Līzelote VELSKOPFA - HENRIHA - HARKA- VIRSAIŠA DĒLS

Vecais Antilope izgāja no vigvama un visiem skaļi

paziņoja, kas ir izlemts.

Tikmēr Matotaupa izvēlējās sešus vērotājus, trīs jāšus, kas varētu iespējami ātri traukties, un trīs kājām gājē­jus, kam būtu vieglāk paslēpties. Saulrasa, Četāns un Šonka gāja izlūkos kājām. Krauklis, viņa vecākais dēls un vēl viens karavīrs devās ceļā jāšus.

Untšida atraisīja pirmo telts mietu. Sievietes tūdaļ ņē­mās novākt vigvamus. Strazdi, pastāvīgie zirgu pavadoņi, aizspurdza, tiklīdz zēni un meitenes nāca pakaļ zirgiem. Kopā ar tiem trim vīriem, kas jau bija izsūtīti uz priekšu maiņai, patlaban izlūkos atradās deviņi vīri un puiši. Tas atbilstoši bīstamajam stāvoklim bija neparasti daudz.

Drīz pēc tam, kad noplandīja pirmās telts pārvalks, arī visa kolonna bija gatava ceļam. Visus bija sagrābis neap­rakstāms sasprindzinājums. Katrs karavīrs, izņēmis no bultu maka divas trīs bultas, turēja šo saišķi saujā, lai, tiklīdz parādītos ienaidnieks, tūlīt liktu tās lietā. Reizēm viens otrs pasvārstīja rokā cērtamo ieroci, kā arī metamo, kas bija saliekta, ar galiem kopā sasieta kārklu klūga, tās cilpā bija iestiprināts olveidīgs akmens. Sitiens ar šādu elastīgu vāli, ja tā trāpīja ienaidniekam pa galvu, bija nāvējošs.

Harka paturēja savas bultas makā. Karavīra bultu ar atkarpi viņam nebija. Tas ari nebūtu piedienīgi, ja viņš atdarinātu karotāju. Bet viņš bija stingri apņēmies cīnīties, ja ienaidnieks uzdrīkstētos tiktāl, ka uzbruktu sievietēm un bērniem. Zēns jāja kolonnas malā mātes un māsas tu­vumā. Viņām abām vajadzēja sēdēt uz viena zirga.

Kolonna bija tikai pusstundu ceļā, kad jau atskanēja izlūku brīdinājuma saucieni. Par brīdinājuma zīmi bija norunāti daži strazdu dziesmas locījumi, kas ienaidniekam nevarētu likties aizdomīgi. Taču ziņotāji neturējās pie norunas. Tā bija zīme, ka viņiem steiga likusies svarīgāka par piesardzību. Brīdinājuma saucieni atskanēja arvien tuvāk. Acīm redzot, izlūki steidzās atgriezties pie kolon­nas. Harka saspringti klausījās un raudzījās uz tēvu zirgā — lepno kara virsaiti, kuru no visiem pārējiem at­šķirīgu vērta kara ērgļa spalvas. Matotaupam vajadzēja dot pavēles, kas darāms. Neviens vairs nešaubījās, ka iz­celsies kauja.

Pirmais, ko ieraudzīja atgriežamies, bija Saulrasa. Viņš parādījās uz pakalna; pēc viņa izturēšanās varēja spriest, ka viņš smagi velk elpu. Laikam bija skrējis, kā savu dzīvību glābdams. Ar zīmēm, ko viņš rādīja, visiem kļuva skaidras draudošās briesmas — nepārprotami naidīgos nolūkos tuvojās apmēram sešdesmit pani jātnieku. Līdzko Saulrasa bija nodevis savu mēmo ziņojumu, vēlreiz visap­kārt atskanēja brīdinošie izlūku saucieni. Visi vīri un jaunekļi, kas bija izgājuši izlūkos, atgriezās vai nu skrie­šus, vai ar zirgiem aulekšos, lai iesaistītos karavīru un ceļotāju rindā. Te tagad viņi bija visvairāk nepieciešami.

Harka saausījās, izdzirdis jauna veida troksni. Tas vēl bija tālu, bet nāca tuvāk, un neapšaubāmi tā bija auļojošu jātnieku dobjā dipoņa. Pieteiktais ienaidnieks jau tuvojās!

Sievietes, paklausot virsaiša pavēlei, izcēla no šļūcēm bērnus un paņēma pie sevis zirgā, šļūces atraisīja. Labāk zaudēt teltis un mantu nekā dzīvību. Bez nastām arī sie­vietes ar bērniem nepieciešamības gadījumā varēja veikli jāt. Kaltētu bizoņu gaļu, kaltētas saknes un ogas — šo pārtiku nebaltajām dienām sievietes glabāja ādas maisos pie sevis.

Ienaidnieku jātnieku bars tuvojās ar draudīgu dipoņu neiedomājamā ātrumā. Zālainē mustangi prata vareni skriet. Harka, atrazdamies pie sievietēm un bērniem, sa­springti raudzījās uz rietumiem. Varēja dzirdēt, ka auļo­jošie jātnieki tuvojās no tās puses. Svešinieki parādījās

paugura virsotnē labi sakārtotā līnijā. Arī Harka varēja tos saskatīt, kaut arī tie bija ļoti tālu un attāluma dēļ vēl neskaidri saredzami. Tomēr mednieku asais un ievingri­nātais skatiens redzēja, ka svešinieki parāva zirgus stā­vus un draudīgi vicināja šķēpus.

