Līzelote VELSKOPFA - HENRIHA - HARKA- VIRSAIŠA DĒLS

Pani virsaitis bija iestūmis stobrā jaunu lodi un dzīrās pielikt šauteni pie vaiga. Tobrīd Matotaupa jau brāzās ar savu ābolaino garā stiepienā tieši virsū pretiniekam.

Visi saprata, ka vispirms jāpadara nekaitīgs baismīgais un noslēpumainais ienaidnieku virsaiša ierocis, ar kuru viņš tik lielā attālumā spēja nogalināt cilvēku. Ja izdotos to dabūt rokā, panākumi būtu milzīgi! Visi saspringti rau­dzījās uz Matotaupu. Virsaitis jau auļojot meta šķēpu, vēl iekams pani paguva izšaut. Šķēps trāpīja pani pa plecu. Viņš zaudēja līdzsvaru un izlaida no rokām šauteni. Viņš būtu nokritis atmuguriski, ja kāds jātnieks piesteidzies viņu neatbalstītu. Matotaupa joņoja uz priekšu, lai gūtu pilnīgu uzvaru. Palīgā steidzās Vecais Antilope, Krauk­lis un tā vecākais dēls. Pretējā pusē saskrēja vēl vairāki pani ap savu virsaiti, lai aizstāvētu viņu un arī vērtīgo ieroci. Līdz ar to jātnieku rindas pajuka. Saulrasa ātri aptvēra stāvokli un pamanījās to izmantot, kopā ar da­žiem karotājiem viņš izspraucās pa pavērtajām spraugām cauri ienaidnieku līnijai un uzbruka pani no mugurpuses.

Izšāvis bultu, viņš nogāza vienu ienaidnieku no zirga, un dakoti uzgavilēja šai veiksmei.

Tikmēr abi virsaiši un to pavadoņi bija saķērušies tuv­cīņā. Antilope gan paķēra šauteni, kas bija izkritusi no pani rokas, bet, nekā nesajēgdams, ko ar to iesākt, un nolēmis, ka tā ir neparocīgāka par paša milnu, viņš to atkal aizmeta.

Harka sekoja katrai vismazākajai norisei kaujā. Viņa uzmanībai nepaslīdēja garām, ka bīstamais uņ ienīstais pani virsaiša ierocis atkal iekrita zālē. Karavīru mustangi mīdīja to ar kājām. Atri izšķīries, zēns pameta sava zirga pavadu Untšidai un noslīdēja no mustanga. Saliecies viņš skrēja pie cīņā iekarsušajiem vīriem, neviens viņu neaiz­kavēja. Viņš bezbailīgi iespraucās starp satracinātajiem zirgiem, kas mežonīgi slējās pakaļkājās, notašķīti ar ka­rotāju asinīm. Zēnam kāds zirgs iespēra pa roku, bet sa­traukumā viņš sāpes aši pārvarēja un pacēla šauteni. Tā bija daudz smagāka, nekā viņš bija domājis. Siksnas tai nebija. Viņš iežmiedza to padusē un skrēja prom tik ātri, kā savu mūžu nebija skrējis. Uzlēcis zirgā, viņš izkliedza spalgu, zobgalīgu uzvaras saucienu un tai pašā brīdī iespieda zirgam papēžus sānos, tā ka tas ar lēcienu pār­gāja auļos un pāri prērijai metās prom. Harka bija pārlie­cināts, ka tagad viņš ar savu laupījumu kļūs par uzbru­kuma mērķi ienaidnieka karotājiem. To viņš arī gribēja panākt — šādā veidā izjaukt ienaidnieka vienotību un vājināt tā pārsvaru.

Jājot Harka ievēroja, ka Havandšita un līdz ar viņu sievietes un bērni devās prom. Zālē palika šļūces ar telšu kārtīm, telšu pārsegiem, apģērbiem, bļodām un darba rīkiem. Viena daļa suņu ņēmās tur meklēt ēdamo, citi aizskrēja līdzi sievietēm un bērniem.

