Līzelote VELSKOPFA - HENRIHA - HARKA- VIRSAIŠA DĒLS

Apkārt stāvošie, bet it īpaši karavīri sāka ausīties. Pār saļņa krustiem pletās svītra, ko varēja atstāt tikai otra rokas celta pātaga.

Atskanēja vispārīgi zobgalību un dusmu kliedzieni.

Harka nolēca no zirga un piegāja pie Šonkas zirga.

— Kāp nost, nāc izkauties!

— Sīkais šuneli! — Šonka nicīgi un mulsi izgrūda.

— Kāp nost, kad es tev saku, vai arī es tevi noraušu no zirga muguras. Par sitienu bizoņzirgam tu man atbildēsi!

— Mazais prēriju kucēn, tu… — Šonka dzīrās ar zirgu izlauzties cauri apkārtstāvētāju lokam.

Tad Harka pacēla ādas pletni un ievilka Šonkam pa di­benu tā, ka noplīkšķēja vien. Un tai pašā mirklī bija ari saķēris viņu aiz kājas un norāvis no zirga zemē. Šonka arī šai reizē nebija uz to sagatavojies. Viņš sagrīļojās, Harka viņu nogāza zemē un tūdaļ uzmetās ar ceļgaliem virsū, iespieda viņam kreiso roku mugurā, bet ar labo pa­rāva galvu aiz matu cekula atpakaļ.

— Vai padodies?

Šonka elsa.

— Viņš būtu pagalam, viņš ir uzvarēts, — izlēma Ve­cais Antilope. Harka palaida puisi vaļā. Neveltījis savam pretiniekam vairs ne skatiena, Harka aizveda saini, kura tukšumi joprojām spēji cilājās, uz ganībām. Pa ceļam viņš glāstīja un slavēja zirgu vienā laidā.

Pie Harkas pienāca Četāns.

— Šonka ir zemisks rāpulis, — viņš sacīja. — Kad vēl kaut kas tamlīdzīgs ir Lāču ciltī atgadījies! Viņa tēvam Baltajam Bizonim vajadzēs vēl mūžīgajos medību laukos kaunēties par savu dēlu.

— Arī zaudēt jāprot, un to Šonka nav vēl iemācī­jies, — Harka domīgi atbildēja, kaut ari Četāns nevarēja saprast, kāpēc tas ir teikts, jo nezināja, kas nesen bija at­gadījies starp ābolaino, Harku un Harpstenā, bet Harka tālāk nerisināja šo domu.

Kas viņam arī būtu vēl ko teikt? Ar Šonku vajadzēja runāt Matotaupam. Tēvs bija atbildīgs par puiša audzi­nāšanu.

Kaut Sonka nebūtu nekad ienācis virsaiša vigvamā!

Vakarā vigvamā Šonka sēdēja sadrūmis, ēda maz un ātri nolikās gulēt. Godības saulīte, kādā viņš īsu laiku da­būja gozēties, bija norietējusi.

Visu to redzot, Harka pamazām nomierinājās. Varbūt, sprieda zēns, arī no Šonkas vēl iznāks derīgs cilvēks, ja viņam diendienā acu priekšā ir tāds paraugs kā lielais virsaitis Matotaupa.

Harka tomēr arī nākošajās dienās vairījās no sastapša­nās ar Šonku. Viņš arī retāk tikās ar Harpstenā un Sprog­galvi kopīgajos vingrinājumos un spēlēs. Tāpat kā agrāk, viņš sevišķi bieži bija kopā ar Četānu. Viņš pats nezināja, kāpēc tā. Tā sagadījās pats no sevis.

Tāpēc vēl jo vairāk pārsteigts un satriekts Harka jutās, kad Četānu kādu dienu aicināja pie burvja Havandšitas. Puisis palika pie viņa vigvamā pāri par trim stundām un, kad pievakarē atkal iznāca, bija kluss un atturīgs. Bei­dzot Harka viņu tomēr sameklēja, un tad Četāns pastās­tīja, ka viņam jāpavadot burvis jāšus tālā ceļā.

— Tātad viņš šoreiz s neņem Šonku līdz? — jautāja zēns.

— Nē, nevis Šonku, bet mani! — Četāns ar to lepojās. Harka priecājās par vecākā drauga veiksmi un apslēpa bažas, kas tagad viņu allaž nomāca, tiklīdz Havandšita kaut ko uzsāka.

— Es tev pateikšu, par ko ir runa, — Četāns piebilda. — Havandšita dodas uz ziemeļu pusi, lai aprunātos ar vareno burvi Tatanku Jotanku par bīstamajām burvestī­bām, kas atgadās mūsu prērijās.

Harku sajūsmināja šis svarīgais pasākums.

— Ar Tatanku Jotanku?!

— Hau, tā es teicu. Tātad runa ir par kaut ko svarīgu.

— Tas tiesa.

Bija jau vēls, kad draugi šķīrās. Divas dienas vēlāk Ha­vandšita Četāna pavadībā ar telti un zirgiem devās uz ziemeļu pusi.