Bultas vēl nespēja tos sasniegt.

Te notika kaut kas satraucošs un briesmīgs. Atskanēja tāds rībiens, kādu Harka vēl nekad savā mūžā nebija dzir­dējis. Harkas māte tvēra ar rokām pie krūtīm un saļodzī­jās kā no zirga parauta, pavada izkrita viņai no rokas. Harka piejāja ar savu zirgu cieši klāt pie tā, uz kura sē­dēja māte un māsa, un satvēra māti. Un to pašu brīdi sa­prata, ka viņa rokās ieslīgst miris cilvēks. Viņš tikko spēja māti noturēt. Nolēcis no zirga, Harka, ar kreiso roku saņēmis sava zirga pavadu, ļāva mirušajai mātei no­slīdēt zālē. Tur nu viņa gulēja, un, kaut arī zēnam atlika tikai viens mirklis laika māti uzlūkot, šis skats saglabājās viņā uz visu mūžu. No krūtīm sūcās tikai tieva asins strūkliņa. Gludā, vēl jaunā seja bija pelēki bāla.

Uinona, skaļi iebrēkdamās, grasījās laisties no zirga lejā, bet Harka lika viņai palikt jāšus un turēties pie sievietēm. Zēns pats uzlēca savā ābolainī, viņa acis bija sausas, tās kvēloja. Jau atkal nosprakšķēja tāpat kā pir­majā reizē, un Harka izdzirda kaut ko nosvilpjam, tad Saulrasu ierēcamies:

— Macavakēn! Macavakēn! Pērkondzelzs! — Harka iztrūkās, bet reizē arī viņu sagrāba nevaldāms niknums, jo ienaidnieki bija nonāvējuši viņa māti. Viņš raudzījās uz tēvu un pārējiem karavīriem, kuriem vajadzēja atriebt mātes nāvi.

Tikmēr ienaidnieki bija pienākuši bultas lidojuma attā­lumā. Nupat sāksies jātnieku kauja. Tagad arī Lāču cilts vīri bija izkārtojušies vienā līnijā. Katrai karotāju pusei bija viegli pārskatāma otra. Dakoti ar saviem četrdesmit diviem vīriem atradās pretī sešdesmit septiņiem pani ka­rotājiem.

Lāču cilts karotājiem vajadzēja uzmanīties, lai šai cīņā noturētos pārsvara priekšā.

Harka nenovērsa acu no ienaidnieku bara. Pani karotā­jiem, tāpat kā dakotiem, bija šobrīd tikai ādas jostas ap vidu. Ieziestā āda saulē spīdēja. Sarkani izkrāsotās sejas, kas liecināja par kaujas gatavību, likās atbaidoši viepļi. Galvas atšķirībā no garmatainajiem dakotu karavīriem bija kailas. Tikai pakauša vidū izaicinoši plīvoja skalpa cirta. Daļa ienaidnieku uzvilka lokus un nostiprināja bul­tas, citi draudīgi vicināja šķēpus.

Harka meklēja ar acīm ienaidnieku virsaiti un drīz vien to arī ieraudzīja un pazina pēc ērgļa spalvu kušķa pie čupra un pēc bīstamā ieroča, ar kuru tas bija nogali­nājis Harkas māti. Tā 'bija gara caurule ar koka spalu, un Harka ievēroja, ka ienaidnieku virsaitis ar nūju kaut ko iegrūž caurulē. Zēns pirmo reizi redzēja ugunsieroci, pa stobru lādējamu bisi.

Matotaupa par atbildi uz pani šāvienu izgrūda spalgo dakotu kara saucienu:

— Hi-jip-jip-jip-hi-jāāā!

Visi Lāču cilts karavīri uztvēra šo saucienu, un tas sa­viļņoja prērijas kluso gaisu kā vēja brāzma ūdeni. Ienaid­nieki atbildēja ar rēkoņu, kliedzieni brāzmoja viens ot­ram pretī. Suņu bars kaukdams vēl pastiprināja vispārējo troksni.

— Jūs, koijotu dzimums! — kliedza Saulrasa, pārspē­dams neskaidro rēkoņu. — Nedomājiet, ka varat mūs iebiedēt ar savu pērkondzelzi! Jūs, bailīgie un kraupainie salašņas! Sieviešu bendētāji! Panāciet šurp! Mēs jums pa­rādīsim, kā cīnās vīri!

— Jūs, netīrie oglala! — izaicinoši atsaucās pani virsai­tis. -— Ejiet turp, no kurienes nākuši, citādi mēs jums pa­rādīsim ceļu! Jūsu bizes rotās mūsu trofeju stabus, un jūs smilkstēdami līdīsiet alās!

Tūlīt atkal uzvirmoja karotāju kliedzieni, ar kuriem ikviens centās iedrošināt pats sevi un iebaidīt citus.