Līzelote VELSKOPFA - HENRIHA - HARKA- VIRSAIŠA DĒLS

Aizmugurē, teltī, atskanēja daudzbalsīga murmināšana:

•— Lācis, lāča gars! Nu nāk lāča gars, lai atriebtos!

Harka neviļus atskatījās. Viņš ieraudzīja, ka viena no trim meitām uzkūra uguni telts vidū, liesmas uzšāvās augstu. Līdzās stāvēja vecāmāte. Viņa bija paņēmusi lo­des, bultu un šķēpa caururbto audeklu ar lāča attēlu un turēja to paceltu augstu gaisā, tā ka saplosīto attēlu ap­gaismoja šaudīgā liesmu gaisma. Vecās sievietes seja bija šausmu un triumfa izķēmota. Pustumsā no jauna atska­nēja pārējo četru izbaiļu pārņemto sieviešu murmināšana. Vētra raustīja telts pārsegu. Pa telts spraugu, pie kuras stāvēja zēni, ielauzās vēja brāzma, liesmas sāka raustī­ties, un audekls sašūpojās tā, ka likās — it kā lāča attēls kustētos. Laukā klaigāja vīri. Trīs reizes norībēja pērkon- dzelzs.

Tas viss atstāja uz teltī sēdētājiem nomācošu iespaidu. Sproggalvis sāka savā Harkam nesaprotamā valodā bērt vārdus un plātīties ar rokām kā burdamies vai apvārdo­dams.

Kādu brīdi arī Harka bija neizpratnē. Tad sapurinājās.

— Klusu! — viņš uzsauca Sproggalvim un aizlika vi­ņam mutei priekšā plaukstu. Taču Sproggalvis atgrūda Harkas roku un skandēja tik tālāk buramos vārdus pret ļauno apsēstību.

Tad Harka izgāja no nemierīgās un šausmu pārņemtās telts laukā, lietū. Nu viņš varēja atkal klausīties, te trau­cēja tikai lietus šalkoņa un vēja svilpšana, ne vairs cil­vēku gaušanās.

No sasaukšanās varēja saprast, ka plēsoņa redzēts pie zirgiem, bet patlaban, liekas, pazudis. Harka vismīļāk mestos tagad turp, lai aizsargātu zirgus, bet neuzdrīkstē­jās rīkoties pretēji virsaiša vietnieka stingrajai pavēlei. Viņam tomēr iešāvās prātā, ka varētu iespruKt savā teltī. To viņš arī izdarīja —? aši pārmetās turp.

Arī te jau kūrās uguns. Vēja vārstulis telts smailē pa­vēra dūmiem ceļu. Šonkas teltī nebija. Ap šo laiku viņam vajadzēja uzmanīt zirgus. Telts dibenā vienkopus sēdēja Untšida, Šešoka un Uinona. Untšidas nesatricināmais miers nomierinoši ietekmēja visas.

Tikko Harka bija iekšā, telts sprauga pavērās vēlreiz, un ienāca Tāllidojuma Putns Dzeltenbārdis. Viņam bija rokā šautene, viņš paņēma munīciju un atkal izsteidzās ārā. Varēja dzirdēt norībam vairākus šāvienus.

No zirgu ganāmpulka puses atskanēja daudzbalsīgs sa­šutuma kliedziens. Tūlīt arī vigvamā atgriezās Tāllido­juma Putns. Viņš apsēdās pie uguns, tīrīja šauteni, bet Harka uzmanīgi visu to vēroja.

Laukā troksnis aprima.

Gleznotājs ar galvas mājienu paaicināja Harku tuvāk. Patlaban tulka nebija, tāpēc sarunāties ar zēnu un pa­stāstīt par notikumiem nebija iespējams, un gleznotājs kavēja laiku, rādīdams zēnam, kā ieroci pielādē un kā izlādē. Izlādētu viņš iedeva paturēt un parādīja, kā jā­mērķē; atklājās, ka Harka jau bija ievērojis, kā to dara. Zēna seja pauda sasprindzinājumu, apņēmību, apvaldītu satraukumu. Šķita, ka, darbojoties ar pērkondzelzi, viņš aizmirsis pat lāci. Baltais cilvēks kaut ko sacīja, ko Harka tikai^ daļēji saprata, bet, pēc sejas izteiksmes spriežot, tai vajadzēja būt uzslavai. Ja baltais cilvēks būtu varējis ielūkoties zēna sirdī, tad redzētu, cik ļoti tas jau bija viņam pieķēries.

Harkas noslēpumainā ieroča pētīšanu pārtrauca Svešais Gliemežvāks, ienākdams teltī. Lielais tumšacainais afrikā­nis bija izmircis līdz ādai, bet bez mazākā ievainojuma. Pēc tam kad viņš bija apsēdies pie pavarda un saņēmis no gleznotāja cigāru, viņš sāka stāstīt to, ko visi vēlējās dzirdēt. Harka klusiņām nolika pērkondzelzi sānis.

