Līzelote VELSKOPFA - HENRIHA - HARKA- VIRSAIŠA DĒLS

— Harka Vilku Nāve, lai arī es būtu visapkārt zils kā debesis pusdienlaikā un saspiests un vecs kā lija ar tievo kaklu, bet es karāšos pie zirga sāniem un izlīdīšu zem vēdera kā liels karotājs.

Harka smējās no visas sirds.

— Sproggalvi, tu esi kā zaļa zālīte, kas nepazīst va­saru. Iekams tu pratīsi izlocīties zem zirga vēdera un ne­nokrist, tev būs vēl daudz kas cits jāiemācās. Bet es tevi apmācīšu.

— Katru dienu apmācīt, Harka. Bet tagad nāc — mans tēvs saņem telti ar daudz sievām — tas ir labi, ļoti labi, tās visas aprūpēs tēvu un mani!

Harka izbrīnījies nogrozīja galvu. Vai Havandšita jau būtu izlēmis, kura Sproggalvja tēvam jāņem par sievu? Apmetnē bija viena telts ar daudz sievietēm, piecām sie­vietēm bez vīra galvas — tur dzīvoja atraitne vecāmāte, atraitne māte un tās trīs meitas. Pēdējais šīs telts vīrietis bija kritis cīņā ar pani. No šīs telts baidījās, jo par veco- māti domāja, ka to apsēduši ļaunie gari. Tāpēc arī pēc pēdējā karotāja nāves sievietes netika izdalītas pa citām teltīm, bet pārējās ģimenes deva no saviem medījumiem šīm piecām sievietēm iztikai.

— Vai tavam tēvam ir pieredze dzīvot ar daudzām sievām? — jautāja Harka, rādīdams Sproggalvim, kā zir­giem uzliek pinekļus ap priekškājām, lai tie varētu ne­traucēti ganīties, bet nevarētu aizklīst.

— Manam tēvam ļoti pieredze! Visiem melniem vīriem ļoti pieredze. Daudz sievas, daudz runāt, bet arī labi klausīt.

— Tad jūs šai teltī ievedīsiet kārtību, hau!

Melnais Sproggalvis šķelmīgi smējās:

— Jā, kārtību un katru dienu labi vārīt, ļoti labi!

— To es tev novēlu un ceru, ka tā būs, — nomurmināja Harka. Jukusī vecāmāte bija izdaudzināta par ļoti skopu.

Harka aizveda savu atgūto biedru, kurš nu bija kļuvis tik možs, un viņa klusējošo tēvu vispirms Matotaupas teltī. Pa ceļam Sproggalvis viņam vēl apgalvoja:

— Pani slikti cilvēki, baltie vīri pavisam slikti cilvēki. Dakoti labi, dakoti brāļi, pie dakotiem palikt!

— Jā, paliec pie mums, Sproggalvi, tu mums vari būt noderīgs!

Kopš šīs dienas apmetne ik dienas uzzināja no šiem abiem jaunajiem iedzīvotājiem kaut ko jaunu. Sprog­galvja tēvs, kurš tūlīt bija ieguvis vārdu «Svešais Glie­mežvāks» daudzo sievu teltī ieveda kārtību. Šķiet, arī viņš šo to zināja no ļauno garu apvārdošanas, jo ļaunuma ap­sēstā vecāmāte bija pret viņu tik lēnīga kā stirna.

Visa apmetne atviegloti uzelpoja, jo nu šī telts bija atkal labi aprūpēta un pārzināta. Svešais Gliemežvāks bija liela auguma, spēcīgs un ļoti nopietns vīrs. Tiklīdz arī viņš bija drusku apguvis dakotu valodu,_viņš pastāstīja par savu dzimteni un dzīvi viņpus Lielā Ūdens, pāri ku­ram viņu bija atveduši baltie vīri.

Viņš aprakstīja vareno mūžamežu, kurā bija dzīvojuši viņa senči, stāstīja par ziloņu un leopardu medībām, par krokodiliem un degunradžiem, — vienā teltī tikko satilpa

visi zinātkārie klausītāji. Viņš stāstīja arī par baltajiem vīriem, par to, cik viņu daudz, par viņu mājām no ak­mens, viņu pērkondzelzīm — mazajām, ko var panest viens cilvēks, un lielajām, ko velk zirgi un kuru stobra caurums ir tik liels kā melna apaļa pūķa rīkle, no kurie­nes viņi raida graujošas lodes. Viņš bija arī jau redzējis nezvēru, 110 kura bēga bizoņi, un zināja, kā būvē tam ceļu. Vīriem neapnika viņu vienā laidā izprašņāt. Bet bija kaut kas, par ko viņš nekad nerunāja un ko tāpēc arī vīri viņam nekad netaujāja — par to, kādā veidā Ha­vandšita viņu izpestījis no pani nagiem.

Par to arī Melnais Sproggalvis neminēja ne vārda.

Harka bija augu dienu ar savu jauno biedru kopā, mā­cīja viņam visu, kas dakotu zēnam jāprot, un Sproggal­vis bija vērīgs skolnieks.

