Līzelote VELSKOPFA - HENRIHA - HARKA- VIRSAIŠA DĒLS

— Sasodīts! — atbildēja izmirkušais.

— Velns parāvis, no kurienes tu te radies, melnspal- vainā slieka?

— No ūdens, vecīt! Vai te var tikt laukā?

— Ja man būs patika tevi izlaist, tad — jā!

Mazais skals nodzisa. Otrajam rokā bija nazis, to vēl viņš paguva ievērot. Tagad no jauna iestājās tumsa, drausmīga tumsa.

— Kāpēc tad tu mani nelaistu laukā? — Jautājums iz­skanēja aiz satraukuma piesmakušā balsī.

— Kāda velna pēc man tevi jālaiž laukā, sasodītais ložņa, alu okšķeri, ūdens žurka? Kas tev te meklējams?

Tumsā spēcīgā un skarbā balss skanēja vēl griezīgāk un draudīgāk. Cilvēku vairs nevarēja redzēt, bet atmiņa, ka viņam bija rokā nazis, nezuda, un šī balss, šī balss — tā nevēstīja nekā laba.

— Es nezināju, ka tā ir tava ala, — izvairīgi sacīja pagalam izmirkušais.

— Bet nu tu zini! Ko tu te meklēji?

•— Te meklēju? Nekā.

— Nemelo tik bezdievīgi, draņķi! Jādomā, ka dzīvot vēl gribi. Meklēji zeltu! Kur tu to …

— Man nav nekā .. . nekā …

— Kur tu to redzēji?

— Nekā es neatradu …

— Nu, pagaidi tik, gan es tevi mācīšu runāt taisnību. Lai tev labi klājas! Es eju. Neiedomājies, ka varēsi man drāzt pa pēdām. Tas tev maksās dzīvību. Paliec, kur esi, un sprāgsti nost! Vesels!

Viņš, likās, gāja prom.

— Paklau, paklau, apžēlojies taču! Es neesmu neko, es neesmu neko redzējis, es pateikšu visu, visu darīšu!

— Amurgalva. Nāc! Tu man visu izliksi!

— Visu, visu …

Otrs ņirdza.

— Nu tad nāc! — Šaurajā ejā viņš ar grūtībām ap­griezās, tad abi viens aiz otra līda un rāpoja. Ceļš likās garš, ļoti garš. Beidzot pavīdēja tāda kā gaisma, tā tiešām bija dienas gaisma. Izmirkušais priekā iekliedzās.

— Saturi žaunas, idiot, mežā ir dakoti!

— Es zinu, debestiņ, esmu kluss.

— Nezinu, kā ir ar debesīm, bet, ja tu negribi tūlīt pat nobraukt ellē, tad nomierinies.

Izmirkušais izrāpās no alas, kuras ieeju apņēma koku saknes un aizklāja zari. Gluži bez spēka viņš nokrita gar zemi. Bet" tūdaļ sajuta otrā vērtējošo skatienu un nodrebēja.

— Tā, te nu tu guli tik nevarīgs kā nodīrāts bizonis. Vai nu tu man beidzot pateiksi, ko tu tur meklēji?

Izmirkušajam acīs sariesās baiļu un dusmu asaras.

— Zeltu — bet nekas neiznāca.

— Zeltu! Kas tad tev iepotēja šeit zeltu meklēt? Ko?

— Ak, klīda tādas baumas, un ar veikalu negāja ne­kādā jēgā.

— Ar kādu veikalu?

— Ar kažokādām un degvīnu.

— Pie tā arī vajadzēja palikt, tas ir tieši piemērots tādiem stulbeņiem kā tu! Kur tu pameti visus savus zo­bus? Ko?

— Minnesotā, ser, pie dakotiem. Izgāšgad.

— Neesmu nekāds sers, aitasgalva.

Izmirkušais saņēmās un apsēdās. Mazliet nomierinājies, viņš aplūkoja savu sarunu biedru. Tas bija jauns puisis,

ne vecāks par divdesmit diviem, divdesmit trim gadiem, sarkanīgi gaišiem matiem, vēju appūstu, kalsnu seju lie­liem kauliem. Ap muti pletās ļauns vaibsts. Izmirkušais nolēma turpmāk stipri uzmanīties. Pēc kļūmīgajiem pie­dzīvojumiem alā viņam nebija nekādas vēlēšanās vēl zaudēt arī dzīvību.

— … tādas baumas vien tās bija, — viņš atsāka. — Nenoteiktas kā vējš — pūš šurp, pūš turp, bet ap Melnajiem Kalniem tam vajagot būt… tam, kas esot atrasts, redzējis es neesmu nevienu, kam kaut kas būtu. Bet sasodītajā dakotu sacelšanās laikā izgāšgad viņi sa­dauzīja manu būdu Minnesotā un izsita manus labos zobus … un tā nu es gribēju redzēt… nu jā …

— … vai šeit dakoti ir miermīlīgāki? Varu tevi brīdi­nāt, draudziņ! Šie noslēguši līgumu, ka zeme te uz mū­žīgiem laikiem viņiem vien pieder, un, ja tu, baltais, pa­rādīsies, viņi tevi īsti omulīgi spīdzinās un bez sirdsapzi­ņas pārmetumiem grauzdēs, kamēr izlaidīsi garu. Tavs skalps vējos pie staba.

