Līzelote VELSKOPFA - HENRIHA - HARKA- VIRSAIŠA DĒLS

Zēni nepakustējās. Arī tad ne, kad baltais svešinieks un viņa indiāņu pavadonis pajāja tuvu garām un viņi varēja tos labi apskatīt, neviens zēns nebilda ne vārda, pat tuvāk- stāvošajam draugam ne. Harka vēroja baltā cilvēka seju zem cepures ar platajām malām. Seja bija saulē iedegusi, tāpēc daudz neatšķīrās no indiāņa sejas krāsas. Bet kas Harku sevišķi pārsteidza — tās bija zilās acis un bārda. Zēns vēl nekad nebija redzējis kādu cilvēku ar zilām acīm. Bārdas rugāji auga arī indiāņu karavīriem, kaut gan maz. Viņi mēdza tos ar gliemežvāciņu asajām malām kā ar pinceti satvert un izraut.

Kāpēc baltais cilvēks arī tā nedarīja? Varbūt, tāpēc, ka viņam bija pārāk daudz matu ap muti un uz zoda un viņš baidījās no sāpēm, ārā raujot?

Bet tāda bārda gan neizskatījās ne pēc kā. Turklāt mati nebija vis melni, bet dzelteni. Sproggalvis gan bija jau Harkam stāstījis, ka baltajiem cilvēkiem mati esot dažā­dās krāsās: melni, dzelteni, brūni, balti. Dzeltenus tie sauca par «blondiem». Dzelteni mati! Kā tas izskatījās. Ja svešinieks noņemtu vigvamā no galvas to podu, tad droši vien atklātos, ka visa galva apaugusi ar dzelteniem matiem. Var būt, ka viņš valkāja šo podu tāpēc, ka kau­nējās. Kam gan citādi tas būtu vajadzīgs? Platā mala pa pusei karājās pāri acīm un droši vien nosedza skatu.

Acīm redzot, baltajiem cilvēkiem bija muļķīgi para­dumi. Par jāšanu viņiem arī nebija nekādas saprašanas. Kā varēja bāzt kājas gredzenos, ja sēdēja zirgam mugurā! Tas tikai traucēja uzlecot un nolecot. Pie savu garo mo­kasīnu papēžiem baltais bija piestiprinājis asus, spožus ritentiņus. Vai viņš ar tiem kutināja mustangu? Ja vaja­dzēja zirgu padzīt, tad iespieda papēžus sānos, bet ne jau šādas rotaļlietiņas!

Kamēr Harka izdomājās vienādi un otrādi, abi jātnieki ar pavadoņiem virzījās garām pakalnam. Tagad Harka pievērsa uzmanību indiānim. Tas likās ievērojami jaunāks par balto, kuram Harka deva gadus četrdesmit. Indiānis, pēc Harkas vērtējuma, jāja, kā nākas, bez segliem, bez kāpšļiem, bez piešiem. Viņam bija melni mati un nebija bārdas, kā jau tas īstam cilvēkam pienākas. Ap kaklu viņš valkāja rotu, kas Harkam ļoti patika. Tie bija savērti spoži, daļēji caurspīdīgi, mazi dažādas krāsas akmentiņi. Harkam jau tūlīt bija prātā tiem nosaukumi: Rītausma, Ūdens Zilgme, Zaļumzaļš, Saulstars. Indiānis zēnam pa­tika. Tam bija šaura, nopietna seja. Arī viņam bija pēr- kondzelzs.

Var būt, ka zēniem izdotos ar šo karotāju parunāties!

Jātnieki tagad bija pajājuši pakalnam garām. Harka padeva Jaunajiem Suņiem zīmi, un visi kopā devās prom. Bez lieka trokšņa zēni noskrēja pa to nokalnes pusi, kas nācējiem nebija redzama, lejā un bija pie teltīm jau tad, kad svešinieki un pavadoņi tikko ieradās apmetnē.

Visa apmetne klusēja, visu sejas pauda mieru un attu­rību, kā tas, saņemot svešiniekus, pienākas.

Mazais pūlītis apstājās apmetnes laukumā. Matotaupa stāvēja pie savas telts. Jātnieki nokāpa no zirgiem, un Svešais Gliemežvāks pavadīja balto cilvēku un indiāni pie virsaiša. Matotaupa pamāja, lai Svešais Gliemežvāks runā.

— Baltā karavīra vārds ir Tāllidojuma Putns, Veiklā Roka, Brīnumkociņš, — teica Svešais Gliemežvāks. — Bet viņa baltie brāļi sauc viņu par Danu Morisu. Kā viņa vārds — Tāllidojuma Putns to izsaka, viņš ir tālu ceļu

nācis.Viņš ir redzējis daudzas balto cilvēku pilsētas uņ daudzas sarkanādaino ciltis un bijis viesis daudzu virsaišu vigvamos. Viņam ir pērkondzelzs, ar kuru viņš var noga­lināt jebkuru ienaidnieku, bet viņš mīl mieru. Viņš atnā­cis šurp tāpēc, ka dzirdējis — Lāču ciltī esot visdrosmī­gākie mednieki un izcilākie karotāji. Ceļu viņam parādī­jis šis jaunais karavīrs un virsaitis, kurš jau kopš pieciem gadiem ir tā brālis.

Matotaupa uzmanīgi vēroja svešo.

