Līzelote VELSKOPFA - HENRIHA - HARKA- VIRSAIŠA DĒLS

— Tas nav iespējams, — sacīja Matotaupa, tik ļoti nobā-

Iedams, ka to nespēja apslēpt pat viņa bronzas krāsas ada.

— Tā tas ir, tēvs.

— Iesim paskatīties.

Kad Harka ar tēvu pienāca pie burvja telts, pie trofeju staba ne vairs karājās burvjakmens, ne arī bija redzams kāds tīkliņš.

— Tu esi sapņojis, — Matotaupa sacīja, atviegloti uz­elpodams. — Burvestība tevi maldina.

Harka pārvilka ar plaukstu pār acīm. Viņš taču re­dzēja! Viņš taču nesapņoja gaišā rītā. Vai tad viņš būtu ļaunu garu apsēsts? Vai ari vecais burvis būtu ticis uz pēdām viņam un viņa bīstamajai zinātkārei un izjokojis viņu? Harkam bija tāda sajūta, it kā būtu iekļuvis purva slīkšņā un kuru katru brīdi taisītos grimt. Tagad vaja­dzēja piesardzīgi taustīties, uzmanīties pie katra soļa.

Zēns nezināja, vai Melnais Sproggalvis bija varbūt kaut ko dzirdējis no īsās sarunas ar Matotaupu par burvestī­bas akmeni. Sproggalvis bija šai rītā ļoti agri atnācis vir­saiša teltī pēc Harpstenā un Harkas. Harpstenā tobrīd vēl gulēja, tāpat arī sievietes un Šonka, un Sproggalvis tātad bija vienīgais, kurš varēja kaut ko dzirdēt.

Lai vai kā, bet pievakarē Sproggalvis aicināja Harku tāpat vien aizauļot kaut kur prom prērijā un tad pa paša pēdām atgriezties, tā vingrinoties pēdu lasīšanā. Harka bija ar mieru, un, tā kā jāšana pa plašo tāli un vējš, kas tīkami glaudās ap galvu, iepriecēja, viņš jāja arvien tikai uz priekšu. Sproggalvim, protams, būtu grūti, atpakaļ jā­jot, sameklēt pēdas, vēl jo vairāk tāpēc, ka sāka tumst, bet Harkam Modrajai Acij tā bija nieka lieta, un viņš gri­bēja Sproggalvim parādīt, ko visu dakotu zēns prot.

Šķita, ka Sproggalvis par nakts tuvumu daudz neraizē­jas. Kad Harka beidzot pieturēja, vilki jau gaudoja uz mēnesi un pusmežonīgie apmetnes suņi tiem piebalsoja ar tādām pašām skumjām un žēlabām.

Sproggalvis nolēca no zirga, lietpratīgi noberza tam muguru un apsēdās uz paugura zālē.

— Paskat tik, — sacīja Harka. — Slinks kā lācis saulē. Bet ir jau nakts.

— To es arī pamanīju, Bizoņbultu Šāvēj! Ir nakts. Vai tad tev bail?

— Nejautā tik muļķīgi. Kas tev padomā?

— Man par kaut ko ar tevi jāaprunājas.

— Runā vieni — Harka bija pati uzmanība.

— Tātad iedomājies … kāda burvestība, noslēpums.

— Kāda? To ir daudz.

— Tāda, ko tu vēl neesi atklājis. Baltajiem cilvēkiem tas ir.

— Nu labi, baltajiem cilvēkiem tas ir. — Harka paraus­tīja kādu zāles stiebriņu, noplūca un iekoda starp zobiem.

— Baltajiem cilvēkiem tas ir. Ko nu tu darīsi?

— Baltie cilvēki ir mūsu ienaidnieki. Ja viņiem ir kāda burvestība, tad šo burvestību vajag atņemt. Vai arī jā­atrod cita, spēcīgāka.

— Kurš var otram atņemt burvestību?

— Tikai tas, kurš burvestību zina.

— Kā cilvēks var iepazīt burvestību?

— Tas vienmēr ir bīstami. To vajag izmēģināt.

— Tā ir. Un nu es tev kaut ko teikšu — bet es teikšu tikai to, ko gribu teikt, — un vairāk es neteikšu.

— Tu runā kā vīrs.

— Hau! — Melnais Sproggalvis vēlreiz apstiprināja pats savu apņemšanos. — Es tātad gribu tev kaut ko pa­teikt, Modrā Acs Vilku Nāve! Tu ložņā ap noslēpumu ar jautājumiem un vērošanu. Tu to nekad neuzzināsi, nekad, tā es domāju. Atmet to! Havandšita, mūsu burvis, zina vairāk un ir gudrāks par visiem citiem apmetnes vīriem, arī par tavu tēvu Matotaupu.

Harka izspļāva zāles stiebriņu.

— Tādas runas, ko tu pats sagudro, tev nav man jā^ stāsta, Melnais Sproggalvi. Tu biji ļoti nikns, jā, pār­skaities uz manu tēvu, kad viņš iemeta nejauko burves­tības akmentiņu ūdenī. Jā, es saku to, ko saku, es neme­loju, es redzēju toreiz tavas acis. Bet tad Havandšita atbrīvoja tavu tēvu, un tāpēc tu apbrīno veco burvi.