Viņiem piebiedrojās arī Harpstenā. Kad Melnais Sprog­galvis uzlūkoja abus brāļus ar savām līksmajām un uzticīga­jām acīm, pazuda viss sasprindzinājums un stīvums brāļu attiecībās, vismaz tai laikā, kamēr visi trīs bija kopā.

Bieži jāšanas starplaikos zēni, šo to pārrunādami, sēdēja vienkop. Tad Harka ar noteiktu nodomu krustām šķērsām izjautāja Sproggalvi, taču viņš, kaut arī bija ļoti attapīgs, šo jautājumu īsto nolūku nesaprata.

— Kāpēc pani; šie koijoti, nemedīja antilopes, ja jau zināja, ka ziemeļrietumos ir tik lieli ganāmpulki?

— Kā tā zināja? — jautāja Sproggalvis.

— Kāpēc viņi nemedīja?

— Viņiem gaļa nebija vajadzīga. Viņi dabūja no balta­jiem vīriem bizoņu gaļu.

Ak tā, nodomāja Harka, tātad pani zināja par antilo­pēm. Tad jaū zināja arī Sproggalvis, un Havandšita bija varējis viņu iztaujāt. Viena burvju mīkla bija atrisināta.

— Tā tas ir, Melnais Sproggalvi. Bizoņu gaļu pani da­būja no baltajiem vīriem. Tātad baltie vīri, kas grib ne­zvēram būvēt ceļu, bizoņus nogalināja. Vai man ir tais­nība?

— Tev ir taisnība, Harka Bizoņbultu Šāvēj.

Otrs noslēpums atrisināts. Tomēr Harkam tāpēc ne­kļuva vieglāk, drīzāk vēl grūtāk ap sirdi. Jo līdz ar prieku, ka apmierinājis savu zinātkāri, viņš dziļi sevī sa­juta mostamies bailes, ka varētu tikt uz pēdām lieliem meliem un vēl nezināmām draudošām briesmām, kas slēp­jas aiz lielās burvestības.

No agra rīta līdz vēlam vakaram viņš staigāja modrām acīm, saspringtu prātu un gudroja piesardzīgus jautāju­mus. Ar šiem jautājumiem viņš lenca to, ko tiecās uzzināt, tāpat kā mednieks lenc medījumu. Viņš savilka lokus arvien ciešāk.

Beidzot kādā bezmiega naktī viņš bija visus notikumus saskaņojis šādi. Uz dienvidiem no Lāču cilts medību lau­kiem ziemeļzemes baltie vīri sagatavoja ceļu nezvēram, ar kuru baltie vīri grasījās traukties pa zemi vētras brā­zienu ātrumā, tad viņiem vairs nevajadzēs jāt. Vīri, kas dzīrās taisīt ceļu, bija nošāvuši bizoņus un šo gaļu pada­lījuši sabiedrotajiem — pani, lai tie netraucētu priekšdar­bus ceļa būvei. Balto vīru pūlis un viņu pērkondzelzis sa­baidīja bizoņus. Dzīvnieku bari palika dienvidos un neuz­drīkstējās turpināt ceļojumu uz ziemeļiem. Tāds bija stāvoklis, kad Lāču cilts ļaudis Ziemeļplates upes lejtecē cieta badu un Svešais Gliemežvāks atradās gūstā pie pani. Tad Havandšita devās ar zelta burvestības akmeni pie pani — tā sev iztēlojās Harka — un pieprasīja par to augstu cenu. Svešo Gliemežvāku vajadzēja atbrīvot un pani vīriem vajadzēja pierunāt baltos cilvēkus, kam bija pietiekami sagādāts gaļas, lai tie ar kliegšanu un sprak­šķošām pērkondzelzīm dzen bizoņu barus uz ziemeļiem. Kad tas bija izdevies, Havandšita atgriezās kā izcils bur­vis atpakaļ. Bet ļaunais burvestības akmens tagad bija aizlaists prom!

Tā viss likās saskanam, un Harku sagrāba spējš satrau­kums par tik lielu krāpšanu un arī bailes no Havandšitas, kurš bija rīkojies ar labi apsvērtu viltību.

Kad Harka no rīta piecēlās, viņš paklaiņoja gar burvja telti un ar pieaugošu sarūgtinājumu aplūkoja pērkon- dzelzi, ko viņam bija vajadzējis upurēt. Vecais plēsoņ- putns visu sagrāba savā varā, visu, un tagad viņu ap­metnē godāja kā pašu Lielo Noslēpumaino.

Harka iztrūkās. Augšpus pērkondzelzs pie burvja tro­feju kārts smalkā tīkliņā šūpojās zelta akmens. Tātad Harka būtu aplam izdomājis? Bet kā tad viss bija norisi­nājies? Un kāpēc vecais Havandšita pakarinājis zelta ak­meni pie kārts — visiem redzamu, redzamu arī Matotau- pam, kurš to bija nikni iemetis upē?

Harka aizskrēja uz savu telti, lai tūlīt to pateiktu vir­saitim.