Līzelote VELSKOPFA - HENRIHA - HARKA- VIRSAIŠA DĒLS

— Manu zirdziņ, mēs tagad atvadāmies. Vai tu vēl at­ceries, kā es biju mazs puišelis, tikai četras vasaras vecs, un Četāns, mans draugs, pacēla mani tev uz muguras? Toreiz tu biji vēl jauns un straujš un tu četrpadsmit reižu nometi mani zālē, līdz es beidzot stingri sēdēju tev mu­gurā. Tu man uzmini tā, ka es nakti nezināju, kur likties, kā gulēt, tik ļoti man sāpēja. Bet es biju apņēmies, ka tu būsi mans zirgs, un tas tu kļuvi. Tu esi mani nesis pa prēriju un mežu, esi bridis pa ūdeņiem un rāpies pa stā­vām nogāzēm. Tu biji liels karotājs mustangu vidū, un, ja koijoti uzdrīkstējās pienākt par tuvu, tu cīnījies ar tiem gan ar nagiem, gan zobiem. Es tevi, manu ābolaini, ļoti mīlu, bet tu dusmojies, ka esmu bijis netaisns, kad tu nu esi vecs, un es esmu tevi zaudējis. Tagad tu mīli Harp­stenā.

Harka pieglauda galvu pie zirga kakla, un zēna acis bija asaru pilnas. Bet to neviens cilvēks nedrīkstēja zināt.

Zēns atkal pielēca kājās, un tūdaļ piecēlās arī zirgs. Harka jāja atpakaļ uz ganāmpulku. Četāns vēl arvien stā­vēja sardzē, bet Četāns klusēs par to, ko bija ievērojis. Arī tagad viņš neskatījās uz Harkas pusi.

Zēns ieslīdēja teltī un ietinās segās. Viņam šķita, it kā Matotaupa būtu savā guļvietā sakustējies, bet varbūt arī ne.

Pēc ilgām pārdomām zēns beidzot aizmiga.

Nākošajā rītā izplatījās ziņa, ka Harka un Harpstenā dabūjuši jaunus zirgus, un Jaunie Suņi klaigāja un uz­stāja, ka vēlreiz jāsarīko zirgu skriešanās. Harka nespēja neko iebilst, zēni varētu iedomāties, ka viņš baidās atkal nedabūt pirmo vietu. Tāpēc viņš tūdaļ piekrita. Arī Harp­stenā, kā Jaunajam Sunim, vajadzēja piedalīties. Iepriek­šējās reizes uzvarētājs Čotankas dēls atteicās pievienoties. Viņš apgalvoja, ka viņa mustangs savainojis kāju. Tā tas laikam bija. Cetāns apstiprināja, ka redzējis zirgu kli­bojam.

Harkam tas nepatika. Viņš prasīja, lai zēni pagaida da­žas dienas, kamēr līdzšinējais uzvarētājs būs atkal vesels, bet zēni nebija ar mieru. Viņi dega nepacietībā redzēt Harku jājam uz virsaiša bizoņzirga, uz zirga, kas pārlēcis pāri ar bultām sašautam bizonim! Harkam Bizoņbultu Šā­vējam vajadzēja jāt sacīkstēs, un viņš piekāpās, kaut arī nelabprāt.

Jaunie jātnieki sapulcējās pie upes. Krastmala node­rēja par starta laukumu. Par mērķi bija izraudzīts lēzens pakalns, un tur gaidīja Cetāns ar vēl dažiem puišiem no Sarkanās Spalvas pulciņa, lai izšķirtu, kas uzvarēs.

Četānam spalgi iekliedzoties, zēni palaida zirgus auļos. Matotaupa pats noskatījās, stāvēdams krūmāju malā, un priecājās par zēnu baru, kas bez segliem, sagūluši uz zirgu mugurām, aulekšoja pa zālāju. Ļoti drīz bija skaidrs, ka īstenībā sacentās divi zirgi: ābolainais, ar kuru jāja Harpstenā, un sainis, ar kuru jāja Harka. Matotaupa zināja, ka jāuzvar viņa bizoņzirgam, ja vien tam ļaus vaļu. Bet viņš labi redzēja un laikam bija vienīgais, kas to redzēja un varēja pareizi novērtēt, ka Harka tīšuprāt neļāva zirgam auļot pilnā sparā.

Ar skaļu uzvaras saucienu Harpstenā nonāca pirmais pakalnā pie Četāna; viņš uzrāva ābolaino pakaļkājās tā, ka zirgu varēja tālu redzēt, un Jaunie Suņi skaļiem kliedzieniem pauda savu.atzinību… ari Harka, kurš pie­nāca otrais.

Rāmos rikšos viss bars atgriezās atkal pie upes, kur zēni vēl grasījās parotaļāties un nopeldēties. Zirgus aši aizveda atpakaļ pie ganāmpulka.

Harpstenā, kurš pirmo reizi kādās sacensībās bija uz­varējis, zēni ielenca un nemitējās cildināt. Arī pie Harkas daži piegāja aprunāties par sacensību norisi.