Burvja vigvams bija nojaukts, tāpēc apmetnes laukums palielinājās un Jaunajiem Suņiem atlika vairāk vietas, kur spēlēt sitamo bumbu. Viņi sanāca gandrīz katru rītu kopā un dzenāja ar saviem oša koka spieķiem mazu cietu ādas bumbiņu, līdz vienai no pusēm izdevās to iedzīt par «vārtiem» nosauktā telts ieejā.

Tā viņi spēlēja arī septītajā dienā pēc Havandšitas aiz­ceļošanas; bija gaišs rīts, zilas debesis un spoža saule, un zēni spēlēja sevišķi aizrautīgi, jo viņu spēlē noskatīties bija pienācis Matotaupa.

Pēkšņi virsaiša uzmanība tika tomēr novērsta, jo ap­metnē atgriezās viens no izlūkiem un meklēja Matotaupu, lai tam kaut ko ziņotu. Tas bija Vecā Antilopes vecākais dēls, kas jau prata uzvesties ar karavīram pienācīgu cieņu.

Jaunie Suņi tūlīt pat pārtrauca spēli un klausījās. Tas, ko izlūks ziņoja, bija tik neparasts un satraucošs, ka aiz­mirsās gan bumba, gan uzvara vai zaudējums spēlē.

No rietumiem uz Zirgu strautu šurp jāja baltais cilvēks un sarkanādainais! Viņi veda līdzi divus nastu nesējus mūļus. Sarkanādainais jāja pa priekšu un turēja kārtsgalā piesietu tālu saskatāmu baltu vilka ādu par zīmi, ka viņu nolūki ir miermīlīgi. Pie kādas cilts pieder sarkanādainais, izlūks vēl nebija varējis noteikt.

Tā kā abi svešinieki jāja atklāti un miermīlīgi un bija tikai divi, tad virsaitis un pārējie neredzēja iemeslā, ka būtu jāizturas pret viņiem naidīgi.

Veco Antilopi kopā ar Svešo Gliemežvāku un vēl čet­riem karavīriem aizsūtīja pretī, lai dabūtu zināt, kas abiem jātniekiem ir padomā. Ja tie abi nesaprastu dakotu valodu, tad Svešais Gliemežvāks varētu tulkot. Tas bija ļoti lietderīgi.

Tikmēr Jaunie Suņi, lielākie zēni un daudzi karavīri bija sanākuši apmetnes laukumā mazos pūlīšos un saru­nājās. Daži pārsprieda, cik nelāgi sagadījies, ka tagad pietrūks Havandšitas padoma. Jo šī bija pirmā reize, kad Lāču cilts apmetnē ierodas baltais cilvēks.

Harka jau bija izlūku izjautājis un zināja pastāstīt Jau­najiem Suņiem:

— Baltajam cilvēkam ir pērkondzelzs un sarkanādaina- jam arī! Vai esat dzirdējuši? Viņi ierodas pie mums ar pērkondzelzīm. Mums šie noslēpumainie ieroči ļoti labi jā­apskata!

— Hau, hau! — zēni sparīgi atsaucās.

Harka bija priecīgs, ka Havandšitas pašreiz nav, jo nu nebija nekādu šaubu, ka baltais cilvēks un viņa pavadonis būs virsaiša telts ciemiņi.

Paklausot Sproggalvja ieteikumam, viss zēnu bars joza prom, lai apmetnes tuvumā ieņemtu izdevīgas novēroša­nas vietas un laikus varētu aplūkot svešiniekus, kas nāca tuvāk. Harka kopā ar Harpstenā un Sproggalvi izvēlējās to pakalnu, kur bija notikušas zirgu skriešanās sacīkstes.

Vērojot nācējus no šejienes, tos varēja jau pa lielu ga­balu ieraudzīt, protams, tikai ļoti neskaidri, jo viņiem bija piebiedrojušies pretī aizsūtītie seši karavīri, kas tagad jāja līdzās abās pusēs.

Bet, jo vairāk pūlītis tuvojās, jo vieglāk varēja atšķirt katru atsevišķi. Harka galveno uzmanību pievērsa balta­jam cilvēkam. Zēns vispirms ievēroja, ka viņam bija ap­segta galva. Uz tās bija uzlikts apgāzts pods. Tā Sproggal­vis jau bija dakotu zēniem izskaidrojis balto cilvēku plat­males. Šis «pods» bija no ādas, un tam bija plata mala. Jātniekam nebija kājās garas bikses, mokasīni sniedzās vi­ņam virspus ceļgaliem, un mugurā bija priekšā aizpogāta ādas jaka; Harka pirmo reizi redzēja pogas un pogcauru­mus. Pāri plecam siksnā svešajam karājās pērkondzelzs. Harka raudzījās uz to kā sastindzis. Baltā cilvēka pavado­nis bija indiānis. Tas likās vēl jauns, viņam, tāpat kā da- kotiem, mati bija galvvidū pāršķirti un kājās tikai ādas bikses un mokasīni. Seja viņam nebija izkrāsota. Baltā cil­vēka un indiāņa zirgi atšķīrās no dakotu mustangiem, tie bija lielāki un ne tik pinkaini kā savvaļas zirgi.