Līzelote VELSKOPFA - HENRIHA - HARKA- VIRSAIŠA DĒLS

— Man liekas, tu nerunā prātīgi, Šonka, — viņš atbil­dēja samērā pieklājīgi. — Protams, tā sagadījies, ka Harka pēdējā laikā ir stipri mazāk kopā ar savu lielo draugu nekā agrāk. Bet tam ir saprotams iemesls, jo Harka ir kļuvis par Sproggalvja skolotāju.

— Lai nu tā būtu, — Šonka zobgalīgi sacīja. — Bet šodien Harkam būtu izdevība reiz parādīties arī pie liela­jiem puišiem. Kāpēc viņš nevarētu piedalīties sacensībās?

— Viņš iegājis tikai divpadsmitajā vasarā.

— Viņam ir ļoti labs zirgs.

— Jā, zirgs ir labs. Vai Harka lūdza, lai tu nāc ar šādu priekšlikumu?

— Nē. Harka vispār nerunā ar mani, viņš mani necieš, šis cietpauris. Bet es domāju, ka būtu pareizi ļaut arī vi­ņam mēroties spēkiem. Esmu dzirdējis, ka viņam vēlāk būšot jāuzņemas Sarkano Spalvu vadība.

— Tā tas ir. Par sacīkstēm es parunāšu ar pārējiem. — Četāns gāja, lai to darītu.

Tagad Šonka ieraudzīja Harku, kurš nebija izkustējies no vietas.

— Te tu esi! Vai tu noklausījies?

— Noklausījies? Tam jābūt aklam, kas neredz mani te stāvam!

— Var būt, ka esmu akls un neredzu.

— Dažu labu gan, tas var būt, — Harka aizgāja.

Četāns sameklēja Harku un sacīja, ka Sarkanās Spalvas

ļaujot arī viņam piedalīties jāšanā. Cik ļoti citā reizē Harka būtu priecājies par šādu pagodinājumu, tagad viņš negribēja par to ne dzirdēt.

— Ko jūs gribat, — viņš sacīja Četānam. — Vai es ne­esmu jau divas reizes zirgu skriešanās sacīkstēs palicis otrā vietā? Kas man meklējams pie Sarkanajām Spalvām? Labāk uzaiciniet tos, kas uzvarēja zēnu jāšanas sacīkstēs!

— Ļauj to izlemt Sarkanajām Spalvām, Harka. Nāc un paņem savu zirgu!

— Sarkanās Spalvas nav neko izlēmušas, tās ļāvušas sevi Šonkam pierunāt kā pilna telts sieviešu.

— Tad izmēģini spēkus sacensībā ar šo pilno telti sie­viešu! — Četāns piesardzīgi pasmaidīja; zēns nedrīkstēja domāt, ka tiek izzobots.

Harka pārdomāja.

— Lai iet, — viņš beidzot pikti piekrita, — es nākšu.

— Labi.

Zirgu skriešanās sacīkstēm paredzētais ceļa gabals bija divtik garāks un grūtāk pārvarams nekā tas, pa kādu bija jājuši Jaunie Suņi. Pēdējā trešdaļā tas sniedzās augšā pa smilšainu pakalnu un tad stāvus aprāvās. Tālāk, vēl pirms mērķa, stiepās garš, labi pārredzams līdzens skrejceļš. Sacīkšu tiesneši šoreiz bija divi karavīri, viens no tiem — Vecais Antilope.

Harka aizgāja pēc sava bizoņzirga, saļņa. Viņš to veda no ganāmpulka uz sacensību laukumu tā, ka varēja vēl­reiz labi pārskatīt visu skrejceļu. Smilšaino pakalnu viņš pazina labi.

Strautmalā visi satikās. Pēdējais atnāca Šonka. Viņa starta vieta nebija tālu no Harkas. Šonka jāja ar trīsga­dīgu sarķi, spēcīgu dzīvnieku. Jātniekiem bija rokās ādas pātagas. Vienīgais apģērba gabals, tāpat kā bizoņu medī­bās, viņiem bija tikai gurnu josta.

Zirgi jau dīžojās un mīdījās. Vecais Antilope uzsvilpa, un tai pašā mirklī visi zirgi laidās skriet.

Harka bija labi apsvēris, kā rīkoties. Sacīkstēs piedalī­jās piecpadsmit jātnieku. Katrs centīsies pirmajās divās ceļa trešdaļās tikt priekšgalā, lai tad stāvajā smilšu pa­kalnā uzjātu pirmais zirgam izdevīgākajā vietā. Šāda iz­devīgākā vieta bija tikai dažus metrus plata. Varēja ga­dīties, ka tur jātnieki un zirgi saduras, un kas lai zina, kā šādas sadursmes reizēm var beigties. Tāpēc Harka no­lēma vispār atteikties no izdevīgākās pakalna vietas un doties pa grūtāku pāreju, kuru, pēc viņa domām, ar šo pieredzējušo zirgu varēs veikt. Šādi zaudētais laiks tiks atgūts ar to, ka viņu neaizkavēs jātnieku bars.

