Līzelote VELSKOPFA - HENRIHA - HARKA- VIRSAIŠA DĒLS

— Nē, —- Harka atklāti atbildēja.— Tu lāci ar šo šā­vienu tikai sakaitināji, bet nenonāvēji. Vai ir tik grūti ar tavu pērkondzelzi pareizi trāpīt mērķī?

— Tu gan esi varens puisis! Nē, ierocis nav vainojams, vainīga mana nemierīgā roka! Bet nu parādiet man, kā jaunie dakoti prot mērķēt!

Atturības ledus bija lauzts. Vispirms savu māku rādīja Sarkanās Spalvas. Jaunieši nostājās metru simt piecdes­mit attālu no mērķa un raidīja bultas droši un spēcīgi. Ne viena vien bulta palika karājamies lāča augumā. Savu reizi šāva arī Šonka un trāpīja labi. Tāllidojuma Putns vairākkārt izteica apbrīnu.

Tad pienāca Jauno Suņu kārta šaut. Zēni raidīja bul­tas no astoņdesmit metru attāluma. Gleznotājs bija pār­steigts, kad trauslais zēns, kuru viņš virsaiša teltī līdzās Harkam tikko bija ievērojis, trāpīja vislabāk, viņa bulta ielidoja lācim tieši «sirdī». Vispārējas gaviles apsveica Harpstenā.

Pēdējam šaut iznāca Harkam. Kad Harka nostājās, vi­ņam nebija rokā ne bultas, ne loka.

— Šis lācis ir beigts, to trāpījusi Harpstenā roka, — viņš teica. — Lai būtu tā, ka uz šī zīmējuma parādījies jauns lācis. Es to nogalināšu ar šķēpu! — Un zēns pacēla no zāles vienu no sava tēva medību šķēpiem, ko bija ne-

manāmi atnesis līdzi. Viņš paspēra dažus šķēpa metēja soļus, pašūpoja šķēpu rokā un svieda. Klātesošo acis se­koja lidojumam.

Vieglais medību šķēps ar smailo, aso krama uzgali trā­pīja «lācim» starp acīm. Šķēps izurbās cauri audeklam un labu gabalu tālāk nokrita zemē. Jauns gaviļu uzbrāzmo- jums apsveica šo metienu.

Harka aizgāja pakaļ savam ierocim.

Lāča attēls vairs nebija lietojams, caururbts un sa­šauts — tas izskatījās nožēlojams, Sproggalvis un Svešais Gliemežvāks to aiznesa prom.

Šāvēji vēl kādu brīdi neizklīda, apspriezdami sacīkšu iznākumu. Varēja manīt, ka pēc tam, kad bija aprimis vispārējais sacīkšu satraukums, atkal sāka mosties vecās šaubas, un gleznotājs, kurš nu jau drusku saprata atse­višķus dakotu vārdus, izdzirda atskanam vārdu «va- kān» — noslēpums, burvestība — un no. jauna ievēroja norūpējušās sejas.

Vakarā Ašā Bulta, Matotaupas brālis, ielūdza svešos ciemiņus un dažus karavīrus savā teltī un neiebilda, ka atnāk arī Harka un Harpstenā — izveicīgākie «mednieki».

Uguns lāktīja, ēdiens smaržoja, un mēles atraisījās no jauna. Sarunas ritēja, protams, ap lāčiem un lāču medī­bām. Visu domas un minējumi apmetnē tagad rosījās tikai šai virzienā. Baltais cilvēks lika Svešajam Gliemežvākam, kurš prata angliski un drusku runāja dakotu valodā, pie­sardzīgi izjautāt par dakotu ticējumiem, teikām un le­ģendām, kas attiecas uz lāčiem, un Matotaupas brālis ar gariem pārtraukumiem šo to pastāstīja. «Lielā Lācene» tika uzskatīta par Lāču cilts senmāti. Matotaupa — kas nozīmē «Četri Lāči» — kādā pavasarī bija nomedījis čet­rus lāčus, izcēlis tos no ziemas miega, tāpat arī sapnī, ko bija redzējis vientulībā, pēc garā gavēņa, pārejot pie­augušo vīru un karavīru kārtā, viņam parādījušies vai­rāki lāči. Lāči nav tādi kā citi dzīvnieki, skaidroja vig­vama saimnieks. Pelēkajiem lāčiem esot cilvēka dvēsele, viņos iemājojot karotājs, šie lāči esot Vakāni, svēti no­slēpumi.

Šis vārds kopā ar pīpju un cigāru dūmiem lidinājās krēslainajā telpā. «Noslēpums». It visur, kur vien dakotiem savās mednieku gaitās gadījās klaiņot pa mežonīgajiem apvidiem, Viņiem iznāca sastapties ar «Noslēpumu». Noslēpums bija arī bērniem labi zināms un vienlaikus šausminošs jēdziens.

