Līzelote VELSKOPFA - HENRIHA - HARKA- VIRSAIŠA DĒLS

Upei bija divas dziļākas vietas — augšpus un lejpus līča. Sievietes un meitenes jau devās pēc ūdens, ko atnest teltīs. Dziļo vietu augšpus līča ierādīja par sieviešu peldvietu un lejpus līča par vīriešu peldvietu. Harka steigšus metās turp kopā ar Jaunajiem Suņiem, lai atkal reiz pēc sirds patikas peldētu, nirtu, šļakstinātos un drais- kotos kopā ar citiem zēniem virs un zem ūdens. Sprauslā­dami, smiedamies zēni beidzot krastmalā ieziedās ar lāču taukiem un, iedegoties pirmām zvaigznēm, sagāja teltis, kur jau smaržoja cepetis. Zēni ēda un klausījās stabuļu klusajā melodijā, ko spēlēja jaunie puiši.

Tā pagāja divas un arī vēl trešā diena. Harkam un pārējiem zēniem bija darba pilnas rokas. Viņi gariem ga­baliem pārstaigāja jauno apkārtni, aizgāja līdz izlūkiem un kopā ar tiem vēroja tālos apvāršņus. Draiskojās ar prē­riju suņiem, mazajiem, viltīgajiem, tukļajiem grauzējiem, kuriem bija alas zemē un kuri, tiklīdz draudēja briesmas, svilpdami pazuda.

Harku vairs rūpes nemāca, viņu spārnoja cerība un pa­ļāvība, un tā tas bija visiem apmetnes iedzīvotājiem. Harka gan bieži iedomāja par māti, par to, ka viņai vairs nebija lemts piedzīvot šo lielo prieku. Tomēr viņa domas un jūtas nebija smagas un rūgtas, tās vērtās arvien liegā­kas, smeldzīgākas, dziedinātājs laiks remdināja sāpes vi­sām saņemtajām brūcēm. Šonkas teltī nebija, viņš bija tālu prom. Šešoka, kā bija, tā palika atturīga un bikla. Bērni viņas tuvumu tikpat kā nemanīja un saņēma kop­šanu, pie kādas bija pieraduši.

Dzīve bija skaista, un burvestība, kas visu pavērsusi tik brīnum jauki, bija liela — ja nu beidzot nāktu bizoņi! Ar antilopēm un sīkākiem meža zvēriem Lāču cilts ļaudis va­rēja kādu laiku izdzīvot, bet ne iztikt ziemu. Pavasarim, vasarai un rudenim vajadzēja nodrošināt daudz medī­juma, no kā varētu ilgi pārtikt.

Bet viss bija tik laimīgi pagriezies, pagaidām izsalkums nedraudēja, pani nerādījās. Kāpēc lai arī bizoņi nenāktu?

Tāpēc neviens nejutās pārsteigts, kad astotajā dienā pēc apmešanās pie Zirgu strauta izlūki, kas bija izsūtīti tālu uz dienvidiem, vāren satraukti iebrāzās apmetnē un ziņoja, ka no dienvidiem tuvojas bizoņu bars.

Karavīri un jaunie puiši saskrēja vienkop no teltīm un upes. Visiem, kas bija vecāki par četrpadsmit gadiem, vajadzēja piedalīties medībās, tātad arī Četānam.

Pat Četāna tēvs — Saulrasa, kurš vēl nespēja lāgā pa­kustināt plecu un kuru visi atrunāja no piedalīšanās me­dībās, klusībā noraidīdams visus iebildumus, uzkāpa zirgā un sakārtoja bultas makā.

Mednieki izvēlējās sev «bizoņzirgus», tos mustangus,

kas bija apmācīti dzīvību apdraudošajām medībām, — drosmīgus, tādus, uz kuriem varēja paļauties. Bija parasts bizoņu medībās drēbes noģērbt, lai nekas netraucētu kus­tību brīvību. Bultu maki tika piebāzti pilni ar bultām. Loku un pirmo lietojamo bultu katrs turēja jau rokā. Zirgi bija tramīgi, un, tiklīdz jātnieki uzsēdās tiem mu­gurā, tā arī garā rinda Matotaupas vadībā aulekšiem aiz- dipināja dienvidu virzienā.

Harka bija visu redzējis, viņa sirds trauksmaini dauzī­jās. Tagad viņš gulēja uz pakalna un nolūkojās mednie­kiem nopakaļ. Viss Jauno Suņu bars salasījās ap viņu.

Gandrīz veselu stundu zēni nogulēja zālē, saspringti vērdamies uz priekšu, bet nenotika gluži nekas. Un tad satraukums vairs bija tikko valdāms, jo no tāluma bija dzirdams, ka zemi trīcina varena dārdoņa! Zēni piespieda ausi pie zemes, viņi drebēja, acis viņiem staroja. Cik daudz bizoņiem tur vajadzēja būt, bizoņiem, bizoņiem! Daudziem simtiem bizoņu! Un nu jau dārdoņa pieauga spēkā, zēni ieraudzīja dienvidos putekļu mākoni, kas pa­cēlās virs joņojošā bara … un, lai gan tas nebija iespē­jams, viņiem šķita, ka dzird mednieku saucienus, mežonī­gos, dobjos bizoņu dzīšanas saucienus, kā arī vēršu va­reno maurošanu. Harka atguvās — viņš bija Jauno Suņu vadonis un apzinājās savu atbildību.

