Līzelote VELSKOPFA - HENRIHA - HARKA- VIRSAIŠA DĒLS

Harka atviegloti uzelpoja. Viņš klusēdams pateicās un kopā ar Sproggalvi aizgāja atpakaļ telts dibenā. Sprog- galvim vajadzēja apsolīt, ka iemācīs Harkam balto cil­vēku valodu. Tūlīt pat nākošajā rītā viņi bija nodomājuši sākt mācīties. Harkam nepatika, ka sarunā ar Dzelten- bārdi viņš nevar iztikt bez tulka.

Nākošajā dienā pēc tam, kad mednieki bija jau devu­šies ceļā, Šonka ap pusdienas laiku skriešus atgriezās no izlūkošanas. Harka, Harpstenā un Sproggālvis redzēja, ka viņš, atsteidzies apmetnē, jautāja pēc virsaiša vietnieka — Matotaupas brāļa. Sproggalvis aizgāja un pateica Šon- kam, ka meklētais atrodams Svešā Gliemežvāka vigvamā. Šonka devās turp, un zēni minēja, kādu ziņu viņš būtu atnesis.

Nepagāja necik ilgi, kad viņi to jau dabūja zināt. Šonka, Svešais Gliemežvāks un Matotaupas brālis pēc īsa brīža iznāca no vigvama un sasauca karavīrus. Runāts tika pietiekami skaļi, tā, ka arī zēni varēja saprast, ka Šonka atklājis lāča pēdas apmēram trīs bultu šāviena at­tālumā [4] uz ziemeļiem no Zirgu strauta. Tās neesot vairs svaigas, bet kā milzīga zvēra ķepu nospiedums, neapšau­bāmi tās esot grizli lāča pēdas — tas bijis skaidri saska­tāms kādā mālainā vietā.

Apmetnē sākās tāda rosība kā skudru pūznī, ja tur iemet sprunguli.

Harka ar svilpienu saaicināja kopā Jaunos Suņus, kāds puisis — Sarkanās Spalvas. Karavīri pulcējās ap Mato­taupas brāli un Svešo Gliemežvāku. Pie tiem pienāca arī baltais cilvēks ar savu šauteni.

Harka, Sproggalvis un Harpstenā turējās pēc iespējas tuvāk vīriem, kas apspriedās.

— Vai tava pērkondzelzs var nogalināt lāci? — jautāja Matotaupas brālis Dzeltenbārdim. Svešais Gliemežvāks tulkoja.

— Ja es trāpu sirdī vai tieši smadzenēs, tad jā, — bet šī ir tikai šautene, un grizli pakausis ir ciets.

— Tātad tavs ierocis nav vairāk vērts par loku un bultu, un tu varētu palikt pie mūsu teltīm.

— Kā vēlies. —

Ašā Bulta izraudzījās septiņus karavīrus, ar kuriem kopā, apbruņojies ar loku un bultām, viņš grasījās vis­pirms izlūkot lāča pēdas. Lai pēdas nesabojātu, vīri ne­jāja, bet gāja kājām.

Kad viņi bija pagaisuši no redzes loka un zinātkārie ap­metnē atkal izklīduši, Harka, Harpstenā un Sproggalvis satikās smilšu paugura virsotnē.

— Mums jāapspriežas, — sacīja Harka. — Ko jūs do­mājat?

— Pēdas esot apmēram divas dienas vecas, — teica Sproggalvis.

— Jā, to es arī dzirdēju, — apstiprināja Harpstenā.

— Ko tas varētu nozīmēt? — jautāja Harka zēniem.

— Vai nu tas ir tas pats lācis, vai arī cits, — sprieda Sproggalvis. — Ja tas ir tas pats, kuru sastapuši Garais Šķēps un Dzeltenbārdis, tad tas, tāpat kā šie abi, aizbēdzis no kalniem un atnācis mūsu telšu tuvumā. Vai nu Mato­taupa un pārējie trīs karavīri to pamanījuši un pa pēdām atgriezušies pie mūsu apmetnes, vai arī nav to pamanī­juši un meklē lāci kalnos. Varbūt arī, ka tas ir cits lācis.

— Nekad pelēkie lāči neuzturas pa vairākiem kopā vienā un tai pašā apvidū. Bet divi vienuviet — tas ir iespējams, — sacīja Sproggalvis.

— Hau, tas ir iespējams. Ko lai mēs tagad darām?

— Pārmeklēsim visapkārt apmetnei, vai nav vēl lāča pēdu. To mums neviens nevar liegt, — ieteica Harpstenā.

— Tas nav slikts padoms. — Harka un Sproggalvis bija ar mieru.

— Kā mēs sāksim? — jautāja Harka.

— Es domāju tā, — ieminējās Sproggalvis, — vai nu lā­cis ir trīs bultu šāviena attālumā aizskrējis mūsu apmet­nei garām, vai arī viņš varbūt ir kādā vietā mūsu ap­metnei vēl vairāk tuvojies. Tas mums jāpārbauda. Mēs pārmeklēsim pamatīgi visapkārt apmetnei.

