Līzelote VELSKOPFA - HENRIHA - HARKA- VIRSAIŠA DĒLS

noprast, cik gudri un veikli zirgs izturas, arvien tuvoda­mies kādam bizonim, lai dotu iespēju jātniekam šaut, Taču Harkam šaušana nebija prātā, kaut arī loku viņš tālredzīgi bija paņēmis rokā. Harka bija priecīgs, ka var nosēdēt zirgam mugurā, jo, ja tagad viņš gāztos, tad būtu pazudis, viņu samītu asiņainā pikā. Kāju dimdoņa, mednieku rēcieni un paša kliegšana brāzmoja ausīs un jauca prātus.

Pagāja krietns laika sprīdis, iekams viņš vispār bija spējīgs kaut ko domāt. Putekļu mākonis tā kā pašķīrās. Harka pēkšņi atguvās, ka viņam ir medību ierocis, un, tā kā zirgs patlaban likās skrienam brīvāk, jo viņu no visām pusēm neapdraudēja brūnās muguras, Harka paņēma loku, ielika bultu un savilka stiegru. Te — tuvumā brūns pinkains zvērs — Harka palaida bultu! Viņš paķēra nā­košo — putekļi tomēr vēl virmoja kā biezs mākonis, un plaksti zēnam bija salipuši — izšāva vēlreiz, un mustangs nesa viņu bez vadības arvien uz priekšu, un Harka šāva un šāva — zēnu bija sagrābis tāds kā šaušanas trakums — vēl un vēl vienu bultu, viņš rēca, kamēr aizsmaka un pu­tekļi nosmacēja balsi, viņš auļoja un auļoja … un šāva . .. līdz bija izšauta pēdējā bulta un bultu maks tukšs. Zirgs pārgāja vieglos auļos …

Pēkšņi ap Harku kļuva gaišs. Putekļu mākonis aizvēlās uz ziemeļiem. Bet ap Harku bija gaišs, debesis liecās zilā lokā, spīdēja saule. Tā apspīdēja izdangātu, izmīdītu, pu­tekļiem klātu zemi, mustangu ar putainām slienām, kas krita no lūpām, mustangu ar trīsošiem gurniem, ar sasvī­dušu spalvu, kas bija viena vienīga putekļu garoza. Tā apspīdēja zēnu, kam pieputējušie mati juku jukām lipa pie miklajiem deniņiem un kas aizgūtnēm kampa elpu ar plati ieplestu muti… un tā apspīdēja bizoni, kas asinīm pielijušām acīm blenza uz jauno jātnieku. Zirgs vienu mirkli palika uz vietas kā no akmens izcirsts, un arī bi- zonis nekustējās. Harka kā sastindzis raudzījās uz meln- brūno blāķi. Pirmo reizi mūžā viņš stāvēja pretī dzīvnie­kam, kas viņam un viņa tautas brāļiem nozīmēja telti, pārtiku, dzīvību — ja tas tika nonāvēts. Bizoņa muguras ādā bija sašautas daudzas bultas . .. viņš izskatījās tā, it kā viņā kāds būtu šīs bultas rūpīgi sabakstījis, un, lai gan Harka tikko bija spējīgs domāt, jau pametis acis, viņš zināja, ka tās bija viņa — Harkas bultas, visas tikai viņa bultas! Viņa bultas bija iestrēgušas bizoņa muguras ādā, bet bizonis bija dzīvs un ņirdzīgi blenza uz mednieku.

Kas tagad notiks?

Ja Harka pagriezīsies, bizonis varēja tūlīt pat mesties pakaļ un uzbrukt, un varbūt viņš ar visām bultām biezajā ādā būs ātrāks par pārgurušo zirgu? Ja Harka paraustīs pavadu un rēkdams trieks zirgu uz priekšu, varbūt bizo­nis nobīsies un bēgs. Varbūt.. .

Bizoni padzīt nav tik vienkārši.

Harka viegli piespieda kājas pie zirga sāniem — tikai mazs norādījums, ka ir kaut kas jādara: mustangam pa­šam vajadzēja zināt, kas te darāms!

Un mustangs to zināja.

Tas pēkšņi pasitās sānis, ar iepriekš nepasakāmu veik­lību un ātrumu pāris reizes šurpu turpu palēcās, kamēr bizonis aizdomu pilns gausi pagrieza galvu un pakustināja izstieptās astes pušķi. Harka ļāva zirgam pilnu vaļu. Viņš cieši piekļāvās pie zirga kakla, lai katrā gadījumā notu­rētos tā mugurā, un tas bija pareizi — jo tagad mustangs atspērās pārsteidzoši drosmīgam lēcienam un šķērsām pārlidoja pār bultu sabakstīto bizoņa muguru . .. bet tad lieliskos brāzmainos auļos aiznesās prom pa plašo līdze­numu.

Harkam gribot negribot vajadzēja pasmaidīt. Viņš ne­redzēja, kas tas bija par sastingušu, krampjainu smaidu. Bet viņš smaidīja — par zirga gudrību, par izglābšanos no briesmām, par savu paša bezjēdzīgo šaudīšanos un duci bultu viena paša bizoņa mugurā!