— Neesmu domājis šķērsot viņu ceļu.

— Vai nu domājis vai ne, tu jau biji gandrīz viņu cilpā. Kur tu pameti savus aitādas zābakus, ko?

— Zābakus?

— Neizliecies par muļķi, nevaru ciest, tas mani tikai nevajadzīgi aizkavē. Tu tur lejā mežā skaidri un gaiši esi stampājis pa sūnām.

Izmirkušais iztrūkās.

— Esmu pametis pēdas?

— Pamatīgas ziloņa pēdas, vecīt. Un tad tu ielīdi pa caurumu alā?

— Jā …

— Un tur tu nevienu nesatiki? Bez manis tagad, beigas?

— Satiku …

— Laime vēl, ka atzīsties. Kā tas gadījās?

— Nemaz īsti nezinu — tas bija šausmīgi. Domāju gar ūdeni tikt uz augšu, bet ūdens mani norāva atkal lejā. Grasījos kur pieķerties, satvēru tumsā kādu cilvēku, nu jā, bet tas, nelietis, negribēja vis līdzi un iespēra, ka man vairs nebija glābiņa… tad es aizlingoju ar ūdens­kritumu lejā.

— Aha … Hm … haha … nav slikti… un jocīgi. Lai vai kā, es tev dodu, vecīt, labu padomu — pazūdi no še­jienes, un ar mustanga ātrumu!

— Nezinu, vai man vairs ir zirgs.

— Bet es to zinu, tas ir man. To tu paņemsi un dosies ceļā, un, ja tu vēl reizi parādīsies šinīs mežos, tad paliksi par aukstu līķi! Vai saprati? Šis te ir mans lauks.

— Sapratu. Tavs lauks.

— Esmu gudrāks par tevi, vai tu to mani?

— Jā.

— Tad nu rīkojies attiecīgi. Es tev atdodu tavu zirgu atpakaļ, tāds kleperis man nav vajadzīgs, un taisies, ka tiec … kā tevi sauc?

— Bens.

— Gribi, es tev pateikšu, kā tikt pie naudas?

Bens dziļi uzelpoja un raudzījās viņā piemiegtām, pa­teicīgām acīm.

— Saki!

— Jāj prom uz Niobraru un atver tur veikalu. Tai vie­tiņai ir nākotne. Es parūpēšos par pirmajiem kundēm, lai tu atkal tiktu uz zara. Pulverim un svinam jābūt pastā­vīgi, un degvīnam… tad nāks mednieki, indiāņi un kažokādas pašas no sevis.

— Bet indiāņi…

— Kā jau es reiz teicu, tu esi idiots. Nevar te viņu prērijās un mežos apkārt ložņāt, kad viņi paši cieš badu — tu katrā ziņā ne, — bet ja tu viņiem pārdod pul­veri un svinu …

— Jā, jā, jā, jā … tikai tas viss notiek stipri ātri…

— Man viss notiek ātri, dzīvība un nāve, ņem to vērā. Tātad — vai esi ar mieru?

— Es pamēģināšu.

— Vai tev mana draudzība ir kādā vērtē, tukšpauri?

— Lielā.

— Tā ir tava laime. Nāc!

Kā apdullis Bens ļāva sevi vest pa mežu. Tas bija tāls un grūts ceļš, pa kuru viņš tika vilkts līdzi. Vairākkārt Bens aiz pārguruma paklupa, viņam bija jau četrdesmit ziemas un vasaras aiz muguras, un arī normālos apstākļos viņa spēkus nevarēja salīdzināt ar jaunā sarkanmatainā puiša enerģiju. Kad abi beidzot bija nonākuši pie zir­giem, Bens nekavējoties attaisīja seglu somu un tūlīt pat ..alkatīgi ķērās pie savas neaizskaramās sausās gaļas devas.

— To es tev atstāju, — otrais zobgalīgi sacīja, un tagad taisies kā tiec!

— Man nav ieroču …

— Kas man par daļu, nevajadzēja zaudēt! Pazūdi un savu mūžu vairs neskaties uz Melno Kalnu pusi — vai saprati?

— Sapratu. — Bens smagi nopūtās. Tad viņš uzsēdās zirgam mugurā un piesardzīgi vadīja to cauri mežam, lai beidzot uz dienvidaustrumiem cauri prērijai tiktu prom. Slapjajās drānās viņš nežēlīgi sala, bet viņu nodarbināja tikai viena doma — ātrāk prom no svešinieka varas iecirkņa. Viņu māca tik lielas bailes no šī cilvēka, ka sirds dziļumos viņš jau nolēma uzsākt tirgošanos Nio- brarā, kas svešajam likās noderīgi. Ar šādu velna zelli nedrīkst sanaidoties… un varbūt Niobrarā tiešām varētu atkal kaut ko nopelnīt, ar mazāku risku nekā šai alā, kas ar saviem sarežģītajiem gaņģiem un mežonīgajiem ūde­ņiem bija īstenas cilvēku lamatas.