Līzelote VELSKOPFA - HENRIHA - HARKA- VIRSAIŠA DĒLS

Karavīri, kas sēdēja visapkārt lokā, bija klausījušies uzmanīgi. Tagad cits pēc cita piecēlās un apdomīgi izvē­lētiem vārdiem pateica savas domas.

— Sapņus var iztulkot vienīgi burvis Havandšita, — pirmais ierunājās Vecais Krauklis, — pagaidīsim, kamēr viņš atgriežas.

— Nē, — iebilda Čotanka Stabule. — Šāds padoms neder. Gari mums sūtījuši sapni, lai mēs nebūtu bez pa­doma, kamēr Havandšita ir prom. Apspriedīsim, ko šis sapnis varētu nozīmēt!

— Tā jau var būt, — sacīja trešais, — ka lācis aiz­skrējis pie bizoņu maitas. Jā, droši vien.

— Tā tas ir, — piekrita ceturtais. — Pie bizoņu mai­tas, kur viņu neviens no mūsu karavīriem nav meklējis. Vai mēs nebijām ar aklumu sisti? Nu sapnis mums atvē­ris acis.

— Hau, hau! — atskanēja visapkārt.

Ierunājās atkal Matotaupas brālis.

— Bet tagad es jautāju jums, vīri, kurš mūsu vidū ir tas lielais karotājs, kas nogalinās lāci, iekams tas no jauna uzbrūk mūsu zirgiem un varbūt kādu dienu saplosa mūsu bērnus.

Jautājums atdūrās pret ilgu, mulsu klusumu.

— Matotaupa ir prom, — beidzot ieminējās Vecais Krauklis, viscienījamākais no apspriedes dalībniekiem.

— Dienvidu pusē mēs varētu uzskriet virsū pani karo­tājiem un naidīgajiem baltajiem cilvēkiem, — prātoja Čotanka.

— Kurš tad būtu tas vīrs, kas viens pats ietu pretī lā­cim? — jautāja trešais. — Var būt, ka tas bija tikai tads maldu sapnis.

Virsaiša vietnieks klausījās šajās runās ar nepatiku.

— Kur mūsu vidū ir tāds virs, kas var cīnīties ar lāci, kamēr Matotaupa ir prom? — viņš skarbi noprasīja. — Nu, to var tas, karavīri, kuram gari sūtījuši šādu sapni! Es, Matotaupas brālis, došos dienvidu virzienā, lai pievārētu briesmoni! Es esmu runājis, hau! Ja kāds vēlas man piebiedroties, lai piesakās!

Vīri vērās apspriežu ugunskurā, sūca savas pīpes, gudroja un pieaicināja arī jaunākos klāt. Beidzot pietei­cās divi karavīri — Vecais Krauklis un Antilopes vecākais dēls, ko parasti mēdza saukt par Antilopes Dēlu. Pārējie klusēdami piekrita, ka šie abi kopā ar Ašo Bultu, Mato­taupas brāli, dodas ceļā, lai sameklētu lielo pelēci, iekams tas no jauna apdraud apmetni.

Tā nu teltī tika sagatavota pēdējā maltīte, sasaiņota pārtika, un Matotaupas brālis aizgāja kopā ar saviem pa­vadoņiem, labi apbruņojušies ar šķēpu, pilnu bultu maku, ar pamatīgu akmens vāli un garu, smailu divasmeņu nazi.

Zēni kādu gabaliņu pavadīja jātniekus un tad rikšoja atpakaļ uz apmetni. Ikvienu urdīja kluss nemiers. Vai sapnis ir pareizi iztulkots? Vai mednieki atgriezīsies dzīvi?

Kad Harka atveda savu zirgu apmetnē, viņš redzēja, ka gleznotājs zīmēja virsaiša vigvamu. Pērkondzelzs mierīgi gulēja teltī. Harka paņēma to rokā, pārliecinājās, ka nav pielādēta, un piemeta pie pleca. Zēnam likās skaidrāks par skaidru — būtu viņam pērkondzelzs, viņš nemūžam nepaliktu mājās. Ierocis bija vienmēr tik daudz vērts, cik tā īpašnieks prata to Izmantot!

Izgājis no telts, Harka devās ar Jaunajiem Suņiem uz savu roku izlūkos. Viņi dzīrās papētīt, vai Matotaupa ar saviem medību biedriem vēl arvien nav redzami atgrie­žamies.

Ap pusdienas laiku zēni pamanīja prērijā nelielu nā­cēju rindu. Tie tuvojās no ziemeļiem, un tas vis nebija Matotaupa. Havandšita atgriezās mājās! Kopā ar viņu arī Četāns. Burvim šoreiz līdzi bija tikai trīs zirgi, brīvo pie pavadas veda Četāns.

Harka raudzījās nācējiem pretī ar dalītām jūtām. Viņš priecājās no visas sirds, ka Četāns atgriežas, bet bija jau pieradis, ka apmetnē nav Havandšitas, un nemaz nevēlējās vairs redzēt veco burvi. Un nu viņš atkal bija klāt. Nezin ko viņš teiks par svešo, balto ciemiņu, par attēliem un lāča medībām, uz kurām abi virsaiši bija de­vušies dažādos virzienos?