— Prom! — viņš iekliedzās! — Prom! Tie drāžas šurp, tie samīs mūs un teltis! Pie zirgiem, zirgos!

Zēni paklausīja. Visi kopā metās no pakalna lejā, pāri uz mežiņu, pie zirgu ganāmpulka.

Kamēr zēni lēca zirgos, viņi jau redzēja, kas noris pie teltīm. Trauksmainā ātrumā sievietes, meitenes, bērni un vecie ļaudis jauca nost teltis, pretēji paradumam šo darbu neatstāja tikai sievietēm vien, bet palīdzēja visi, kas vien bija spējīgi kustināt rokas. Pārsegus, balstus, trofejas, bļo­das un podus, vismazākos bērnus, kas vēl neprata kājām iet, gan nēšus uz rokām, gan uz muguras vai ar nastu ne­sējiem zirgiem aizgādāja pāri strautam, rietumu krastā.

— Paņemiet līdzi mustangus! — Untšida uzsauca Har­kam un pārējiem Jaunajiem Suņiem. Zēni tūlīt paklausīja. Viņi nekavējās un neraisīja vaļā zirgiem pinekļus, bet ar nažiem pārgrieza siksnas. Tad zēni uzlēca zirgos. Harka neņēma vis savu paša sirmi, bet tēva otro labāko bizoņ- zirgu, kas bija palicis te. Katrs no zēniem paņēma pie pa­vadas trīs, četrus brīvos zirgus, un tad sākās jājiens ar satrauktajiem dzīvniekiem, kas atteicās klausīt, pāri strau­tam. Pūta vējš, zirgu krēpes plīvoja, ūdens šļācās augstu gaisā ap ietiepīgajiem mustangiem, bet arvien vairāk tuvojās lielais putekļu mākonis un dobjā, drausmīgā du­noņa. Sievietes un vecīši ar bērniem un mantām nekur neapstājās, bet lielā steigā traucās tālāk uz priekšu, uz rietumiem, cenzdamies izbēgt no draudošajām bries­mām — netrāpīties ceļā bizoņiem. Jaunie Suņi gājienu noslēdza, reizē aizsargādami aizmuguri. Pēdējais jāja Harka Modrā Acs Kramakmens Vilku Nāve. Viņš bija apsvēris, ko darīt, ja bizoņi apdraudēs sievietes un bēr­nus — tādā gadījumā viņš bija apņēmies griezties apkārt un kopīgi ar Jaunajiem Suņiem kliedzot aizbaidīt mednie­kiem pa priekšu skrejošos bizoņus uz citu pusi. Vai tas izdotos, nevarēja zināt. Jaunie Suņi tika katram gadīju­mam brīdināti un bija gatavi kopā ar savu vadoni darīt visu iespējamo.

Bizoņi joņoja šurp. Ne Harka, ne citi zēni nespēja īsti saskatīt kaut vienu vienīgu dzīvnieku, tikai putekļu mā­koņus un tiem pa priekšu kādus tumšus trakā skrējienā zibošus stāvus. Bija dzirdami medību saucieni — drosmī­gie mednieki laikam iejukuši bizoņu barā! Bizoņzirgs, uz kura jāja Harka, bija pieradis, izdzirdot bizoņu medību saucienu, tūlīt pat drāzties vislielākā ātrumā. Zirgs tikko bija valdāms. Harka neturēja pavadu rokā, jo pa kreisi un pa labi veda divus brivus zirgus. Tas, uz kura viņš jāja, pretojās un slējās pakaļkājās. Zēns bija ļoti labs jātnieks, un tik viegli viņu nomest nevarēja. Viņš pie­spiedās ar kājām cieši klāt un palika zirga mugurā. Taču viņam nepietika spēka zirgu noturēt, iespējams arī, ka viņš to par visu vari nemaz negribēja. Un pēkšņi, kad bizoņu bars virmojošos putekļos iebruka mežiņā un aiz- brāzās pa līča ziemeļu galu, kad koku stumbri brīkšķē­dami lūza kā skali, kad zēns putekļu mākonī ieraudzīja uzpeldam un pazūdam melnbrūni pinkainās muguras un kad līdzīgi spokam acu priekšā iznira mežonīgs ragainis spurainā bizoņa ādā … tad viņa rokas pašas palaida čet­rus brīvos zirgus un ar atlaistu pavadu, aurodams cik spēka, viņš ļāva pieredzējušam bizoņzirgam pilnu vaļu.

Viņš vairs nedzirdēja Jauno Suņu kliedzienus, viņš nekā nedomāja, nekā nejuta kā vien aulekšus, putekļus un bizoņus, bizoņus, bizoņus sev visapkārt! Viņš vairs nesaprata, kādā virzienā traucas; viņam trūka pieredzes