Līzelote VELSKOPFA - HENRIHA - HARKA- VIRSAIŠA DĒLS

Matotaupa pagriezās pret kolonnu un rādīja ar roku, lai visi izturas klusu. Kas vēlējās, varēja nokāpt no zirga un tam līdzās zālē atgulties un atpūsties. Daudzi, bet gal­venokārt sievietes ar maziem bērniem, tūlīt izmantoja šo izdevību. Harka negribēja sev atzīties, ka ir ļoti noguris. Viņš palika zirga mugurā, tikai atlaida pavadu, lai tas varētu ganīties. To darot, viņš atskatījās uz Jaunajiem Suņiem un apmierināts redzēja, ka visi seko viņa parau­gam.

Tikmēr Matotaupa bija karavīriem zīmju valoda no­devis īpašas pavēles. Kolonnā ikviens saprata šīs pavēles. Acis iedzirkstījās, lūpas pavērās smaidam, un viens otrs dziļāk uzelpoja.

Nupat bija uz pēdām medījumam. Vesels ganāmpulks antilopu!

Harka aiz satraukuma sāka trīsēt un sodījās, ka ir tikai vienpadsmit gadus vecs. Ja tagad drīkstētu doties līdzi medībās! Viņš skatījās, kā karavīri ar loku pār plecu, ar bultu maku aizmugurē un pa bultu saišķim saujā klusiņām steidzās pie virsaiša un tad pēc viņa norādījuma izklīda pa prērijas paugurainajiem laukiem. No pārceļotāju ap­mešanās vietas antilopes nebija redzamas.

Lāču cilts ļaudis un viņu dzimtā zeme atkal sapratās. Vīriem, sievām un bērniem nav jāmirst bada nāvē sulīga­jās pļavās, medījums vēl nav izbeidzies, burvis nebija ne­varīgs, garu solījums, ko viņš dzirdējis, sāk piepildīties!

Harkam īsti ko darīt nebija, un tomēr viņam nebija arī laika ievērot prieku atplaukstam Uinonas iekritušajā se­jiņā, saspringtos Harpstenā vaibstus vai Untšidas pacie­tību, rāmās gaidas. Harku nodarbināja tikai viena doma — kaut jel varētu kaut kur, kaut kā redzēt mednie­kus, medījumu un pašas medības. Ja kāds no karavīriem viņam atļautu uzrausties vienā no pauguriem un noskatī­ties! Neviļus viņš raudzījās pēc Četāna, kam viņš kopš atgadījuma ar Melno Sproggalvi nebija veltījis ne ska­tiena. Puisis tai pašā brīdī pavērās uz Harku un abu acis sastapās. Katrs no viņiem jutās neērti, ka otrs notvēris viņa skatienu,run, lai apslēptu neveiklības sajūtu, abi reizē nodūra acis.

Četāns, kā jau vecākais, uzskatīja par savu pienākumu glābt stāvokli. Viņš noslīdēja no zirga, pameta pavadu Harpstenā un pamāja Harkam. Tik ātri kā pazib doma, Harka jau atradās līdzās Četānam un klusēdams sekoja lielajam puisim, kurš nometās četrrāpus un, apbruņojies ar loku un bultu, uzrausās uz augstākā paugura netālu no krastmalas. Uz paugura kores zālē jau gulēja vairāki puiši. Viņus visus ar Četānu vienoja īpašas saites, tie bija Sarkano Spalvu biedri, kuri vēlāk, tiklīdz būs at­zīti par karavīriem, reizē ar Četānu tiks uzņemti Sar­kano Briežu vidū. Harka izjuta kā lielu pagodinājumu to, ka Četāns pasaucis viņu — zēnu — pie Sarkanajām Spal­vām, un tāpēc ar pateicībā un satrauktās gaidās pukstošu sirdi viņš gulēja kopā ar citiem, paslēpies pakalna zālē. Gaiss bija dzidrs, debesis gaiši zilas un visa apkārtne skaidra, kāda mēdz būt vienīgi pavasara dienās. Acs ne­traucēti uztvēra katru sīkumu arī lielā attālumā. Harka reizē ar pārējiem pamanīja rietumos pļavas nogāzē sīkus plankumiņus. Tās bija antilopes, kas ganījās, nekā neno- jauzdamas.

Neviens no zēniem nepakustējās. Viņi gulēja sastinguši kā bronzas figūras un pat acis vairs negrozīja, jo skatiens bija vērsts tikai vienā virzienā. Visi gaidīja to brīdi, kad paslēpušies mednieki būs piezagušies tuvāk un uzbruks. Drīz tam vajadzēja notikt. Jaunie vērotāji negribēja pa­laist garām neko no tā, kas tad notiks. Ja dzīvnieki nesa­trauksies priekšlaikus, tad bija paredzams bagātīgs medī­jums.

Un tad . . .

