Līzelote VELSKOPFA - HENRIHA - HARKA- VIRSAIŠA DĒLS

Medījums nu bija tikpat kā rokā! Bet Harka kavējās. Prātā atausa vecs nostāsts. Untšida to bija kādā vakarā bērniem pastāstījusi teltī pie ugunskura. Tas bija stāsts par akmens zēnu, kura miesa bija tik cieta kā akmens un tāpēc neievainojama. Zēna bulta vienmēr trāpīja mērķī, un reiz tas sastapa meža pļavā antilopi ar mazuli un no­galināja tos … viņš nogalināja visu, ko bulta sasniedza … beidzot viņš pats pārvērtās pilnīgi par akmeni un no­grima purvā un ūdenī… par sodu, par tūkstoškārtēju dzīvnieku nogalināšanu, par to, ka bija izšķērdis savus spēkus nelietīgi.

Harka vēl arvien nešāva. Māte antilope izmisusi sauca savu mazuli. Tālu prom, pie upes, varēja dzirdēt iešalcamies vispārējas gaviles par bagātīgo medījumu.

Zēns iebāza bultu atpakaļ bultu makā, ko turēja sik­sniņā pārkārtu pār plecu. Viņš piecēlās kājās un, kamēr antilope nekustīgi stāvēja pie mazuļa, lēnām tuvojās abiem dzīvniekiem. Tad notika tas, ko viņš bija gribē­jis panākt. Mazulis nāves bailēs no svešās dzīvās būtnes beidzot sekoja mātes aicinājumam un mudinājumam un sadūšojās kāpt ūdenī.

Labu gabalu straumes dzīti, abi dzīvnieki pārpeldēja pār upi un neskarti aizsniedza otru krastu. Spēji kā vējš viņi pazuda starp pakalniem tai virzienā, kurp jau iepriekš bija aiztraucies jaunais buks ar saviem pavadoņiem.

Harka vēl brīdi raudzījās pāri ūdenim turp, tad gausi pagriezās un devās atpakaļ pie savējiem.

Tagad nu viņš nevarēja vis teikt, ka ir viens pats no­šāvis antilopi. Nevarēja iedot ģērēt antilopes ādu un nevarēja gaidīt veco mednieku slavinājumus un Jauno Suņu apbrīnu. Tas, ko viņš varētu pastāstīt, būtu labāk jānoklusē. Viņš pats bija zaudējis māti, tāpēc ka pērkon­dzelzs toreiz bija pani rokā. Bet viņš bija izglābis antilo­pei mazuli un nebija nošāvis tā māti. Nebija darījis kā tas akmens zēns, kurš savu spēku izšķērdēja nevietā. Lāču cilts ļaudīm medījuma pietika.

Harka jutās laimīgs, atceroties piedzīvoto, ko zināja tikai viņš. Ar neaptumšotu prieku viņš dzirdēja mednieku gaviļu saucienus un redzēja vīru, sievu un bērnu dzīvo rosību. Sievietes turēja gatavībā nastu nesējus zirgus, kam vēl nebija noņemtas šļūces, kur vajadzēja ielikt medī­jumu, meitenes krāva saviem zirgiem virsū ādas segas un bizoņzarnu auklas, lai tūlīt pat gaļu sasaiņotu. Arī suņi bija satraukti, jo labi saprata visu šo gatavošanos un zi­nāja, ka drīz vien būs paēduši.

Harka piebiedrojās tēvam, kurš viņam to neliedza, un ar mazu karavīru un puišu pulciņu apjāja plašo medību lauku. Pie katra dzīvnieka viņi apstājās un pēc bultas dzīvnieka ķermenī noteica, kurš to nomedījis. Karavīriem bija katram citādas bultas, tās atšķīrās ar spalvu krāsu un griezumu, ar kāta krāsojumu, tāpēc bija viegli noteikt mednieku, kurš dzīvnieku nogalinājis. Tās antilopes, kas tika nogalinātas ar pirmajām kopīgi raidītām bultām, kad dzīvnieki vēl nenojauta briesmas, gulēja cita citai līdzās. Tobrīd katram medniekam bija iespēja mierīgi tēmēt un katrs jau ar pirmo bultu nogalināja pa dzīvniekam. Bet, dzenoties medījumam pakaļ, atklājās dažādas mednieku iemaņu un veiklību pakāpes, zirgu vai kāju ātrums. Ma- totaupam bija izdevies nošaut vēl trīs dzīvniekus, visus ar nāvējošu trāpījumu uz vietas, un tas bija lielākais at­sevišķa mednieka sasniegums šai dienā. Kad pulciņš tu­vojās antilopei, kurai Harka un Četāns ar vēl diviem puišiem bija reizē tēmējuši, Harku sagrāba tik liels satraukums, ka viņš tikko uzdrīkstējās pacelt acis. Beidzot viņš pats sevi sabāra un, cieši pārbaudīdams, aplūkoja nogalināto dzīvnieku, pie kura tagad pulciņš apstājās. Dzīvnieka ķermenī bija iešautas daudzas bultas, viena stilbā — tā nebija Harkas bulta, viena mugurā — nē, arī tā nebija Harkas bulta, trešā un ceturtā bija trāpījusi dzīvnieka kaklā un caururbusi rīkli. Tās bija Harkas un Četāna bultas!

