Līzelote VELSKOPFA - HENRIHA - HARKA- VIRSAIŠA DĒLS

Pēc tam kad pats svarīgākais darbs lielā medījuma iz­vērtēšanā bija padarīts, zēniem atlika tiku tikām laika sportam, spēlēm un mazu dzīvnieku medībām. Harka pa­aicināja Jaunos Suņus sacensties skriešanā, jāšanā, vin­grināties šaušanā ar loku un bultu, kaulu mešanā un nažu sviešanā. Zēni sacensībās cits citu pārspēja un pārsteidza. Vakaros viņi sēdēja teltīs un klausījās tēvu un lielo brāļu medību un kara stāstos, kuri bija gaužām saistoši un no kuriem varēja mācīties. Viņi klausījās arī mūžsenās teik­smas par Lāču cilts senmāti — Lielo Lāceni, kuras dēls esot bijis cilvēks. Reizēm, kad teltī jau metās tumšs un uguns pavardā izdzisa, Untšida sacīja bērniem, ka Lielā Lācene vēl esot dzīva … kaut kur dzīvojot. .. Lāču cilts karavīriem tā esot svēta un to nedrīkstot nogalināt.

Harka un pārējie Jaunie Suņi vakaros mēdza arī sapul­cēties un smagās pārbaudēs pārliecināties par savām sa­valdības spējām, kas nepieciešamas ikvienam karavīram. Viņi apsēdās Matotaupas vigvamā ap ugunskuru un paši lika sev uz rokām kvēlojošas skaidas, izmēģinādami, kurš spēj ilgāk un vienaldzīgāk paciest deguma sāpes. Harka spēja izturēt jebkuru vēlamo laika sprīdi.

— Šonka tik ilgi nespēj, — pēkšņi ieminējās kāds no zēniem.

Atkal jau šis vārds — Šonka! Harka tikai vienaldzīgi un aukstasinīgi paraustīja, mutes kaktiņus un ļāva skaidai degt līdz pat miesai.

Šī bija Harkas divpadsmitā vasara. Vienā no šīm sau­lainajām dienām Matotaupa kādu rītu sastapa abus savus dēlus pie zirgiem. Harka bija dienu iepriekš zirgu skrie­šanās sacīkstēs zaudējis. Viņš bija ar savu iemīļoto ābo­laino zirgu palicis tikai otrā vietā. Ne jau tāpēc, ka būtu neveikli jājis vai bijis paviršs, bet otrs zirgs bija labāks. Uzvarētājs zirgs piederēja arī vienam no Jaunajiem Su­ņiem, Čotankas — izcila karavīra dēlam. Zirgs bija jauns, nedaudz vecāks par vienu gadu, spēcīgs un straujš. Har­kas ābolainais bija desmit gadus vecs, mierīgs, drošs un ātrs. Bet ātrākais tas vairs nebija. Harka sarauktu pieri noraudzījās uz zirgiem, kas piederēja virsaiša vigvamam. Matotaupa, kādu brīdi vērojis bērnus, piegāja pie abiem.

— Harpstenā, — viņš sacīja jaunākajam, — kuru zirgu tu gribētu, ja varētu no mūsu ganāmpulka izvēlēties?

Harpstenā mulsi smaidīja un neizpratnē paraudzījās uz tēvu. Harpstenā bija paradis, ka tēvs allaž un visos jautājumos vispirms jautā Harkam un viņa teikto ņem vērā, un, tā kā Harka neapšaubāmi bija visdrosmīgākais un izveicīgākais no visiem apmetnes zēniem, tad tas arī likās pats par sevi saprotams. It īpaši pēc savas slimošanas Harpstenā bija radis piekāpties. Tāpēc viņš tagad jutās par tēva jautājumu pārsteigts un lāgā nesaprata, ko at­bildēt.

— Es domāju tā, kā teicu, — tēvs viņu uzmundrināja.

Harpstenā joprojām vilcinājās.

— Vai teikt taisnību? — viņš klusiņām jautāja.

— Dakots nemelo nekad. To tu, zēn, zini.

— Tad es teikšu — vismīļāk no visiem zirgiem es gri­bētu sava lielākā brāļa Harkas Vilku Nāves ābolaino.

— Kaut arī tas vakar pienāca tikai kā otrais? — vai­cāja tēvs.

— Jā, tieši tāpēc, — Harpstenā apņēmīgi noteica.

— Vai tu man varbūt paskaidrosi?

— Jā, tēvs, to es darīšu. Ābolainais ir labs un gudrs dzīvnieks, es to ļoti mīlu.

Harpstenā piegāja pie mustanga un pārlaida plaukstu tam pār nāsīm, un Matotaupa un Harka ar izbrīnu redzēja, ka zirgs pielieca galvu uz Harpstenā pusi, kā atbildēdams uz glāstu.

— Harka ir labs un veikls jātnieks, — Harpstenā ru­nāja, tagad jau drošāk. — Bet ābolainais noveco un ļoti bēdājas, ka vakar sacensībās zaudējis. Harka sacīkšu laikā tam iesita ar pātagu, lai gan viņam vajadzēja zināt, ka zirgs skrēja tik ātri, cik spēja. Ābolainais bija nosku­mis, kad atgriezās ganāmpulkā.

