Līzelote VELSKOPFA - HENRIHA - HARKA- VIRSAIŠA DĒLS

pameta savus tēvus un brāļus un jāja pa pasauli ar Tālli­dojuma Putnu Dzeltenbārdi? Te kaut kas nebija tā r kā vajag, un Harka nolēma to vēl izpētīt.

Matotaupa mainīja sarunu:

— Vai Tāllidojuma Putns un Garais Šķēps savā ceļā no Klinšu grēdas uz mūsu apmetni nav redzējuši pēdas, nav sastapuši karavīrus vai kādu lielāku medījumu?

Izdzirduši šo jautājumu, viesi atdzīvojās. Viņi sāka runāt reizē, bet tad baltais cilvēks, ap jautis, ka dakoti viņu nesaprot, atkal ļāva indiānim runāt vienam pašam,

— Mēs redzējām pelēkā lāča pēdas!

Daudz netrūka, ka Matotaupa būtu pielēcis kājās.

— Pelēkā lāča! Tad nu gan! Kur jūs redzējāt šīs pēdas?

— Divu dienu jājiena attālumā no šejienes, uz kalnāja pusi.

— Cik vecas tās bija?

— Pavisam svaigas.

— Vai jūs tām sekojāt?

— To mēs darījām.

Matotaupa tālāk vairs netaujāja, viņš tikai saspringti uzlūkoja savus viesus.

Garais Šķēps pasmaidīja.

— Tas ir tāds notikums, kam es neticētu, ja nebūtu pats to piedzīvojis, — viņš teica. — Mēs vispirms seko­jām lācim pa pēdām jāšus, jo pēdas, skaidri saskatāmas, veda pa kalnu pļavām! Tās aizveda mūs līdz kādai klintij un tur pazuda. Mans baltais brālis lūdza mani pagaidīt pie zirgiem, viņš dzīrās pakāpties klintīs un paraudzīties tur. Viņam nebija padomā pelēko lāci nogalināt, viņš-gri­bēja to redzēt.

— Tas arī ir bīstami. Kāpēc viņš negribēja to noga­lināt? Vai lācis ir Tāllidojuma Putna neaizskaramais dzīv­nieks?

— Nē, virsaiti, bet mans baltais brālis saka — visi dzīvnieki ir mūsu brāļi.

— Hau, tur ir zināma taisnība. Bet stāsti tālāk!

— Labi. Tāllidojuma Putns dzīrās rāpties klintīs, bet es pretojos, jo pēdas bija svaigas un pelēkais lācis ir liels, viltīgs, spēcīgs zvērs, un, kā jau tu teici, ļoti bīstams.

— Hau, tāds viņš ir! — apstiprināja Matotaupa.

— Mēs spriedām un ķildojāmies. Beidzot mans vecā­kais baltais brālis piekāpās, lai es rāptos klintīs, un viņš paliks pie zirgiem. Mēs abi nokāpām no zirgiem.

— Hau, un kas tad notika? — jautāja Matotaupa, jo Garais Šķēps uz brīdi apklusa. -— Kur jūs atstājāt savas pfrkondzelzis?

— Es atdevu savu baltajam brālim, lai varētu netrau­cēti rāpties. Atdevu arī pavadas, un tā nu viņš turēja abus zirgus, bet es dzīros rāpties klintī…

— Stāsti tālāk!

— Un pagriezos atpakaļ, bet mans baltais brālis, pa­skatījies man sejā, kas pēkšņi šausmās sastinga, arī pa­griezās atpakaļ… un … mēs abi ieraudzījām grizli lāci, kas stāvēja mums aizmugurē, augstu pacēlies pakaļkā­jās… sagatavojies kraut ar ķepām!

— Ha, ha, ha! Viņš bija jums viltīgi pielavījies, tas pelēkais lācis!

— Viltīgi gan. Tas bija varens, lielisks dzīvnieks.

— Jūs esat vēl dzīvi. Kā jūs izglābāties?

— Mans vecākais baltais brālis vēl paguva uzlēkt zirgā. Ar abiem zirgiem un pērkondzelzīm viņš aulekšoja prom. Vai arī zirgi aulekšoja ar viņu. Es paslēpos klints plaisā.

Matotaupa labsirdīgi smējās, un abi viesi smējās līdz.

— Lācis mūs piespieda bēgt, virsaiti.

— Vai jūs viņam neatmaksājāt?

— Mēs meklējām viens otru un bijām priecīgi, kacl at­radām.

Matotaupa vēl smējās.

— Tad tik tālu Tāllidojuma Putns bija aizskrējis ar abiem zirgiem, ka tev vajadzēja viņu meklēt?

— Tik tālu aizskrēja zirgi ar viņu, virsaiti!

Matotaupa nespēja to saprast.

— Tik tālu aizjājis, tik tālu! Ar divām pērkondzelzīm! Jājis prom.

Baltais vīrs smaidīja bārdā.

— Protams, — viņš lika indiānim pārtulkot. — Es ne­esmu nācis, lai medītu lāčus, bet lai ar brīnumkociņu gleznotu lielos virsaišus.