Harka vēlreiz skaļi iekliedzās, izaicinādams ienaid­nieku, un turēja paceltu gaisā savu laupījumu tā, ka to visi varēja saredzēt. Nikna iebrēkšanās un tad daudzu piesmakušu balsu saucieni liecināja, ka pani karotāji Harku pamanījuši. Zēnam nopakaļ lidoja bultas. Veikli, kā pieredzējis karavīrs, Harka noslīga gar zirga sāniem pretējā pusē no ienaidnieka. Bultas spindzēdamas šāvās pāri zirga mugurai. Harka sasniedza kādu pakalnu un tā aizsegā pieturēja, lai paklausītos un ērtāk satvertu šau­teni, kas viņam bija gandrīz izslīdējusi no rokas. Jau viņš dzirdēja jātniekus, kas bija sarosījušies viņam dzīties pakaļ. Harka domāja, ka tur vajadzētu būt sešiem vai sep­tiņiem^ Uzsaucot viņš pamudināja zirgu jaunam skrējie­nam. Ābolainais bija ātrs dzīvnieks, un instinkts to mudi­nāja bēgt prom no kliedzieniem un kaujas. Zēnam bija viegls svars, un viņš dzina ērzeli ar palaistu pavadu prom pa prēriju. Zirgs auļoja ar tālu uz priekšu izstieptu galvu, ieplestām nāsīm, vējā plīvojošām krēpēm un asti. Harka pieplaka pie dzīvnieka kakla. Atskatoties viņš pamanīja sekotājus uz pakalna kores. Tie dusmās kliedza, un divi atkal uzvilka lokus, bet Harka jau bija gabalā, auļojošais zirgs paveica trīs simti piecdesmit metrus vienā stiepienā. Nāvi vēstošās bultas ar visiem uzgaļiem un atkarpēm krita aiz viņa zālē. Harka izslējās taisni un vēlreiz pa­cēla šauteni gaisā, grasīdamies pazoboties par vajātājiem. Tobrīd atskanēja rībiens, kaut arī dakotu zēnam nebija ne mazākās nojausmas, kādā veidā viņš izraisījis šāvienu. Aiz pārsteiguma un arī atsitiena dēļ šautene izslīdēja vi­ņam no rokām. Taču šāviena iedarbība bija milzīga. Va­jātāji, acīm redzot, nodomāja, ka Harka atklājis viņu virsaiša ieroča darbošanās noslēpumu, un, cik vien ātri spēja, steidzās pazust no pakalna. Harka apturēja zirgu un pagriezās atpakaļ, lai šauteni atkal paceltu. Viņam ne­maz nevajadzēja nokāpt no zirga. Iekāries ar kāju saru cilpā, kas bija piestiprināta pie mustanga skausta, viņš zemu noliecās un, zirgam tāpat viegli auļojot, pacēla šau­teni. Harka atkal lepni sēdēja zirgā un jāja uz pakalnu, no kura vajātāji bija nozuduši.

No šejienes viņš varēja pārredzēt kaujas lauku. Sievie­tes un bērni bija ar Havandšitu jau krietnu gabalu aiz^ jājuši tālāk, un viņiem vairs briesmas nedraudēja. Ne­laime viņus varētu pārsteigt tikai tad, ja pani karotāji uzvarētu dakotus.

Jātnieki vairs nebija sakārtojušies ierindā. Pani virsai­tis gulēja zālē beigts. Matotaupa bija atguvis savu šķēpu un cīkstījās ar kādu niknu ienaidnieku, lai gūtu iespēju pieskarties beigtajam virsaitim ar šķēpa galu, kā to prasa indiāņu paradums. Saulrasa bija kādu pani karotāju grupu kreisajā spārnā pagalam pārsteidzis un atspiedis atpakaļ. Labajā spārnā pani tomēr bija pārsvarā, un turp tagad steidzās lielākā daļa Lāču cilts vīru, lai atbalstītu apdraudētos.

Harka kliedza, cik spēka, un draudēdams turēja šauteni pavērstu pret šīm nikni karojošām grupām. Pani karotā- 5us, kas zināja brīnumainā ieroča varu, no jauna sagrāba izbailes un niknums. Daži glābās bēgot, citi metās uz Harku. Līdz ar to dakoti apdraudētajā stāvoklī atguva elpu, izmantoja šo apstākli un ar jaunu sparu metās virsū ienaidniekam. Tikmēr Matotaupam bija izdevies cīņā par nogalināto virsaiti uzveikt arī otru spēcīgāko pretinieku, un viņš uzgavilēja, skaļi izkliegdams uzvaras saucienu. Tas no jauna lika ienaidniekiem trūkties. Palikuši bez vadoņa, viņi cīnījās vēl tikai izklaidus, un arvien vairāk radās tādu, kuri glābās bēgot.

Dakoti bez kādas noteiktas kārtības dzinās bēdzējiem pakaļ, līdz virsaiša kara taure aicināja sakārtoties uzbru­kumam.

To visu Harka redzēja un saprata. Bet tad viņam vaja­dzēja padomāt pašam par sevi, jo vajātāji vairs no viņa neatkāpās un nāca arvien tuvāk. Šoreiz zēns izvēlējās citu taktiku. Pirmajā reizē viņš bija aizjoņojis prom prērijā, lai vienas karotāju daļas uzmanību piesaistītu sev un at­vilinātu no galvenā cīņas lauka. Tagad viņš auļoja un meklēja glābiņu pie savējiem, kurus pulcināja ap sevi Matotaupa. Dakoti ar gavilēm saņēma Harku un viņa lau­pījumu. Jātnieki ieslēdza viņu savā vidū. Daži pagriezās atvairīt četrus vajātājus, kas bija zēnam sekojuši.

Dakoti tagad cīnījās ar ticību uzvarai, un pani preto­šanās tika lauzta. Arī pēdējie, kas vēl nebija atkāpušies, bēga. Bēgot tie atmuguriski vēl raidīja bultas uz neat­laidīgajiem dakotiem, kas dzinās pakaļ. Arvien mazāk ka­rotāju palika kaujas laukā, un beidzot pēdējais dzīvais pani bija aizlaidies lapās.

Ar dobjām taures skaņām virsaitis Matotaupa aicināja visus pulcēties.