Līzelote VELSKOPFA - HENRIHA - HARKA- VIRSAIŠA DĒLS

Ko tagad darīt?

Harka jau bieži bija kopā ar tēvu medībās bijis un iemācījies būt pacietīgs. Viņš gaidīja. Galvu viņš pacēla tikai mazliet, pamazām un tik piesardzīgi, ka zāļu vainaga pasliešanos zālājā nevarēja ievērot. Tikko viņš bija šādi iekārtojies, kad aiz pārsteiguma sarāvās. Gabaliņu tālāk, aiz zāļu stiebriem, kas bija aizdomīgi sakustējušies, viņš pamanīja nelielu kāju — tā varētu būt zēna kāja un tādā stāvoklī, it kā tās īpašnieks gulētu zemē uz vēdera, galvu paslēpis aiz augstajiem zāļu stiebriem.

Vai kāds no Jaunajiem Suņiem būtu bijis tik pārdrošs, ka slēpjas te spēlēt karu un pārspēt Harku viltībā? Tad viņam vajadzēs drīz pārliecināties, kā Harka Kramakmens Modrā Acs Vilku Nāve tiek ar tādu galā. Pani tas neva­rētu būt, — kaut arī indiāņu zēni bauda lielu brīvību, to­mēr ne tik lielu, lai līstu tik tuvu ienaidnieka nometnei.

Harka nolēma netraucēt sargus, bet rīkoties pats. Viņš dzīrās apiet svešajam zēnam apkārt un tad pārsteigt to.

Tas bija aizraujoši.

Harka pierastā veidā — klusi kā čūska nošļūca lēzenajā ieplakā aiz paugura. Kad likās, bija ticis prom no svešā zēna redzes loka, viņš kustējās ašāk un vienīgi centās ne­sacelt troksni. Pa prēriju nedzirdami zagties nebija grūti — daudz vieglāk nekā mežā, jo te nebija sausu zaru un kaltušu lapu. Drošības labad Harka apmeta lielu loku un tad no ziemeļpuses steigšus lavījās turp, kur bija re­dzējis zēna kāju. Jo tuvāk, jo piesardzīgāk. Beidzot klāt gan. Harka redzēja meklēto.

Tur viņš gulēja, izstiepies visā garumā uz vēdera. Viņš gulēja ar seju pret zemi, it kā būtu aizmidzis. Varbūt tā bija viltība. Varbūt svešais zēns tomēr bija Harku pama­nījis un, izlikdamies aizmidzis, pievilinājis un tagad pēk­šņi pielēks kājās un uzbruks. Vajadzēja uzmanīties. Taču vislabākā piesardzība Harkam šķita uzbrukums. Jārīkojas aši.

Kā meža kaķis ar vienu lēcienu Harka uzklupa sveša­jam mugurā, satvēra ar kreiso tā kaklu un labajā turēja grūdienam paceltu nazi.

— Kas tu esi?! Runā!

Par atbildi bija dzirdama tikai neskaidra skaņa, svešā zēna augums gan mazliet sakustējās, taču bez īstas pre­tošanās. Harka ieguva laiku mazliet tuvāk apskatīt svešo. Zēnam bija kājās īsas bikses, mugurā skrandains krekls. Mati viņam bija ļoti neparasti. Tik sprogainus matus Harka nebija savu mūžu redzējis. Cik mēness gaismā va­rēja saskatīt, tad ādas krāsa bija tumša. Neviļus Harkam iešāvās prātā savdabīgais atradums — mazā somiņa ar dīvainajiem gliemežvāciņiem. Varbūt sprogainajam zē­nam un gliemežvākiem bija kāds sakars?

Harka, ar kreiso ceļgalu cieši atspiedies pret zemi, ar labo spieda guļošo zēnu krustos pie zemes. Harka pats nesaprata, ko lai dara tālāk. Viņš nevēlējās zēnu nogali­nāt, ja tas nebūtu nepieciešams. Pašreizējā stāvoklī, kādā atradās Lāču cilts ļaudis, pats labākais likās dabūt gūs­tekni, kas varētu pastāstīt par ienaidnieka nodomu. Taču Harka negribēja arī atteikties no priekšrocības, kāda vi­ņam patlaban bija. Nemaz nebija tik viegli izlemt, ko darīt.

Sprogainais zēns bija ļoti vājš — tikai kauli un āda. Kad Harka palaida kaklu vaļīgāk un jautāja:

— Vai tu padodies? — atkal par atbildi atskanēja vie­nīgi neizprotamas skaņas un zēna augums un locekļi sa- guma pavisam bezspēcīgi. Tā bija vai nu padevības zīme, vai arī viltība. Harka nolēma izmēģināt. Turēdams smailo divasmeņu nazi cieši sažņaugtu saujā, viņš palaida zēna kaklu vaļā un pats pielēca kājās. Harka bija pārliecinā­jies, ka otram nekādu ieroču nav.