— Hau … labi, — viņš tad teica. — Tāllidojuma Putns var apmesties mūsu teltī un darīt mums zināmu, kura mēle viņam stāstījusi par Lāču cilts vīriem.

Līdz ar to svešie bija ieaicināti virsaiša teltī. Harka tūdaļ izmantoja gadījumu un piegāja pie indiāņa mus­tanga, lai to aizvestu uz ganībām, kamēr Svešais Gliemež­vāks piedāvājās to pašu izdarīt ar baltā cilvēka zirgu. Taču atklājās, ka atnācēji zināja prērijā valdošos para­dumus un, lai gan pakalpojumu nenoraidīja, gāja paši līdz un apskatījās, kur viņu zirgi ganīsies un pavadīs nakti. Svešais indiānis sapina abiem zirgiem kājas.

Tad viesi iegāja teltī. Ejot uz zirgu ganībām un atgrie­žoties uz virsaiša telti, svešinieki nebija sarunājušies ar Harku un Svešo Gliemežvāku, bet Tāllidojuma Putns Brī- numkociņš, vīrs ar dzelteno bārdu, bija Harkam laipni uz­smaidījis, turpretī indiānis ar skaisto kaklarotu bija tik­pat nopietns un atturīgs kā paši dakoti.

Ja arī Matotaupa bija licis manīt, ka vēlas zināt, no kurienes svešie ieguvuši ziņas par viņu, tomēr viņam ne prātā nenāca viesus tūdaļ izprašņāt. Tas būtu bijis pret­runā ar jebkuru viesmīlības likumu. Untšida un Šešoka, Uinonai veikli palīdzot, lika apkārt ugunskuram viesu cienasta traukus — katram atsevišķi vairākas bļodas — un uzdūra uz iesma gaļu. Kad klusējot sagaidītā maltīte varēja sākties, Matotaupa aizkūpināja sarkanu kārklu pīpi un laida to apkārt, pēc tam izdalīja viesiem gaļu; pie viesiem tika pieskaitīts arī Svešais Gliemežvāks. Mato­taupa pats vēl neēda nekā, viņš bija tikai uzmanīgs nama­tēvs. Tikai tad, kad viesi bija paēduši, arī Matotaupa iebaudīja kādu kumosu. Telts attālākajā stūrī bija apsē­dušies Harka un Harpstenā, mazliet sānis arī Šonka.

Pēc ēšanas baltais cilvēks izvilka no kabatas tādu kā brūnu kātiņu un sāka to kūpināt. Indiāņi sameklēja paši savas pīpes, bet Svešais Gliemežvāks labprāt paņēma kā dāvanu no Tāllidojuma Putna rokas vienu kvēlojošu stiebru.

— Baltais cilvēks Tāllidojuma Putns Veiklā Roka Brī- numkociņš ir tālu ceļu jājis, — Matotaupa atklāja vaka­rīgo sarunu.

— Tā tas ir, virsaiti, — baltā cilvēka vietā atbildēja indiānis dakotu valodā, bet ar svešādu izrunu. — Mēs jājām šurp no Klinšu kalniem.

Matotaupa uzlūkoja runātāju ne gluži paļāvīgi, bet arī ne naidīgi.

— Kādi karotāji medī kalnos? — viņš jautāja.

— Šošonu cilts karotāji.

Matotaupa piekrītoši pamāja:

— Vai kalnos ir medījums?

— Pamaz. Bet mēs redzam, ka Lāču cilts teltis ir labi apgādātas.

— Hau. Kāds ir mana jaunākā brāļa vārds?

Šī uzruna liecināja, ka Matotaupa uzskata par iespēja­mām draudzīgas attiecības.

— Mani sauc par Garo Šķēpu.

— Kas ir Garā Šķēpa tēvi un brāļi, un kur viņi uzcē­luši teltis?

— Mani tēvi un brāļi pieder pie čejenu cilts.

Matotaupas seja sadrūma. Taču viņš vairījās atbildēt

aizvainojoši.

Baltais cilvēks, liekas, nojauta, ka saruna draud ieiet nevēlamā gultnē, un pateica savam indiāņu pavadonim dažus vārdus, pēc tam tas paskaidroja:

— Virsaitim Matotaupam jāzina, ka es, Garais Šķēps, nepiederu pie tiem čejeniem, kas klaiņo apkārt, meklē­dami strīdu, un ielaužas dakotu un citu cilšu medību iecirkņos. Mans tēvs un mani brāļi dzīvo miermīlīgi sa­vos vigvamos ļoti tālu no šejienes Oklahomā un netur naidu ne uz dakotiem, ne citām ciltīm, ne arī uz baltajiem cilvēkiem. Esmu pametis savu tēvu vigvamus kopš pie­ciem gadiem un pavadu savu vecāko balto brāli Tāllido­juma Putnu. Hau.

Arī šī ziņa, liekas, ne visai apmierināja Matotaupu, un Harka klusībā domāja: kas šie čejeni par vīriem? Ar visiem pa draugam un nevienam nav naidīgi. Viņi nezina, kur pieder, un, kad būs jācīnās, tad grozīs galvas un šķē­pus tikmēr, kamēr bultas tos ķers no visām pusēm. Bet, ja Garajam Šķēpam patīk vigvamu miers, tad kāpēc viņš