Harka klausījās nodurtām acīm. Viņš kaunējās, jo ap­zinājās, ka godkāre bija viņā nomākusi saprātu.

— Es zirgu mierināju, un viņš mani mīl, — Harp­stenā runāja. — Es viņu gribētu par savu. Ko Harka darīs ar mustangu, kurš nespēj uzvarēt?

Harkam pamazām sakāpa asinis vaigos. Harpstenā vārdi skanēja tā, it kā viņš teiktu: un ko Harka darīs ar jau­nāko brāli, kas ir vārgs?

-— Nē, — iebilda Harka Kramakmens Vilku Nāve, kaut arī netika jautāts. — Harpstenā nevajag šī zirga tāpēc vien, ka tas nav man pietiekami labs. Pasaki, tēvs, lai viņš izvēlas kādu citu.

— Esmu devis vārdu, — Matotaupa nopietni sacīja. — Kā Harpstenā teiks, tā būs.

Harka lūkojās sānis, cīnīdamies pats ar sevi.

— Es gribētu ābolaino, — jaunākais zēns atkārtoja.

— Tad tas pieder tev, mans jaunākais dēls.

Harpstenā šaurā sejiņa sāka starot. Viņš glāstīja ābo­lainajam kaklu.

— Un tagad nu, Harka, — sacīja Matotaupa, — tev vajadzīgs cits zirgs. Kuru tu gribētu?

— Man bija trīs zirgi, tēvs, tagad man ir vēl divi. Ar to pietiek, — Harka īsi noteica un saknieba lūpas,, jo visu, ko domāja, negribēja teikt.

— Harka, ar tiem abiem mustangiem, kas tev vēl ir, tu nākošajās sacīkstēs paliksi trešais vai ceturtais.

— Var būt. Es turpmāk pratīšu savaldīties, kaut ari ne­uzvarēšu. — Harkam bija neizsakāmi grūti izteikt šos vārdus, Harpstenā dzirdot. Viņš tos pateica. Tie izskanēja skarbi.

Tēvs viņu domīgi uzlūkoja.

— Tev atkal piederēs trīs zirgi, — viņš beidzot teica. •— Tā es gribu.

— Tad nosaki tu, tēvs, kurš turpmāk būs trešais.

— Labi. Nāc!

Abi zēni gāja tēvam līdzi cauri ganāmpulkam. Mato­taupa palika stāvam pie saiņa, kurš Harku bija nesis cauri joņojošam bizoņu baram.

— Palūk, Harka Vilku Nāve Bizoņbultu Šāvēj! Šis mus­tangs būs tavs trešais. Ar šo tu labi jāji.

— Tēvs!

— Kas ir?

— Tas ir tavs otrais labākais zirgs! Kā tu iztiksi bez tā?

— Tu esi mans dēls. Ņem to!

Harka piegāja pie zirga un uzlika roku tam uz skausta.

— Nepaies vairs ilgi, Harka, un tu piedalīsies bizoņu medībās.

— Jā, tēvs. — Kaut arī saņēmis atzinību, viņš runāja nomākti, vārdi izskanēja tā, it kā tiem būtu šķautnainas malas.

Bet tēvs nelikās ne zinis, ka būtu to pamanījis. Viņš tikai noteica:

— Izmantojiet šo dienu un iejājiet savus jaunos zirgus.

Tad viņš aizgāja.

Zēni paklausīja. Katrs atraisīja savu zirgu un izjāja prērijā.

Tikai brāļi jāja katrs savā virzienā.

Kad pēc šīs dienas iestājās tumša nakts un Matotaupas vigvamā visi gulēja dziļā miegā, Harka sagrozījās savās segās. Piesardzīgi kā gūsteknis, kurš grasās izbēgt, viņš izlīda no savas guļvietas un izzagās laukā no telts. Tēva piesietais mustangs drusku sakustējās, divi suņi gan pamodās, bet nerēja. Harka basām kājām nostaigāja gar miegā iegrimušajām teltīm, paklaiņoja pa upmalu un beidzot devās uz savu mērķi, mustangu ganāmpulku. Ap šo laiku zirgus uzraudzīja Četāns, to zēns zināja. Taču viņš negāja pie sava vecākā drauga. Viņš gāja no mus­tanga pie mustanga, līdz atrada savu veco ābolaino. Viņš to atraisīja, uzlēca tam mugurā un tad jāja soļos, vēlāk rikšos prom naksnīgajā prērijā. Viņš jāja, līdz nonāca pie ieplakas, kur viņu diezin vai kāds no izlūkiem varēja pamanīt.

Tur viņš nolēca no zirga, lika tam nogulties un atgūlās pats līdzās tā, ka varēja mustangam runāt pie auss.

Un Harka runāja klusā balsī, tik maigi kā viņu neviens cilvēks nebija dzirdējis runājam: