Līzelote VELSKOPFA - HENRIHA - HARKA- VIRSAIŠA DĒLS

Drīz vien zēns, kurš bija aizjājis ar asiņaino ērgļa spalvu pie virsaiša, atveda viņu un pārējos karavīrus, kas jau bija paguvuši sapulcēties, pie mirušā Saulrasas. Mato- taupa nemaz necentās slēpt savu satraukumu un bēdas. Saulrasa bija Matotaupas draugs, labākais cīņas biedrs un padomdevējs bijis. Nu viņš vairs nekad neizkliegs kopā ar pārējiem kara vai medību saucienu, nepacels, kā bija paradis, apdomīgi savu balsi apspriedēs.

Matotaupa nolika par sargiem divus karavīrus un Harku nosūtīja ar brīvo zirgu atpakaļ uz apmetni. Viņam vajadzēja darīt zināmu, kas noticis, lai aizvestu mirušo. Sievietēm tika uzdots rūpēties, lai ar nastu nesējiem zir­giem un pat suņiem cik iespējams aizgādātu prom bagā­tīgo medījumu, vēl iekams naktī ierodas vilki un koijoti.

Kad Harka ieradās apmetnē pie Zirgu strauta, tur juku jukām jaucās vaimanas un gaviles, prieks un bēdas. Lāču cilts ļaudis bija tagad bagātīgi uz visu nākošo ziemu no­drošināti ar gaļu, jaunām loku stiegrām, jauniem telts pārsegiem un ādas segām, ar kažokādas jakām ziemai. Bet viņi bija arī zaudējuši otru pēc virsaiša labāko un pieredzes bagātāko karavīru; Cetānam nebija vairs tēva.

Vai arī tas piederēja pie lielās burvestības? Jau atkal zēnu sāka urdīt neskaidras šaubas.

Kad iestājās vakars, Harka kopā ar Četānu sēdēja uz viena no izdangātiem, izbradātiem pakalniem netālu no apmetnes, kas atkal bija atjaunota vecajā vietā. Abi sē­dēja pie mirušā, kurš bija ievīstīts bizoņu segās un ap kuru vēdīja vējš, tāpat kā tālu prērijā tas vēdīja arī ap Harkas mātes pēdējo atdusas vietu. Cetāns jau zināja, ka pāries uz dzīvi pie Matotaupas brāļa, kuram pašam dēla nebija, tikai divas mazas meitas. Četāns sēdēja, atbalstī­jis pieri plaukstā, un Harka palika pie viņa ilgu laiku. Saule bija jau sen norietējusi, zvaigznes mirgoja bezga­lībā, vējš pūta nepārstādams. Paugura piekājē glāsaini čaloja ūdens, tur spoguļojās mēness stars. Vilku naksnīgā gaudošana jau bija rimusi. Plēsoņiem bija bagātīga mal­tīte.

Tuvojās pusnakts, un vēl joprojām no nelaiķa Saulra­sas vigvama atskanēja vaimanas. Tad Četāns pamodās no savas nekustības un pievirzījās tuvāk Harkam.

— Man ir kāds jautājums, — viņš klusi sacīja zēnam.

— Runā, mans lielais brāli.

— Tu dzirdēji vīrus runājam, ka bizoņu bari dienvidos nebija vis mierīgi ganījušies, bet jau bijuši iztraucēti un pilnā sparā bēguši.

— Hau, tā sacīja Matotaupa un visi citi mednieki.

— Kā tik lielu baru var piespiest bēgt?

— Ar lielu vilku baru, ugunsgrēku vai medniekiem.

— Vai mūsu vīri bija saoduši prērijas ugunsgrēka dūmus?

— Nē.

— Vai bija redzējuši vilkus?

— Nē.

— Vai bija pamanījuši medniekus?

— Nē.

— Kāpēc tad bizoņu simti glābās bēgot?

— Es to nezinu.

— Vai to zina kāds no karavīriem?

— Nedomāju vis.

— Ko tu domā?

Harka klusēja.

— Ko domā mūsu karavīri?

Harka klusēja.

— Kāpēc tu nerunā?

— Tu arī ne katrreiz ar mani runāji.

— Tev taisnība. Tātad tu negribi?

— Kāpēc tu man arī šodien nepasaki savas domas, Četān?

— Tāpēc, ka es no tā baidos.

— Vai tā ir taisnība?

— Tā ir taisnība. Lai es tūlīt nomirstu, ja meloju.

— Kas tas ir, no kā Četāns, Saulrasas dēls un Sarkano Spalvu vadonis, tik ļoti bīstas, ka viņa mēle negrib atrai­sīties?

— Vakans. Burvestības noslēpums.

— Tā tas ir.

— Tātad klusēsim?

— Harka, mēs domājam vienu un to pašu, tāpēc runā­sim. Divatā mūs tik ļoti nemāks bailes.

— Nē, kopā mēs nebaidīsimies.