Tiklīdz Havandšita un Četāns bija sasnieguši apmetni, vļspirms pienāca Untšida, Šešoka un Uinona, lai uzslietu burvja telti. Visas piecas sievietes no Svešā Gliemežvāka vigvama noraudzījās pa gabalu. Arī viņas būtu labprāt palīdzējušas, bet burvja telti celt bija Untšidas priekšro­cība, viņa bija viscienījamākā zintniece, kas prata dziedi­nāt brūces.

Četāns, Harkam piepalīdzot, apkopa zirgus, nopeldējās, ieziedās un apsolīja zinātkārajiem zēniem vakarā ieiet virsaiša vigvamā un pastāstīt. Pastāstīt tik … cik stāstīt drīkstēja!

Svešo Gliemežvāku, tiklīdz būšot uzcelta telts, aicināja ieiet pie Havandšitas. Burvis gribēja no viņa droši vien dzirdēt par notikumiem apmetnē.

Havandšita, pēc tam kad bija visu uzklausījis un stip­rinājis arī miesu, pastaigājās starp teltīm, pa ganībām un krūmājiem. Viņš pavēroja prēriju, apciemoja Svešā Glie­mežvāka telti un — kā Harkam pastāstīja Sproggalvis — lika parādīt sašauto lāča attēlu. Svešā Gliemežvāka pava­dīts, viņš iegāja arī virsaiša teltī. Harkam nebija grūti iedomāties, kas viņam tur meklējams. Havandšita vēlējās iepazīties ar baltādaino burvi. Šo tikšanos Harka būtu labprāt gribējis redzēt. Tā kā tas nebija iespējams, tad viņš nolēma vēlāk iztaujāt Uinonu, kā abu sastapšanās noritējusi.

Pievakarē vecais vairs neiznāca no savas burvja telts. Vīri bija saņēmuši norādījumu sakurt ārā lielus uguns­kurus un vēlreiz nodejot lāču deju, jo lāča gars esot ļoti sakaitināts. Tā nu no jauna atskanēja piesmakusī rēkoņa un rūkoņa, un vīri, apņēmuši ap pleciem lāču ādas, mīdī­jās ap šaudīgajām liesmām, kas meta gaismu uz apmetni un krūmāju malu.

Harka, kādu laiku skatījies, iegāja teltī, kur sastapa Četānu un Tāllidojuma Putnu.

Vispirms zēns pastāstīja draugam, ko dabūjis no baltā cilvēka zināt par dakotu vecāko virsaišu līgumu ar Lielo Tēvu Vašingtonā. Vai Četānam esot par to kaut kas zināms?

Jā, esot gan. Par šādu līgumu Havandšita esot runājis ar lielajiem dakotu burvjiem, arī ar dakotu cilšu ietek­mīgo burvi un virsaiti Tatanku Jotanku. Dakotu zemju dienvidu apgabalos, kur savas apmetnes uzcēlusi Lāču cilts, stāvoklis esot kļuvis draudīgs un noslēpumā tīts, tā­pēc Tatanka Jotanka pat apsolījis apmeklēt Lāču cilts apmetni un tad izlemt, ko darīt. Izredzes sagaidīt tik ievē­rojamu viesi ļoti iepriecēja un nomierināja Harku un Četānu.

—- Un kādas ir Tatankas Jotankas domas par balto cil­vēku noslēpumiem? — jautāja Harka. — Vai mums turē­ties no tiem pa gabalu jeb vai izpētīt viņu noslēpumus un tos izmantot pašiem?

— Pērkondzelzis vajagot iegādāties, bet par zelta bur­vestības akmentiņiem lai klusējot.

•— Labi! — Šīs ziņas Harku apmierināja. Tēva rīcība, tas, ka viņš iemeta zelta akmeni ūdenī, līdz ar to bija at­taisnota un tai pašā reizē Harkas vēlēšanās iegūt pērkon- dzelzi atzīta par pareizu. Droši vien Tatanka Jotanka bija labs, liels un gudrs burvis. Tikai viens jautājums palika neatrisināts: kā lai sarkanādainie tiek pie pērkondzelzīm, ja viņiem savs zelts jāpatur slepenībā un to tātad nedrīkst izdot apmaiņai? Tik daudz zvērādu, cik nepieciešams, lai iemainītu pret pērkondzelzi, sarkanādainajiem nemaz ne­bija. Tās, ko tie ieguva medībās, bija vajadzīgas teltīm, apģērbam un segām. Dažas, jā, dažas varētu atlicināt arī maiņai. Bet tik daudz? Tad jau vajadzētu izkaut veselus bizoņu barus. Vai tas būtu labi? Jautājumi drūzmējās cits caur citu. Tiklīdz viens bija atrisināts, jau uzmācās nā­košais.

No apmetnes laukuma atskanēja lāču dejas dejotāju ņurdoņa un rēkoņa un neļāva aizmirst, ka virsaiši izgā­juši medībās un Havandšita paziņojis, ka lāča gars dus­mojoties uz Lāču cilti. Kaut arī, no malas raugoties, dzīve teltīs it kā ritēja ierasto gaitu, šo atturīgo cilvēku vidū gluži kā sērga izplatījās arvien pieaugošs iekšējs nemiers.