Līzelote VELSKOPFA - HENRIHA - HARKA- VIRSAIŠA DĒLS

— Arī dakoti?

— Arī dakoti. Bet vīri, kas šādus ieročus izgatavo, neko citu visā savā mūžā nedara.

— Viņiem taču vajag medīt, lai būtu ko ēst.

— Tas viņiem nav vajadzīgs. Viņi izgatavo ieročus un par to saņem pārtiku no tiem, kam vajadzīgi ieroči.

— Tātad vīriem, kas izgatavo ieročus, vajag tos iemai­nīt?

— Jā.

Harka vēlreiz ilgi, klusēdams aplūkoja ieroci. Tad viņa domas, liekas, aizsteidzās tālāk.

— Un ko tu, Tāllidojuma Putn, domā par lāču burves­tību?

— Par to es nekā nevaru tev, zēn, pateikt. Es ticu citā­dam garam nekā jūs.

— Vai tavs Gars ir labs?

— Jā.

— Vai viņš ir liels?

— Jā.

— Vai viņš ir Noslēpums?

— Jā.

— Tad tam jābūt tam pašam Garam, jo divu lielu No­slēpumu nav.

— Tu runā gudri, bērns.

— Vai tavs Gars prot burt?

— Es viņu tik labi nepazīstu. Viņš ir man par lielu.

— Ko saka jūsu burvji?

— Viņu mēles runā dažādu valodu.

— Kā tad var runāt dažādi?

— Ar tevi, Harka, nevar tik viegli tikt galā! Vieni saka: burvestības vai brīnumi — kā mēs tos saucam — no­tikuši tikai senos laikos. Citi saka: tie esot iespējami arī vēl mūsu dienās. Vēl citi domā, ka nekad nekādu burves­tību nav bijis, bet viss ir vienkārši izskaidrojams.

— Tu esi vīrs, Dzeltenbārdi, tev vajag būt pašam sa­vām domām un pašam zināt, kas ir pareizi!

— Tu, Harka, gan neesi vēl vīrs, tikai zēns, bet pasaki man — kādas ir tavas domas?

Harka pietvīka, bet ar atbildi nevilcinājās:

— Ir Lielais Noslēpums un daudzi mazi noslēpumi, ir Lielais Gars un daudzi mazāki, un tāpat arī ir Lielā Bur­vestība un mazākas. Daži burvji ir spēcīgi un pārzina lie­lākus noslēpumus nekā citi. Daži burvji neprot tik labi ar gariem sarunāties. Tad viņi maldina sevi un citus un karavīri ir ar viņiem nemierā.

— Tas ir interesanti. Tu man atklāti atbildēji, Harka. Es tev labprāt vēl atbildēšu, ja tu kaut ko gribēsi zināt!

— Man ir vēl viens jautājums. Vai tu tici, ka lāča gars mūs izseko, tāpēc ka mēs sašāvām viņa attēlu?

— Tās nu gan ir tīrās muļķības, zēn. Kas tad to saka?

— Sievietes Svešā Gliemežvāka teltī.

— Viņām jāliek klusēt!

— Hau! — apstiprināja Svešais Gliemežvāks un piecē­lās, lai pārietu uz savu telti un atkal reiz nodibinātu tur kārtību.

Baltais vīrs un Harka tagad tikai ar grūtībām varēja saprasties. Viņi sēdēja līdzās pie uguns un gaidīja. Harku nebija tik viegli nogurdināt.

Laukā' lietus gāza kā ar spaiņiem. Ari ap rītausmas laiku nemaz nekļuva gaišāks, jo mākoņi vēl arvien aiz­sedza debesis.

Beidzot vigvamā ienāca Matotaupas brālis. Viņš nezi­nāja nekā jauna. Lācis vairs nebija rādījies. Pēc ilgstoša­jām un spēcīgajām lietus gāzēm nebija arī iespējams at­rast zvēra pēdas un tām izsekot. Neatlika nekas cits kā būt sevišķi modriem. Tie trīs karavīri, kas bija devušies meklēt uz austrumu pusi, atgriezās bez jebkādiem panā­kumiem.

Priekšpusdienā lietus mitējās. Dažādas vēja brāzmas dzina mākoņus dažādā ātrumā un dažādos virzienos juku jukām pa debess klaidu. Laiku pa laikam pavīdēja zils debesu jums, un uz brīdi vaļā palaistie saules stari pārslī­dēja pār pļavu un krūmājiem, kur, lietū nomazgātas, lais­tījās zāle un lapas. Daļa vīru bija sanākuši, lai atkal uz­sāktu lāču deju un tā nomierinātu lāča garu. Tā kā zvērs atradās tepat tuvumā, par lāčiem pārģērbušies vīri, to rē­koņa un ņurdēšana atstāja nomācošu iespaidu un plosīja jau tā satraukto cilvēku nervus. Bērniem rotaļas nebija prātā. Puiši vingrinājās šķēpa mešanā. Gleznotājs norau­dzījās lāču dejā, bet neuzdrīkstējās vairs skicēt, jo baidī­jās vēl vairāk sakarsēt satrauktos prātus.