— Harka, vai tad tas nav pareizi un labi, ka es viņu tāpēc apbrīnoju? Bet es gribēju tev pavisam ko citu stās­tīt. Nerunā man vienmēr pa vidu, citādi es apklusīšu un tu neko nedabūsi zināt. Tātad klausies: dzeltenais olis ir burvjakmens. Bet tikai baltie cilvēki prot ar to burt, sar- kanādainie neprot. Tā tas ir — un tā ir patiesība! Mans tēvs ir ilgi dzīvojis starp baltajiem, un viņš to zina. Ja baltajiem cilvēkiem kabatā ir šādi burvjakmeņi, tad viņi tikai pavēl — zirgus, pārtiku, dzērienu, apģērbu, ro­tas! — un jau viņiem kā no zila gaisa tiek viss, ko vien viņi vēlas. Ne viņiem vajag medīt, ne vārīt, ne aust drē­bes, ne ģērēt ādas, arī ne zirgus ķert. Par burvjakmenti- ņiein viņiem tiek viss pasniegts, atliek tikai paņemt. Vai tā nav liela burvestība?

— Jā.

— Tad nu es tev saku, ka baltajiem cilvekiem te pie­der kaut kas, ko vajag viņiem atņemt, vai arī mums va­jag atrast spēcīgāku burvestību. Bet to mēs nevaram, ja metam burvj akmeņus ūdenī. Havandšita ir liels burvis. Viņš izdibina balto cilvēku burvestības un pratīs ar tām apieties. Viņš zina, ka nav labi tupēt uz vecām burvestī­bām kā strazdam uz olām. Vajag jaunos garus apvārdot. Tā. Nu es esmu galā.

Harka klusēja ilgi.

— Daudz kas ir pareizi no tā, ko tu saki, — viņš bei­dzot teica, — bet kaut kas ir arī pavisam aplam. Tavu vārdu virtenē ir daudz skaistu gliemežvāku, bet viens nav labs. Es tikai vēl nezinu, kurš.

— Tiklīdz tu zināsi, pasaki.

— Ja es tad vēl gribēšu teikt — labi, pateikšu.

Harka bija no Melnā Sproggalvja saņēmis pietiekami vielas pārdomām, bet kaut kas viņu nomāca. Varbūt tas, ka viņš tagad skaidri zināja, lai arī cik mīļš un jautrs Sproggalvis, tas nekad nenostāsies viņam līdzās pret burvi. Pret burvi. Kad Harka šo domu izdomāja līdz ga­lam, viņš iztrūkās pats no sevis. Vai tad viņš jau būtu tiktāl nonācis? Vai Havandšita to zināja un kūdīja vi­ņam savus garus virsū?

Harka piecēlās, un piecēlās arī Sproggalvis. Zēni jāja mājup. Par pēdu meklēšanu neviens vairs neieminējās. Harka bija šo kopīgi nojāto ceļu labi iegaumējis un aiz­veda atpakaļ apmetnē. Melnais Sproggalvis viņam sekoja.

Uz āru nekāda plaisa abu draudzībā nebija manāma.

Visi trīs — Harka, Harpstenā un Sproggalvis, tāpat kā agrāk, ik dienas bija redzami kopā, arī Jauno Suņu rota­ļās visi trīs turējās vienkop.

Tas, liekas, kaitināja Šonku, lai gan viņam gar to ne­būtu nekādas daļas. Puisis nebija palicis Havandšitam par palīgu, bet atgriezies Matotaupas teltī. Taču kaut kas no lielās ievērības tika arī viņam, un viņš staigāja ar tādu izskatu, it kā viņu apstarotu kāda īpaša gaisma. Tas sa­vukārt kaitināja Harku. Un tā abi divi gaidīja tikai iz­devību mēroties spēkiem.

Šī izdevība radās nākošajās zirgu sacīkstēs. Sacensības nerīkoja Jaunie Suņi, bet Sarkanās Spalvas. Tāpēc

Harkam tur nebūtu nekā ko meklēt, viņš vēl bija par jaunu. Šonka nepiederēja pie šīs kopas, kaut gan bija tai pašā vecumā kā Četāns un pārējie puiši. Sarkanās Spalvas aicināja piedalīties katru puisi apmetnē. Šonka bija ar mieru. Viņš bija no tēva mantojis lieliskus zirgus.

Kad ausa skriešanās sacīkšu dienas rīts, Šonka ieradās pie Četāna. Harka stāvēja netālu, vēroja un redzēja visu.

— Četān, — sacīja Šonka, — tu vienmēr esi bijis labs draugs Harkam, tam Bizoņbultu Šāvējam. Kāpēc tu ne­maz vairs neliecies par viņu zinis? Vai tas ir pareizi, ka tu viņu pamet pilnīgi Sproggalvja ziņā, no kura Harka neko citu kā vien muļķības nevar iemācīties?

Četāns nopētīja Šonku no galvas līdz kājām ar ne visai draudzīgu skatienu.