Harka pamanīja priekšējā mazā plankumiņa kustību. Tas droši vien bija bara vadonis, dzīvnieks palēcās un sa­bruka; laikam zem pleca, tieši sirdī, bija trāpījusi bulta. Vēl neatskanēja neviens sauciens, ne kliedziens, vispār nekāda skaņa. Bet daudzi plankumiņi strauji sakustējās. Bars metās bēgt. Bet tai pašā laikā Harka ievēroja, ka pāri par trīsdesmit dzīvnieku palika guļam, reizē trāpīti ar nāvējošām bultām.

Tagad uzbangoja pirmie mednieku gaviļu saucieni. Pēc šiem saucieniem un klusā trokšņa, ko sacēla bēgošo anti- lopu nagu un vajātāju kāju dipoņa, Harka varēja spriest par medību norisi. Mednieki bija ganāmpulkam apgājuši apkārt, uzbrukuši no rietumu puses un tagad dzina bēgo­šos dzīvniekus uz upi, uz pārceļotāju kolonnas pusi. Sar­kanās Spalvas puiši, līdz pusei paslējušies augšā, ielika bultu, uzvilka stopu, tā darīja arī Harka. Dzīvnieki trau­cās kā vējš, nupat divi simti metru atstatumā parādījās antilopes galva. Četāns izšāva, bet nebija skaidrs, vai viņa bulta trāpījusi mērķī. Galva atkal pazuda. Puiši jo­projām izturējās klusi, lai neaizbaidītu bēgošos dzīvnie­kus un ļautu tiem pienākt tuvāk.

Un te — rau! Simts metru attālumā tik spējā skrējienā kā izšauta bulta parādījās divas antilopes, un reizē ar diviem citiem puišiem un Četānu izšāva arī Harka. Viens no dzīvniekiem paklupa un apmeta kūleni pļavas nogāzē. Otram, liekas, nebija trāpīts. Tas nogriezās un pazuda no jauno mednieku redzes loka.

Tikmēr daži no tiem vīriem, kas bija palikuši pie sie­vietēm un bērniem, uzlēca zirgos un aulekšoja pakaļ atse­višķām antilopēm. Bars pajuka uz visām pusēm.

Arī puiši, kas bija gaidījuši pakalnā, tagad pameta to un katrs uz savu roku dzīrās piedalīties medībās. Harka noskrēja no pakalna un steidzās gar upes krastu lejup, no kurienes ceļotāji bija nākuši. Viņš šķita saskatījis tālu krastmalā kādu plankumiņu — tai vajadzēja būt anti­lopei. Taču šai virzienā neviens no jātniekiem vai dzinē­jiem netiecās. Cerību spārnots, ka izdosies vienam pašam atrast un nomedīt antilopi, Harka vēja ātrumā, pēc iespē­jas vēl aizsegā, traucās turp. Ticis pie kāda paugura, Harka nometās zālē un paskatījās vēlreiz. Pārsteigts viņš redzēja, ka dzīvnieks nebija tikpat kā izkustējies no vie­tas, tas, liekas, nemēģināja bēgt. Šis atklājums Harku gan iepriecēja, gan arī satrauca. Cerība iegūt dzīvnieku pie­auga, bet, ja tas nebēga, tad laikam jau bija ievainots un medību slavā būs ar kādu jādalās.

Zēns brīdi pārlika, tad savu nodomu mainīja. Viņš ap­valdīja ātro skrējienu un cieši uzmanījās, lai dzīvnieks viņu nepamanītu. Tādējādi viņš tika līdz kādam krasta pauguriņam, no kurienes labi varēja dzīvnieku novērot.

Harka gulēja klusi un, pavēries upes līkumā, pārsteigts ieraudzīja kaut ko negaidītu. Upes pretējā krastā gaidīja trīs dzīvnieki, to vidū jauns antilopu buks. Cik lepni iz- slietus viņš turēja asos ragus, cik vērīgi raudzījās acis, cik gluda spīguļoja spalva, un cik stiegrainas bija slai­kās kājas! Dzīvnieks bija pats spēka un veiklības iemieso­jums. Tik skaists! Tas varētu kļūt par ganāmpulka jauno vadoni. Un šinī upes krastā Harka ieraudzīja iemeslu, kā­pēc trīs dzīvnieki viņā pusē vēl kavējās. Kāda antilope

drebēdama stāvēja līdzās savam mazulim, kas baidījās kāpt straumē. Ūdens te bija dziļš un straujš. Harka bija bultu ielicis, bet vēl nešāva.

Te kaut kas viņā pusē dzīvniekus satrauca. Jaunais buks pacēla galvu un ar vienu vienīgu lielu lēcienu pa­zuda starp krastmalas pauguriem, abi pārējie dzīvnieki tam sekoja. Vienīgi māte ar mazuli palika šai upes krastā. Bailēs drebēdama, viņa vēl un vēlreiz vilināja mazuli, kas nespēja izšķirties. Māte to laizīja, pagrūda, līdz tas ar savām garajām kājām jau atradās pie paša ūdens. Bet iekāpt viņš joprojām neuzdrīkstējās.