— Vainīgs būsi bijis tu r Harka, nevis zirgs, — viņi no­pietni sprieda. — Tavs zirgs ir visātrākais, par to nevar būt šaubu.

— Protams, ka vaina ir mana, to es zinu, — Harka strupi atteica un sarunu pārtrauca; zēni devās peldēties.

Pievakarē Harka un Harpstenā satikās pie telts. Harp­stenā aizturēja vecāko brāli, kurš grasījās no sarunas iz­vairīties.

— Harka, — viņš sarūgtināts sacīja, — kāpēc tu tā darīji? Es nevēlos, ka tu man dāvā uzvaru.

Harka sākumā nemaz negribēja atbildēt, bet tad tomēr atbildējā.

— Es nedāvāju uzvaru tev, bet ābolainajam. Tev jā­zina, ka es protu ne vien uzvarēt, bet arī zaudēt.

Un viņš iegāja teltī.

Harpstenā vēl palika viens stāvam telts priekšā. Viņš ļoti vēlējās iegūt vecākā brāļa atzinību un draudzību. Bet katrreiz kaut kas atgadījās vai arī iznāca citādi, nekā bija domāts.

Harpstenā negāja teltī. Viņš aizskrēja atpakaļ pie zir­giem un paglāstīja ābolaino sirmi, kam bija lemts piedzī­vot vēl vienu uzvaru.

Kādu dienu pēc visiem šiem notikumiem Havandšita at­griezās apmetnē. Kalsnais sirmgalvis ar asi izliekto de­gunu, izvelbto pieri un krunkaino lijas kaklu sēdēja uz labākā no saviem pieciem zirgiem gājiena priekšgalā. Viņš jāja soļiem, viņam nebija jāsteidzas. Izlūki, kas jau no tālienes redzēja viņu tuvojamies, nemaz apmetnei par to neziņoja. Gan jau pie teltīm pamanīs, kas nāk.

Bērni pie strauta pārtrauca rotaļas, tiklīdz pamanīja atbraucējus, un vērīgi nopētīja burvi, kurš bija pratis pa­veikt lielo burvestību un gādāt par pārtiku un mieru un tagad atgriezās no vientulības apmetnē. Havandšita ne­nāca viens. Uz otra zirga sēdēja Šonka, uz trešā Melnais Sproggalvis Harkas svētku drānās, uz ceturtā kāds liela auguma vīrs, ļoti līdzīgs Melnajam Sproggalvim, tikpat skrandainā apģērbā kā Sproggalvis, kad tas ieradās ap­metnē. Piekto zirgu Šonka veda aiz pavadas.

Mazais gājiens bez pūlēm šķērsoja strautu un izjāja laukumā pie apspriežu telts. Tur Havandšita nokāpa no zirga. Matotaupa jau viņu sagaidīja. Arī Šonka, Sproggal­vis un viņa tēvs nokāpa no zirgiem. Zirgus atbrīvoja no šļū- cēm, un Untšida ar Šešoku un Uinonu jau nāca celt telti.

Harka piesteidzās un saņēma Havandšitas zirgu, grasī­damies to aizvest uz ganāmpulku. Šonka sašuta, bet pa­vērsa radušos stāvokli savā labā, pamezdams Harkam ari sava un brīvā zirga pavadas, it kā zēna pienākums būtu parūpēties par šiem zirgiem. Harka pārvarēja īgnumu par Šonkas izturēšanos un izmantoja gadījumu, lai tiktos ar Melno Sproggalvi un viņa tēvu, kuri arī veda savus jā- jamzirgus uz ganāmpulku.

Melnais Sproggalvis bija pārvērties. Jādomā, viņš bija dabūjis labi paēst, jo vaigi viņam bija apaļāki un augums neizskatījās vairs pēc kaulu kambara; Sproggalvis bija izveidojies par brašu puisi. Lielās melnās acis grozījās uz visām pusēm, un viņš smējās, plati atsedzis baltos zobus. Sproggalvis bija arī jau paguvis iemācīties daudzus vār­dus dakotu valodā un tūlīt pat sāka tērgāt:

— Jums gan ir skaista apmetne! Laba vieta, strauta ūdens, un no jūsu teltīm nāk ceptas gaļas smarža.

— Jā, — Harka smaidīja, — bet tev nav tikai jāēd vien, Melnais, tev jāiemācās arī jāt. Tu vēl karājies pie zirga, pieplacis kā māla pika pie bizoņa muguras, nekad nevar zināt, vai tā tur paliks vai arī nokritīs nelaikā!

— Harka Kramakmen, es nekrītu zemē. Es sēžu uz zirga šķībi, kā muša, kas nezina, kur zirgam uz muguras vidus vieta. Es slīdu šurp un turp, un kājas man sāp un tur, kur sēž, arī sāp. Bet man jāt patikt un es iemācīšos visu, ko tu prast: jājot šaut un karāties pie zirga sāna un izlīst cauri zem zirga vēdera . .. visu.

— Tad tev jāsāk drīz mācīties, citādi tu būsi tik vecs kā Havandšita, līdz visu iemācīsies! Un es tev saku, tu vēl tiksi pie daža laba ziluma!