Sainis skrēja ātri un viegli. Harka bija pieglaudies zir­gam pie kakla, tā atvieglodams dzīvniekam nastu un iespējami samazinādams vēja pretestību. Harka lidoja ar savu kumeļu tik spēja prieka uzplūdu sagrābts, kādu labs jātnieks šādā brīdī pārdzīvo arvien no jauna. Tomēr viņš nepalika viens, kā bija cerējis, vēl otrs jātnieks bija izvēlējies to pašu ceļu. Tas bija Šonka. Galva pie gal­vas tagad rikšoja sainis un Šonkas sarķis, abi jauni, abi ēr­zeļi, abi godkāres mudināti. Skatītāji visapkārt auroja, pa­skubinādami jātniekus un dodami vaļu paši savam satrau­kumam. Arī viens otrs jātnieks skaļi rēca, bet Harka un Šonka klusēja, visu uzmanību pievērsdami zirgam un ce­ļam. Zirgi aulekšoja tikai jātnieku kāju vadīti, galva pie galvas, drīz viens, drīz otrs pasniegdamies par purna tiesu uz priekšu, plīvoja krēpes, plīvoja astes, galvas bija tālu uz priekšu izstieptas, nāsis ieplestas, pavadas atlaistas vaļā.

— Hi-jē-hi-jē! … — sauca skatītāji arvien skaļāk un nevaldāmāk.

Abi jātnieki bija nonākuši pie smilšu pakalna. Ne mir­kli nevilcinādamies, neslīdēdami, mustangi veikli rāpās augšā. Pārējie zirgi tikai tagad bija tikuši pie pakalna pa­kājes. Vienīgi Četāns nebija neko daudz atpalicis no Har- kas un Šonkas, viņš bija atšķīries no lielās grupas un reizē ar šiem abiem traucās augšā pakalnā. Bet tūlīt jau arī viņu panāca trīs nākošie jātnieki.

Harkam nebija vairs laika atskatīties uz Četānu un pārējiem. Viņš gribēja pirmais tikt augšā pakalnā, lai tad neprātīgi drosmīgā lēcienā no kraujas laistos lejā smil­šainajā nogāzē.

Šonka vēl joprojām atradās viņam līdzās. Bet tagad pie kraujas Harka bija visai veikli izmantojis dažas nelielas priekšrocības, tāpēc sirmis tika mazliet priekšā. Pusgal- vas tiesu priekšā. Vēl divi metri līdz pakalna mugurai, vēl viens metrs — vēl.

Harkas sirmis jau ticis veselu galvastiesu priekšā, un sacīkšu tiesnešiem otrā pusē nupat vajadzēja ieraudzīt virs pakalna uznirstam zirga purnu.

Šonka bija sācis savu zirgu apstrādāt ar pātagu, Tieši tai brīdī, kad Harka ar savu saini sagatavojās nodomāta­jam, pārgalvīgajam lēcienam lejup, viņš izdzirda nošvīk- stam pātagu pār sava zirga krustiem. Mustangs uz kādu mazu sekundes daļu iztrūkās un samulsa — viņš lēca, bet

ne tik droši kā mierīgā gaitā — viņš lidoja ar jātnieku pa gaisu, neveikli skāra zemi r paklupa un pārmeta kūleni. Harka bija ar kājām un rokām iekrampējies zirgā, nepie- skardamies pavadai. Pusmežonīgie zirgi ir apbrīnojami veikli un izturīgi. Sainis ar visu jātnieku bija atkal kājās un joņoja tālāk tā, it kā viņam pakaļ dzītos prērijas ugunsgrēks. Arī Šonka bija ticis pāri pakalna korei. Bet Harkas kritiens norisinājās ātrāk, nekā jebkurš jātnieks spēja pārvarēt šo grūtāko ceļa posmu, kur zirgam stāvajā smilšu kraujā vajadzēja atsperties. Četāns, kurš virsotni bija sasniedzis ērtākā vietā, — arī drusku aizkavējās uz kraujas.

Tā nu gadījās, ka Harka, skatītāju gavilēm uzbrāzmo- jot, pieauļoja uz tramīgā saļņa pie mērķa pirmais. Otrais pienāca Cetāns, trešais Šonka.

Tūlīt pēc mērķa sasniegšanas visi pagrieza zirgus ap­kārt un soļos pienāca pie abiem tiesnešiem, kas paziņoja iznākumu.

Šonka, noputējis un nosvīdis, pieteicās pie vārda.

— Šis te, — viņš norādīja uz Harku, — nav uzvarētājs. Viņš nejāja, bet spēlēja ar sevi un zirgu bumbu un nori­poja no pakalna lejā.

— Nu, nū. .. — novilka Antilope, un tas nozīmēja tik daudz kā: muļķības, nieki, nekaunība. Līdz ar to Šonkas iebildums tika noraidīts.

Bet pie viņa piejāja Harka.

— Tu krāpniek, — viņš sacīja, — tu smirdīgais koijot ar kašķaino spalvu, pretīgais krupja ģīmi. Ko tu darīji? Siti manu zirgu! Nolien kaut kur, lai tevi neviens neredz, lai tev nevar visi tavu kaunu sejā iespļaut!