Harkas seju apstaroja prieks. Arī Četāns smaidīja un izvilka abas bultas. Medību bultām atkarpes nebija. Če­tāns atdeva Harkam viņa bultu, sacīdams:

— Mans jaunākais brālis ir labi trāpījis. Es atdodu vi­ņam šī dzīvnieka ādu un ragus. Mūsu bultas lidojušas kopā kā brāļi. Patlaban es esmu Sarkano Spalvu vadonis. Bet, tiklīdz es kļūšu par karavīru un Sarkano Briedi, tā Harka Kramakmens Modrā Acs Vilku Nāve vadīs Sarka­nās Spalvas. Es esmu runājis, hau!

Matotaupa, lepns uz savu dēlu, tam piekrita.

Kad pēc ilgāka laika tika noskaidrots, kurš katru atse­višķo dzīvnieku nogalinājis, vīri, puiši un lielākie zēni ņēmās dzīvniekus dīrāt un prasmīgi sadalīt. Sievietes iz­ņēma dzīvnieku iekšas, atdeva tās izsalkušajiem suņiem, sasaiņoja muguras un cisku gabalus, bet smadzenes, ak­nas, plaušas, sirdi un kuņģi aiznesa uz apmetni. Tur jau kvēloja uguns, ko rūpīgi nosedza izplestas bizoņu segas, kas noslēpa dūmu stigošanu un dvaku. Harka ar baudu ievilka nāsīs grauzdētu aknu un ceptu smadzeņu smaržu, kas jebkuram badu izcietušajam solīja paradīzes svētlaimi. Nepagāja necik ilgs laiks, kad Harka kopā ar brāli un māsu pēc mēnešiem ilgas badošanās ieturēja pie skaidra avota pavasarīgu pļavu vidū pirmo maltīti, kur ikviens pēc sirds patikas varēja mieloties ar gardumiem.

Un visiem bija vienas domas prātā — postam nu pie­nācis gals, sākušās laimes dienas, sāk iedarboties lielā burvestība. Havandšita zina noslēpumus.

Stiprinājušies un apmierināti vīri, sievietes un bērni vakarā devās teltīs, lai atgūtu spēkus dziļā miegā.

«Melnais Sproggalvi,» domāja Harka, aizvērdams acis. «Varbūt viss beigsies labi, un kādu dienu es satikšu arī tevi dzīvu un veselu.»

Turpmākās dienas pēc indiāņu izpratnes nebija pārāk nogurdinošas. No rīta līdz vakaram tika veikti kādi piec­desmit kilometri. Upe šajos apvidos pēc noskrējušiem at­kušņa ūdeņiem bija sekla, un Lāču cilts ļaudis, tiklīdz vīru padome to nolēma, bez pūlēm varēja pāriet uz dien­vidu krastu.

Tālāk ceļš veda uz dienvidiem, un kādu rītu ceļinieku acu priekšā pavērās ainava, kurai vajadzēja būt viņu garā ceļojuma mērķim, — pļavas un krūmāji, kas atradās vienā no daudzajiem Zirgu strauta līčiem. Šī vieta likās kā radīta vasaras apmetnei. Upes gultne bija iespiesta starp nolaideniem pauguriem, un visas pazīmes norādīja, ka arī tveicīgajos mēnešos upe neizsīks. Te bija iesak­ņojušies krūmāji un pat slaiku kociņu puduriņš, ko daļēji ieslēdza ūdensteces, kas meta līkumu uz ziemeļiem, bet mežiņa vidū palikusi pļava, pietiekami liela, lai tur va­rētu ierīkot apmetni, tad koki to pasargātu no vētrām un ienaidnieku acīm. Visi tūlīt pat atzina laukuma priekšro­cības un ar jautru čaloņu sāka iekārtoties meža pļavā. Vienā mirklī nastas no zirgiem bija noņemtas, teltis uz­celtas, segas izklātas, pavardi sakrauti, bļodas un podi nolikti vietā. Arī lielā apspriežu telts tika uzcelta pēc vir­saiša norādījuma. Uz turieni karavīri aiznesa arī izdobto stumbru ar mūžam kvēlojošo svēto uguni, ko pastāvīgi veda līdzi. Vieta, kur turpmāk uzstādīs burvja vigvamu, palika brīva. Virsaiša telts priekšā ieraka trofeju mietu un pie tā piesēja viņa labāko zirgu. Suņu bars jau skrai­dīja, iepazīdamies ar mežiņu. Mustangi tūlīt pat sāka ga­nīties zālē, kas te bija samērā sulīga.

Klinšu kalnāja grēda rietumos bija skaidri saskatāma, un aiz tās žilbinošā krāšņumā slīga saules ripa. Klusi, iz­slāpis pēc miera, prieka, rotaļām un medībām, Harka uz­ņēma sevī jaunās dzimtenes ainavu.