— Harka, vai tas būtu bijis balto cilvēku drausmīgais noslēpums, kas atdzina bizoņus pie mums?

— Iespējams. Tā tas laikam ir.

— Tāpēc arī mūsu mednieki nespēja novirzīt bizoņu skrējienu, un bizoņi gandrīz samina mūsu teltis, sievietes un bērnus.

— Gandrīz.

— Tie nogalināja Saulrasu, manu tēvu. Man liekas, viņš bija gribējis bizoņus pagriezt prom no mūsu ap­metnes.

— To neviens cilvēks viens pats nespēj. Ja bizoņi jau brāžas, tad to nespēj pat vesels mednieku pūlis. Bizoņi tad ir akli, kurli un traki.

— Es zinu.

— Bet kā var balto cilvēku drausmīgais noslēpums mums uzsūtīt bizoņus un reizē būt arī sarkanādainā vīra burvestība? Vai tas gribēja mums sagādāt barību vai iz­postīt mūsu teltis?

— Es nezinu.

— Tad tu tāpat kā citi nevari atbildēt uz manu jautā­jumu.

— To es nevaru, tas tiesa.

Saruna beigusies. Bet Harka palika visu nakti pie Če- tāna un mirušā, un, tikai kad ausa rīts, viņš noguris iegāja savā teltī, ietinās segā un aizmiga. Kad zēns pēc dažām stundām pamodās, viņš izkrāsoja seju ar krāsām un svītrām, kas nozīmēja, ka viņš negrib, lai viņu uzrunā. Jaunie Suņi turējās pa gabalu. Bet Harka atkal uzkāpa pakalnā pie mirušā, un, kamēr vigvama priekšā joprojām skanēja vaimanas, viņš raudzījās tālē, it kā kaut ko mek­lētu.

Lielā burvestība, kas tu īstenībā esi un kur tu rodies?

Burvis Havandšita bija piekodinājis piederīgajiem un Lāču cilts ļaudīm, lai viņu nemeklē. Gluži vienalga, vai viņš sekošot viņiem laikus vai arī palikšot prom dienām, nedēļām, mēnešiem ilgi, neviens lai pēc viņa nemeklē­jot — tā viņš bija noteicis. Lāču cilts ļaudis paklausīja burvja gribai. Pat izlūki tikko uzdrīkstējās pavērties uz to pusi, no kurienes varēja sagaidīt atgriežamies Havand- šitu. Neviens arī nebija par viņu nopietni noraizējies. Lai saka vai domā, ko grib, bet Lāču cilts ļaudis bija sasta­puši antilopes un bizoņus, teltis bija bagātīgi apgādātas, un ienaidnieki netraucēja. Kā izlūki ziņoja, pani lielā kara nometne esot nojaukta un atsevišķas vienības at­griezušās savās telšu apmetnēs.

Vigvamos pie Zirgu strauta arī bez karošanas un lie­lām medībām bija pilnas rokas darba. Meitenes un sievie­tes, vecas un jaunas, šķiroja bizoņu gaļu un sagrieza pie­mērotos gabalos. Lielus, ādas pārvalkos ietītus saiņus viņas apraka zemē, lai saglabātu gaļu vēsu un svaigu. Sa­grieza gaļu strēmelēs un pakāra žāvēt uz kaltētām bizoņu zarnām, kas bija izvilktas kā veļas virves. Viņas izplāja svaigās zvēru ādas, kasīja nost no tām gaļas paliekas un sagatavoja ģērēšanai.

Vecie vīri un zēni greba no kauliem uzgaļus bultām un šķēpiem, no ragiem pagatavoja karotes. Daži karavīri at- ļ jaunoja no jauniegūtajām dzīslām savu loku stiegras. Matotaupas telts priekšā Untšida, Šešoka, Uinona, Harka un Harpstenā bija nodarbināti ar to pašu. Strādājot viņi klausījās jauno karavīru dziesmās un noskatījās, kā tie dejoja lielā apspriedes vigvama priekšā, laukumā, ko de­jotāju kājas bija nomīdījušas cietu.

Putekļi un smiltis, ko bija sacēluši bizoņi un mednieki, sen jau nogūlušies. Papostītais mežiņš sāka atžirgt. Sa­liektie, bet nenolauztie kociņi atkal iztaisnojās, krūmi at­liecās, un pļavā izdīga jauna zāle, jaunas puķes. Dzīve ritēja tālāk. Vakaros teltīs smaržoja bizoņu gaļas zupa un cepeši. Vīri, sievietes un bērni ik dienas pieēda pilnu vēderu un vairs neizskatījās novārguši. Tukls gan neviens dakots nebija, jo bizoņu gaļa pavasarī nav trekna un no vienas maltītes dienā, kā vīri ēda, vai divām maltītēm, kā ēda sievietes un bērni, taukus uzaudzēt nevarēja, un cilvēki saglabāja lielus, slaikus, labi veidotus augumus.