Harka turējās baltā cilvēka tuvumā. Sproggalvis un Harpstenā stāvēja līdzās un reizēm raudzījās uz Harku, reizēm uz gleznotāju. Ap dienas vidu, kad laiks apmetās patīkami silts un vējš jau bija paguvis nosusināt garo zāli, gleznotājs aizgāja pie zirgiem. Beigtais kumeļš jau bija aizgādāts prom, bet lielās asins lāmas vieta vēl bija skaidri saskatāma. Harka nolēma nākošajā naktī tēva ga­nāmpulka labākos zirgus piesiet pie telts ieejas. Viņš gra­sījās prasīt tēvocim atļauju to darīt.

Bērni nebija ne ar ko nodarbināti, tāpēc pārstaigāja no jauna krūmājus, meklēdami lāča pēdas. Var taču gadī­ties, ka tomēr kaut kas atklājas, kas vīriem pagājis se­cen. Gleznotājs ar interesi novēroja, kā zēni pārbaudīja katru stiebriņu, katru lapiņu, katru zāles kumšķīti. Bija vēl iespējams noprast, pa kādu ceļu lācis atnācis uz zirgu ganībām un kā bija atkal aizbēdzis, strautā smiltīs vēl bija saglabājušās lāča ķepas nospieduma pazīmes. Bet tas arī bija viss. Laukā prērijā pēdas izzuda pavisam. Lietus gāze bija noskalojusi visu, kas vēl būtu bijis pamanāms.

Zēni, velti izmeklējušies, pastāvēja kādu laiciņu kopā ar gleznotāju. Harka izmantoja izdevīgu brīdi un palūdza, vai nedrīkstētu vienu reizi izšaut.

— Man nebūtu nekādu iebildumu, puisīt, bet man sāk pietrūkt munīcijas. Man jāpagaida, līdz tikšos ar balta­jiem cilvēkiem un varēšu savu krājumu papildināt.

Harka jutās vīlies, bet to neizrādīja. Viņš nebija tikai tādēļ vien vīlies, ka nevarēja vienu vienīgu reizi izšaut, bet ar šausmām saprata, ka šautenes īpašniekam nav par to tikai jāsamaksā maiņas vērtība vien, bet viņš joprojām palika atkarīgs no baltajiem cilvēkiem, jo vajadzēja no tiem iegādāties munīciju. Lodes nevarēja tā kā bultas izdrāzt pats.

Diena sliecās pret vakaru, saule paslēpās aiz Klinšu kalnu kores.

No Matotaupas ļaudīm, kas bija aizgājuši lāča medībās, vēl neviens nebija atgriezies. Kad, krēslai izzūdot, nolai­dās tumsa, atgriezās izlūki, kas jāšus bija devušies meklēt lāci. Viņi to nebija redzējuši. Tas likās dīvaini. Tam va­jadzēja būt viltīgam un pieredzējušam dzīvniekam, ja viņš prata tik labi noslēpties. Lāči ir spējīgi arī lielus at­tālumus ātri pārvarēt.

Vīri atdzina zirgus no strauta apmetnes laukumā, kur starp teltīm pa nakti bija iespējams tos vieglāk uzmanīt. Suņi ošņādami skraidīja visapkārt, bet arī bez redzamiem panākumiem. Harka piesēja bizoņzirgu un ābolaino telts priekšā. Vīri apspriedās un sadalījās pa pūlīšiem nakts sardzei. Puišiem vajadzēja tikai piedalīties sargāšanā, bet ne vairs vieniem pašiem uzņemties atbildību.

Vēji aizdzina mākoņu gabanas, un iestājās zvaigžņoti skaidra nakts. Tikai austrumos vēl tūka tumšu mākoņu blīva.

Harka, tikko paēdis, tūlīt devās pie miera un pierunāja arī Harpstenā un Sproggalvi darīt to pašu. Jāejot laikus gulēt, lai, gadījumā, ja nakts vidū kaut kas atgadītos, būtu spirgts un sagatavojies, tā viņš sacīja. Aizmiegot Harka vēl dzirdēja, ka Dzeltenbārdis un Svešais Gliemež­vāks pie aprušinātas uguns sarunājās, bet viņš saprata tikai atsevišķus vārdus.

Nakts pagāja bez kādiem īpašiem notikumiem.

No rīta Matotaupas brālis Ašā Bulta sasauca karavīrus uz apspriedi.

— Lāču cilts karavīri no Oglalas dzimtas, kas pieder pie lielajām dakotu dzimtām! — viņš sacīja. — Esmu domājis, kur šis lācis klaiņo un vai viņš vēl nodarīs postu mūsu zirgiem un teltīm. Tā es sev jautāju vakarā. Bet naktī es redzēju garu un skaidru sapni. Es pats biju šis lācis. Es skrēju uz dienvidiem, turp, kur sajutu bizoņu maitu. Jūs zināt, ka dažus vecus, sīkstus bizoņus, kurus bi­jām nogalinājuši, pametām mūsu suņiem un vilkiem. Es nu biju lācis un steigšus skrēju turp ēst. Un, būdams lācis, atradu vēl trīs bizoņu telēnus, kurus varēju no­beigt. Vilki no manis baidījās un aizbēga. Teļiem bija maiga gaļa, un tie garšoja labi. Mani neviens netraucēja. Kad biju paēdis, es atkal pagriezos pret ziemeļiem, lai no jauna iebruktu zirgu un kumeļu barā. Te man trāpījās ceļā varens karotājs, kas mani ar šķēpu nogalināja. Ko šāds sapnis varētu mums vēstīt?