Nākošās dienas vakarā Tāllidojuma Putns Dzeltenbār­dis bija ciemiņš Svešā Gliemežvāka teltī, un Harka pa­steidzās piemesties līdzās Melnajam Sproggalvim telts dziļumā. Uz viesa īpašu vēlēšanos Sproggalvi un Harku pēc maltītes aicināja pie ugunskura. Tāllidojuma Putns klausījās indiāņu zēna stāstījumā par Jaunajiem Suņiem, par spēlēm un bērnu priekšstatu par savu pasauli un gau­žām priecājās, saņemdams saprātīgas atbildes. Svešais Gliemežvāks vēl neprata tik veikli tulkot, kā to prata Garais Šķēps, bet baltais cilvēks un zēni sapratās gluži labi. Harka bija jau arī apradis ar viesa gaišajiem ma­tiem un bārdu. Viņš tagad domāja, ka baltajiem cilvē­kiem tā jāizskatās. Tā laikam būs gribējis Lielais Noslē­pumainais.

Kad gleznotājs bija beidzis izjautāt, viņš lūdza abiem zēniem, lai tie izjautā arī viņu. Abiem bija liela vēlēša­nās dabūt zināt, kas tā par skaistu rotu, ko Garais Šķēps valkā pakārtu kaklā.

— Jā, šo ķēdi… bērni… es uzdāvināju savam drau­gam Garajam Šķēpam, kad tas man reiz izglāba dzīvību. Mani vajāja daži baltie bandīti, un viņš šos laupītājus un slepkavas dabūja nost no mana ceļa. Tie visi ir īsti dārg­akmeņi, ko viņš valkā, un divi zelta akmentiņi. Šeit, jūsu apmetnē, es to varu mierīgi teikt, jo zinu, ka neviens manu draugu neaplaupīs. Bet, kad mēs tiekamies ar balta­jiem cilvēkiem, tad mēdzam teikt, ka ķēde ir nevērtīga, ar stikla pērlēm un misiņa lodītēm. Tad esam pasargāti arī no zagļiem un laupītājiem. Ko jūs vēl gribētu zināt?

Harka kautrējās nodomāto jautāt, bet Dzeltenbārdis pa­mudināja viņu, un, pārvarējis biklumu, zēns apvaicājās, kāpēc Garais Šķēps, par kuru teica, ka viņš bijis vir­saitis, pametis savu cilti, lai ar Dzeltenbārdi jādelētu pa prēriju. Kurš tad tagad ved čejenu cilts vīrus medībās, kurš aizsargā vigvamus no ienaidnieka uzbrukumiem, un kurš vada karavīru apspriedes pie ugunskura?

Baltajam cilvēkam nebija viegli atbildēt uz šiem jau­tājumiem ne tikai tāpēc, ka Svešā Gliemežvāka un Sprog­galvja vārdu krājums dakotu valodā bija ierobežots, bet vajadzēja pateikt daudz ko tādu, kas Harkā izraisītu sma­gas pārdomas.

— Mans draugs Garais Šķēps un daļa no viņa cilts brā­ļiem dzīvoja rezervātā, — viņš runāja, apsvērdams katru vārdu. — Tā ir zeme, kur drīkst dzīvot tikai indiāņi. To viņiem ierādījuši baltie cilvēki. Neviens baltais nedrīkst šai apvidū rādīties, ja tam nav balto cilvēku Lielā Tēva, kas dzīvo Vašingtonā, atļaujas, bet arī neviens indiānis nedrīkst bez atļaujas šo apvidu pamest. Indiāņi, kas tur dzīvo, nemedī, bet saņem pārtiku no Lielā Tēva, audzē arī pieradinātus bizoņus un dārzeņus. Viņi nekaro, un viņiem nav nekā daudz ko apspriest, jo viss par viņu dzīvi jau izlemts.

— Un Garais Šķēps negribēja tur palikt?

— Viņam bija ilgas pēc mežonīgajiem apvidiem. Es drīkstēju apmeklēt rezervātu, un Lielais Tēvs, kad es lūdzu, iedeva man atļauju paņemt Garo Šķēpu līdzi.

— Jā,.. — novilka Harka, atceroties nopietnos, skum­jos vaibstus ap Garā Šķēpa lūpām. Viņš bija jauns vir­saitis, kurš pametis savas tautas vigvamus, tāpēc ka ne­gribēja vairs dzīvot tur, kur vīri nedrīkstēja medīt, ka­rot, nedrīkstēja apspriesties. Tā kaut kas pastāvēja — šāda sarkanādaino gūstniecība. Havandšita bija kādreiz zēniem kaut ko tamlīdzīgu stāstījis, bet ne pietiekami skaidri, un Harka bija šai stāstā noklausījies kā teiksmā. Bet tagad viņš bija sastapis sarkanādaino, kurš iznācis no tādas gūstniecības.

Gleznotājs redzēja, cik ļoti puisēnu šīs ziņas nomāca, un viņš mēģināja to atkal uzmundrināt.

— Harka, tev nav jābaidās, ka šāds liktenis varētu ķert arī dakotus. Jūsu lielajiem virsaišiem ir līgums, kas no­slēgts ar balto cilvēku Lielo Tēvu Vašingtonā, ka zeme visapkārt Melnajiem Kalniem un vēl tālāk līdz Plates un Misuri upēm paliks septiņu dakotu cilšu īpašumā.