Matotaupas smiekli aprāvās.

— Tu esi burvis?

— Viņš ir neparasts burvis, virsaiti, — paskaidroja in­diānis. — Vai lai viņš parāda tev pani un šošonu virsaišu attēlus?

— Hau! Lai viņš to dara!

Abi viesi piecēlās, arī Matotaupa. Svešinieki pakravā­jās savās mantās un tad pienesa pie uguns dažus audekla vīstokļus. Baltais vīrs atritināja pirmo un ļāva, lai uguns gaisma to apspīd.

Matotaupa kā apburts stāvēja nekustēdamies, un sie­vietes un bērni aizmugurē jutās tikpat samulsusi, pār­steigti un ziņkāres pieveikti. Šešoka aizklāja ar abām ro­kām acis, lai nevajadzētu raudzīties burvestībā.

Uz audekla bija eļļas krāsām uzgleznots šošonu cilts indiāņu virsaitis — gandrīz dabiskā lielumā un ļoti līdzīgs. Indiānis atritināja otru rulli, un uguns gaismā pa­rādījās kāda pani virsaiša attēls.

Matotaupa un bērni neviļus piespieda pie mutes plauk­stu, kā bija paraduši darīt, izsaucot garus.

— Un šie vīri tagad ir miruši? — jautāja Matotaupa.

— Nē, nē, — apgalvoja indiānis, — viņi ir dzīvi.

— Šeit, uz šīs neparastās ādas?

— Nē, nē, savā ciltī.

Matotaupa šaubījās. — Te ir viņu gari! Vai viņi dzīvo divkārši? Tā ir burvestība.

— Viņi dzīvo divkārši. Šeit, šinī attēlā, viņi nekad ne­mirst.

— Ho … tā ir burvestība … prom, nost, prom!

Viesi paklausīgi atkal saritināja audeklus un nolika nost. Virsaitis neuzticīgi viņos nolūkojās. Kad atkal visi bija apsēdušies pie uguns, viņš teica:

— Būtu labāk, ja jūs medītu lāčus, nevis apburtu sar- kanādainos vīrus.

— Katrs dzīvo pēc savas saprašanas, virsaiti.

— Hau. Vai jūs man dusmosiet, ja es izsekošu pēdas šim lācim, kurš piespieda jūs bēgt?

— Tāllidojuma Putns un Garais Šķēps tev nedusmo. Viņi ir pat ar mieru tevi aizvest pie pēdām. Laba acs tās saskatīs vēl tagad. Mēs dāvājam tev šo lāci medībām!

— Hau, hau, labi, labi. Par to arī Tāllidojuma Putns un Garais Šķēps var no manis — Matotaupas, Lāču cilts vir­saiša vēlēties, ko vien es varu dot.

— Labi, virsaiti. Mēs vēlamies tikai vienu — tavu at­tēlu.

— Ho — nē! — Matotaupa pacēla atvairīdams rokas, un arī Harka ļoti iztrūkās, izdzirdis šo prasību. Taču Ma­totaupa drīz atguvās. Viņš piecēlās un cienīgi sacīja:

— Es esmu runājis — baltais cilvēks izteica savu vēlē­šanos. Viņš prasa manu attēlu, tā ir mana dzīvība, ko viņš savā burvestībā ievārdos. Lai tā notiek. Dakots nav

mazdūšīgāks par pani vai šošonu. Bet man ir viens notei­kums — baltais cilvēks dabūs manu attēlu tikai tad, kad es būšu dabūjis lāci!

Vīrs ar dzelteno bārdu pamāja, un čejenu cilts indiānis paskaidroja:

— Mēs esam ar tādu noteikumu mierā! Matotaupa ir dižens mednieks un tiks galā arī ar šo briesmīgo un gudro lāci!

Matotaupas mutes kaktiņos pavīdēja šķelmīgs smaids.

— Es esmu dižens mednieks? No kurienes maniem sve­šajiem brāļiem tādas ziņas?

Indiānis vilcinājās, bet baltais vīrs pamāja viņam, un tad viņš sacīja:

— Mēs to zinām no baltajiem vīriem, kas sagatavo ceļu ugunīgajam kumeļam. Mēs bijām pie tiem, iekams jājām uz Klinšu kalnāju.

— Kas tur mani pazina un varēja par mani kaut ko teikt?

— Visi, ar ko vien mēs runājām. Lāču cilts karavīri — tā viņi sacīja — gūst lielus medījumus un zina lielus no­slēpumus.

Tiklīdz indiānis bija izteicis šos vārdus, notika kaut kas, šķiet, neiedomājams, uz ko neviens nebija sagatavojies.

Harka, tāpat kā pārējie bērni un sievietes, bija uzma­nīgi sekojis sarunai. Lai arī viņu ļoti aizrāva stāsts par tikšanos ar pelēko lāci, viņš' ne mirkli neaizmirsa pirmo jautājumu, ar kuru Matotaupa bija apsveicis svešiniekus. No kurienes viņi zināja, ka Lāču ciltij ir drosmīgi med­nieki un karotāji?