— Tas notika tad, kad Šonka uzraudzīja zirgus, — stās­tīja Svešais Gliemežvāks. — Suņi bija kļuvuši nemierīgi un arī zirgi tramīgi. Gāza lietus, un Šonka nevarējis nekā redzēt. Viņš aizskrējis uz to pusi, no kurienes zirgi tie­kušies prom, tur vajadzējis būt briesmām. Pēkšņi viņš

naktī, lietū un vējā stāvējis pretī briesmīgam lācim, kurš, saslējies pakaļkājās, izsitis viņam no rokām šķēpu. Šonka skaļi iekliedzies un tupus paslēpies starp zirgiem, jo nakts laikā nav bijis iespējams pievārēt lāci ar nazi. Tas nav pat pieaugušam vīram pa spēkam. Šonka vēl ir jauns zēns. Izdzirduši viņu kliedzam, piesteigušies daudzi karavīri. Lācis bija nogāzis gar zemi kādu kumeļu un gra­sījies to uz vietas saplosīt vai arī aizstiept prom. Taču saceltā trauksme sabiedējusi plēsoņu, un tas aizbēdzis. Naktī nav iespējams saskatīt pēdas. Rītu tām izsekos, ja vien pēc lietus tās būs atrodamas.

— Un tagad? — gleznotājs gribēja zināt. — Kur atro­das vīri?

— Viņi visi stāv ar šķēpiem sardzē, ja gadījumā zvērs vēlreiz uzbruktu. Jādomā, ka lācis neatgriezīsies, tā viņi saka, bet neiespējams tas nav.

Svešais Gliemežvāks ātri pabeidza smēķēt cigāru un labprāt paņēma otru. Patlaban nekas nebija darāms, bet arī miegs nevienam nebija prātā. Naksnīgās stundas vaja­dzēja kaut kā pavadīt.

Harka sāka atkal darboties ap šauteni.

Baltais cilvēks vēroja viņu.

— Vai tev kaut kas nav skaidrs? — viņš pēc laiciņa jautāja. Harka jautājumu bija sapratis, vēl iekams Sve­šais Gliemežvāks paguva to pārtulkot.

— Yes, — viņš atbildēja un piebilda dakotu valodā: — Kā iespējams tikt pie tāda ieroča?

Dzeltenbārdis smējās:

— Tas jānopērk. Es gribu teikt, pret kaut ko jāiemaina.

— Tik viegli šāds ierocis dabūjams? — Harkas acis iemirdzējās.

— Jā un nē. Tas ir dārgs. Indiānim vajadzētu daudz ādu par to dot vai arī.. . — Baltais cilvēks sastomījās.

Harka rāmi gaidīja, vai viņš vēl ko teiks. Taču, liekas, gleznotājs to nedomāja darīt.

Bet Svešais Gliemežvāks pēc tam, kad bija ievilcis smaržīgā cigāra dūmu, pateica to, ko Dzeltenbārdis no­klusēja:

— Vai arī naudu vai zeltu.

Harka nolaida acis. Viņam iešāvās prātā, ka par zelta akmentiņu, ko bija atradis pie upes, būtu varējis nopirkt pērkondzelzi! Bet nu šis burvestības akmens piederēja Havandšitam. Kā Sproggalvis bija teicis? Vajag balto

cilvēku noslēpumus iepazīt un pār tiem valdīt. Varbūt Sproggalvim tomēr bija taisnība? Vai arī ne?

Tik daudz neatrisināmu jautājumu.

Harka tikai ar grūtībām spēja šķirties no šautenes. Dzeltenbārdis atļāva, tāpēc viņš palika ar ieroci rokās sēžam pie uguns un, liesmu atspīdumā to grozīdams, atkal un atkal ļāva spīguļot stobram un aizslēgam. Nezin vai Tāllidojuma Putns Dzeltenbārdis nākošajā dienā ļaus vi­ņam reizi — vismaz vienu pašu reizīti! — ar šo ieroci izšaut?

— Tāllidojuma Putn Veiklā Roka, — pēc gara pārdomu brīža Harka svinīgi uzrunāja balto cilvēku. — Ko tu domā par burvestībām?

Gleznotāju jautājums pārsteidza, un viņš rūpīgi pārdo­māja atbildi. Ja viņš teiktu — «tās ir blēņas», tad apvai­notu viesmīlīgos saimniekus, kam buršanās bija reliģija. Ja apgalvotu, ka viņš tic tām, tad melotu.

— Burvestības ir noslēpums, — viņš beidzot teica. — Bet noslēpums ir tikai tas, kas vēl nav zināms.

— Vai šis ierocis ir burvestība?

— Baltajiem cilvēkiem — nē. Tie ļoti labi zina, kā tas tiek taisīts un kā darbojas.

— Tad baltajiem cilvēkiem šādi ieroči nav jāiemaina, katrs pats var tādus pagatavot?

— Ne jau katrs. Es, piemēram, nevaru.

— Tātad tā tomēr ir burvestība?

— Ak nē, manu zēn, ir vajadzīga tikai īpaša veiklība, kas nepiemīt katram, bet kuru katrs var apgūt.