•— Jā, tā gan.

Harkas vadībā, kurš pēdu lasīšanā bija jau visvairāk iemanījies, trīs zēni visu pēcpusdienu ložņāja ap apmetni. Viņi pētīja katru aizdomīgāko pēdu, un, tā kā vigvamos iedzīvotāju nebija mazums, tad pēdu arī bija krietni daudz. Taču diemžēl viņi neatrada neko tādu, kas norā­dītu uz pelēkā lāča klātbūtni.

Iestājoties tumsai, Ašā Bulta un četri no viņa septiņiem karavīriem atgriezās atpakaļ. Arī viņiem nebija daudz ko teikt. Viņi bija atklājuši vēl dažas pēdas, kas, likās, piede­rēja tam pašam zvēram. Tās norādīja, ka lācis devies austrumu virzienā. Pa šīm pēdām tagad devās pārējie trīs karavīri. Kad Ašā Bulta to stāstīja Svešā Gliemežvāka teltī, bērniem, kas arī bija klāt, šķita, ka virsaiša viet­nieks nav apmierināts ar notikumu norisi. To viņš arī beigās lika saprast:

— Mūsu karavīri klaiņo gan šurp, gan turp — četri uz rietumiem, trīs uz austrumiem, un tie ir labi karotāji, kuru mums tagad pietrūkst.

Notikums ar lāci ļoti nodarbināja bērnu prātus. Mūsu trīs zēni visu vakaru pavadīja kopā, un beidzot Harka un Harpstenā palika Svešā Gliemežvāka teltī pārgulēt pie Sproggalvja. Nebija nekas neparasts, ja bērni reizēm pār­nakšņoja pie kaimiņiem, draugiem vai radiem.

Uguns tika aprušināta, un visi trīs zēni, ietinušies se­gās, apgūlās līdzās. Svešā Gliemežvāka teltī nebija. Nak­tij iestājoties, viņš pārņēma zirgu uzraudzīšanu.

Tā nu bērni palika teltī vieni paši ar piecām sievietēm.

Harka vēl bija nomodā, kad abi draugi jau gulēja ciešā miegā. Viņš dzirdēja sievietes sačukstamies un sāka ieklausīties.

Viņš skaidri atšķīra vecāsmātes Raibās Bizoņmātes balsi.

— Būs nelaime, — viņa čukstēja.

— Kuš, kuš … — četras pārējās saspiedās ciešāk kopā kā briesmu apdraudēti putni ligzdā.

— Lācis mūs sodīs.

— Kuš, kuš, — dvesa nobijušās sievietes.

— Viņa gars ir apvainojies!

— Kuš … kuš …

— Viņš vajās visus, kas šāva uz garu. Ticiet man!

— Kuš. .. kuš … — Sievietes spiedās vēl ciešāk kopā. — Dzeltenbārdis … Šonka … Harka … Harpstenā … visa virsaiša telts!

— Kuš . . . kuš … kuš!

— Bet tagad nu rimstieties! — Harka noteica skaļi un noteikti.

Sievietes apklusa. Viņas ievīstījās segās un, liekas, aiz­miga. Vienīgi vecāmāte vienā laidā murmināja kaut ko nesakarīgu.

Harka neapskauda Svešo Gliemežvāku un Sproggalvi šo daudzo sieviešu dēļ, kas viņus aprūpēja. Viņš priecājās, ka nākošo nakti atkal gulēs tēva teltī. Patlaban viņš jutās jau priecīgāks, kad pēc pirmajām nakts stundām vigvamā atgriezās Svešais Gliemežvāks. Vecāsmātes murmināšana beidzot apklusa.

Arī Harka tagad aizmiga. Aizmiegot viņš vēl dzirdēja vēju un lietu bungojam pa vigvama pārsegu.

Kad viņš no jauna pamodās, vēl bija tumšs. Viņš atmeta segu, pielēca kājās, jo, kaut arī vēl pusmiegā, sa­prata, ka ticis pamodināts. Kāpēc? Vai kāds nekliedza? Jā — tagad kliedziens atkārtojās, un arī visi pārējie bija no savām segām laukā. Arā vēl arvien brāzmoja un lija.

Svešais Gliemežvāks izsteidzās laukā un visi trīs zēni viņam pakaļ. Lietus lielām lāsēm tecēja pār kailajiem augumiem. Redzēt nekā lāgā nevarēja, jo mākoņi aizse­dza mēnesi un zvaigznes. Taču kliedzieni bija dzirdami no jauna:

— Lācis! Lācis!

No virsaiša telts atskanēja skaļš sauciens:

— Visi bērni atpakaļ teltīs!

Nelabprāt, bet, saprazdami, ka šādam rīkojumam ir pie­tiekams pamats, Sproggalvis, Harpstenā un Harka paklau­sīja. Taču viņi palika pie ieejas spraugas, lai dzirdētu, kas laukā notiek.

No rosības un saucieniem bija noprotams, ka plēsoņu meklē pie zirgu bara.