja savu ābolaino sirmi, ko nebija drīkstējis upurēt, jo tas esot vajadzīgs. Dzīvnieks pieskārās ar maigajām lūpām saimniekam pie vaiga.

Harka neka neteica, un arī Četāns nekā neteica.

Bet Harka ļāvās domām. Zirgu viņam nevajadzēja upu­rēt, jo tas tagad ir ļoti nepieciešams. Vajadzēja upurēt ieguvumu, bet tas bija ierocis, ierocis, no kā ienaidnieki trūkās. Vai tas nebija vajadzīgs? Un ko vecais darīs ar to burvja teltī? Kāpēc viņš bija gribējis to tūlīt pat, vēl šai naktī dabūt, iekams Harkam būtu radusies iespēja to iepazīt? Harka notvēra reizēm sevi pie domām, ar kurām atšķīrās no citiem zēniem un vīriem. Dažreiz šīs domas viņu pašu biedēja un šausmināja, bet viņš tomēr neva­rēja rimties domāt un jautāt. Ko vecais burvis darīja ar ieroci? Vai viņš prata ar to apieties, pazina tā noslē­pumu? Tad viņam būtu tiesības uz to, jo nevienam citam tas nebija zināms. Un vai bija nepieciešams jebkuru no­slēpumu pievienot Lielajam Noslēpumainajam, ko burvis pazina vislabāk? Bet ierocis taču bija pani virsaiša rokās bijis, tas bija to lietojis, lai gan nebija nekāds burvis.