Tagad, viegli un bez briesmām joņojot un putekļu mā­konim pagaistot, viņš vēlreiz ieraudzīja bizoni, kuru bija medījis. Dzīvnieks arī gluži omulīgi rikšoja pakaļ baram, lai to panāktu.

Harka turpretī tiecās uz teltīm, un tā nu katrs devās turp, kur tam piederējās būt. Zēnam arī tagad nevaja­dzēja mustangu vadīt. Ar pilnīgi nešaubīgu instinktu dzīvnieks atrada savu ganāmpulku, zirgus, kas, paceltām galvām ošņādami, stāvēja strauta malā.

Harku saņēma Jauno Suņu daudzbalsīgas gaviles. Zēna smaids izplūda atvieglojuma smieklos, bet smejoties nā­cās vēl krietni daudz putekļu izspļaut. Tad viņš nolēca no zirga un ienira ūdenī, kas gan nebija necik skaidrs, bet ādu tomēr noskalot varēja. Un visu laiku — jo zēni viņu apstāja arī ūdenī — vajadzēja stāstīt notikumu par bultu sabakstīto bizoņa muguru, par pirmajām bizoņu medībām un laimīgajām beigām. Jaunie Suņi smējās un priecājās līdz ar viņu.

Bet mierā vēl nevarēja likties. Kamēr sievietes, mazie bērni un vecie cilvēki palika sēžam pie nojauktajām tel­tīm, Jaunie Suņi atkal sakāpa zirgos, Harka šoreiz paņēma savu ābolaino. Viņi jāja kopā, garā rindā kā ka­rotāji, un Harka jāja pa priekšu. Zēni grasījās palūkoties, kā atgriežas mednieki, un tos apsveikt.

Medības bija norisinājušās daudzu kilometru garumā, mednieki izkliedēti, jo putekļu un smilšu mākonī, kā arī auļojošā mežonīgā bara vidū neviens mednieks nekā ne­zināja par citiem. Pēdas norādīja, ka caur mežiņu pie Zirgu strauta bija izlauzusies tikai neliela bara daļa. Gal­venais dzīvnieku pulks bija novirzījies uz ziemeļaustru­miem. Jājot vieglos rikšos, zēni jau šur tur pamanīja gu­ļam beigtus bizoņus un pēc bultām tūlīt pazina, kurš bijis laimīgais mednieks. Kādu ceturtdaļstundu jājuši, viņi at­rada tos jaunos bizoņus, kurus bija ķērušas Saulrasas bul­tas. Ar skaļiem gaviļu kliedzieniem zēni ikreiz apsveica drosmīgā mednieka veiksmi, jo, par spīti ievainojumam, viņš bija uzvilcis stopu un guvis tik varenus panākumus. Bizoņu medībās dažkārt kļuva iespējams tas, kas citkārt likās neiedomājams. Harka veda draugus tālāk. Viņš deg- tin dega nepacietībā ātrāk atrast tēva nomedītos bizoņus. Šur tur bija dzirdama karavīru sasaukšanās, starp pakal­niem pavīdēja melnie pakauši, nodimdēja atsevišķu zirgu vai arī neliela pulciņa auļi, un beidzot atskanēja arī vir­saiša svilpe, kas aicināja pulcēties. Harka veda zēnus tai virzienā. Te — viņš parāva zirgu atpakaļ — te gulēja bi­zonis, ko Matotaupas bulta zem pleca bija trāpījusi tieši sirdī! Tas tik bija trāpījums! Harka jutās ļoti lepns.

Jaunie Suņi jāja tālāk.

Taču pēkšņi Harka iztrūkās un savilka pavadu tā, ka zirgs saslējās pakaļkājās un arī jātniekiem aizmugurē vajadzēja līdzīgā veidā negaidot apstāties.

Zēni bija patlaban iegriezušies pļavas nolejā, kad tas notika. Kas bija Harku sabiedējis? Visi raudzījās uz priekšu.

Ieplakā gulēja beigts karavīrs. Viņa zirgs skumji stā­vēja līdzās. Zēni pazina dzīvnieku. Tas bija brūnais bizoņ- zirgs, ar kuru jāja Saulrasa. Pats karavīrs gulēja zālē, sa­kropļots līdz nepazīšanai un vienās asinīs. Bizoņi bija traukušies mirušajam pāri. Līdzās sašķaidītajai labai ro­kai gulēja salauztais loks, abas pēdējās bultas bija izkri­tušas no bultu maka.

Zēni klusi sēdēja zirgos pie šī lielo medību upura. Bi­zoņu medībās nelaimes gadījumi notika bieži, īstenībā tas bija pasākums uz dzīvību un nāvi.

Harka paskubināja savu ābolaino sirmi pieiet pie vien­tuļi skumstošā zirga, maigi to pa glāstīja un paņēma pa­vadu. Kāds no zēniem bija nokāpis un sameklēja pie Saulrasas ielauztā galvaskausa ērgļa spalvu, kas bija no- trašķīta ar asinīm. Pametis ar galvu Harkam, viņš aizjāja tai virzienā, no kurienes vēlreiz atskanēja virsaiša signāl- svilpiens un kur ar gavilēm pulcējās visi mednieki, bet pie mirušā karavīra palikušie zēni pacēla balsis pirmajām dobjajām vaimanām.