— Pagriezies un apsēdies! — Harka pavēlēja. Kad zēns vēl joprojām nelikās saprotam, Harka saņēma nazi zo­bos, aši noņēma no kakla tukšo ādas maksti ar visu auklu un, tā kā zēns vēl arvien nebija pakustējies, ātri satvēra tā rokas un sasēja uz muguras kopā. Zēns nepre­tojās.

Tas Harku kaitināja, jo labāk jau būtu uzvarēt dros­mīgu pretinieku, nevis tādu, kas padodas bez ierunām. Pa­spēris nicīgi ar kāju, viņš lika ienaidniekam saprast, ko par viņu domā. Pēc tam brīdināja izlūkus ar aprautu, trīs reizes atkārtotu koijota vaukšķēšanu. Harka prata šo vaukšķēšanu tik labi atdarināt, ka tūlīt par atbildi atsau­cās apmetnes suņi. Prērijas nakts klusumā katrs troksnis skaļi atbalsojās. Harka gaidīja. Viņš bija pārliecināts, ka viens no izlūkiem pārnāks pāri upei uz šo pusi. Šai ziņā viņš nebija maldījies. Kā no zemes izaudzis, viņa priekšā nostājās Vecais Antilope. Harka īsi ziņoja, kas noticis.

Vecais Antilope aplūkoja sasaistīto zēnu, liekas, ari viņš jutās pārsteigts. Pēc īsa pārdomu brīža viņš uzcēla gūstekni sev uz pleca un, zemu pieliecies, lielos lēcienos devās uz upi. Harka tecēja nopakaļ. Tiklīdz viņi bija no­nākuši pie upes un līdz ar to atradās dakotu ieroču aiz­sardzībā, viņi pagausināja soli. Beidzot pavisam mierīgi brida pāri upei.

Dienvidu krastā jau gaidīja Matotaupa ar dažiem kara­vīriem. Tie visi pavadīja abus līdz virsaiša teltij un iegāja iekšā. Untšida, Šešoka un Šonka bija piecēlušies. Šešoka uzpūta ogles pavardā, Antilope nocēla zēnu no pleciem un nolika tā, lai uguns viņu apspīd. Svešais zēns turēja acis vaļā un noraudzījās uz karavīriem nopietni un nekus­tīgi. Viņam bija lielas melnas acis un tumša ādas krāsa.

Matotaupa piegāja pie viņa.

— Kas tu esi?

Zēns kaut ko atbildēja, ko neviens nevarēja saprast.

— Adu un krāsu, — sacīja virsaitis Untšidai, un, kad tā bija vēlēto atnesusi, Matotaupa atraisīja svešajam zē­nam rokas un apsēdināja to. Viņš apsēdās zēnam blakus un parādīja, kā ar krāsu uz ādas var zīmēt. Zēns skatījās un tad knaši ķērās pie iespējas izskaidroties. Virsaitis uz­manīgi sekoja, ko svešais bērns zīmēja uz ādas, un Harka, kurš labi pazina tēvu, manīja virsaiša sejā apmierinā­jumu. Sproggalvainais un melnādainais zēns skrandaina­jās drēbēs bija laikam sevišķi gudrs un izveicīgs, ja tik ātri spēja izpelnīties virsaiša labvēlību. Harka uzelpoja

atviegloti. Varbūt viņš tomēr nebūs atvedis nederīgu gūs­tekni.

Pagāja divas garas stundas, iekams zēns bija rūpīgi visu uz­zīmējis, ko gribēja pastāstīt. Bieži viņš apdomāja, ar kādiem zīmējumiem varētu īsi un skaidri pateikt sakāmo.

Matotaupa bija jau laikam skatoties sapratis, ko nozīmē zī­mējumu raksts. Viņš tagad pa­sniedza apgleznotās ādas strē­meles Havandšitam, kurš tās ilgi pētīja un tad, ne vārda ne­bilzdams, sniedza Saulrasam. Arī tas uzmanīgi aplūkoja zīmējumus un beidzot atdeva Matotaupam.

Harkas sasprindzinājums nezināja robežu.

— Lai runā Matotaupa pirmais, — sacīja burvis.

— Hau, — atbildēja virsaitis. — Runājošā āda sniedz mums daudz ziņu. Šim zēnam, kuru mans dēls Harka no­tvēris, tēvs ir no tālas zemes pāri jūrai šurp atvests, un tam vajadzējis strādāt baltajiem. Tie viņu bieži situši. Vai tā ir?

Havandšita un Saulrasa piekrita. Harka sarauca lūpas. Viņš nespēja saprast, ka vīrieša cilvēks varētu ļaut sevi sist.

Matotaupa turpināja:

— Baltie cilvēki mūsu zemē saskaldījušies divās cil­tīs — dienvidu un ziemeļu ciltī. Tie izrakuši savus kara cirvjus un kopš vairākām lielām saulēm neganti cīnās. Dienvidu cilts ar pātagu palīdzību liek melnajiem vīriem, sievām un bērniem, kas atvesti no tālās zemes viņpus jūras, strādāt savā labā. Ziemeļu cilts negrib to pieļaut.

— Tad ziemeļu cilts vīri ir taisnprātīgāki? — jautāja Saulrasa.