Līzelote VELSKOPFA - HENRIHA - HARKA- VIRSAIŠA DĒLS

Vai varbūt Havandšita būtu kaut ko pasācis, lai ma­zinātu virsaiša cieņu? Tad vēl jo vairāk vajadzēja beidzot tikt galā ar pelēko lāci!

Matotaupa un Harka atrada plato sliedi, ko lācis bija atstājis, šļūkus vilkdams savu laupījumu, un bez pūlēm tam sekoja. Viņiem nebija vairs citu domu kā vien: «Lā­cis, lācis! . ..»

Pēdas veda tā, kā Četāns bija teicis, uz rietumiem, uz mazu urdziņu, ko krastmalā iežogoja kārklu krūmi un nelieli kociņi. Zirgus jau sāka pārņemt nemiers. Mato­taupa nokāpa, un Harka arī noslīdēja no zirga muguras. Mustangus piesēja.

Matotaupa pavilka Harku uz savu pusi.

— Parādi nu, vai tev ir labas acis! Tur, krastmalas krū­mos, tur, pie tā kociņa, kas mazliet garāks par citiem, — tur no zāles un lapām rēgojas laukā gabaliņš kumeļa ādas — vai vari saskatīt?

— Nē, tēvs. Tomēr gan — jā, redzu, tēvs, es redzu to!

— Turp mūs ved pēdas. Un tālāk tās neved nekur.

— Tā tas ir, tēvs.

— Tātad tur, krastmalas krūmos, vēl slēpjas lācis un mielojas ap sava laupījuma atliekām.

— Hau.

— Harka Kramakmen Modra Acs Vilku Nave! Es tev tagad izskaidrošu mūsu kara plānu, kurā tev piekrīt sva­rīgs uzdevums, kas citkārt jāveic tikai vīra cilvēkam. Tev vajadzēs lāci kaitināt tā, lai viņš iznāk no krūmiem laukā un visu uzmanību pievērš vienīgi tev, taisīdamies tev uzbrukt. Mani tas pamanīs, kad jau būs par vēlu, es pie- lēkšu klāt un iegrūdīšu tam dunci sirdī!

— Labi, tēvs. — Kaut arī Harka to teica mierīgi, viņam sametās karsti.

— Nu, aizskrien vispirms tur, uz to mazo pakalnu. Tur, tai vietā, kur velēna iebrukuši, vai redzi dažus akmeņus rēgojamies no zemes laukā? Paņem tos, ar ko lāci ap­mētāt.

— Jā. — Harka aši aizsteidzās turp, kur tēvs bija no­rādījis, un izrušināja no smiltīm vairākus sviešanai paro­cīgus akmeņus.

Kad viņš atgriezās pie tēva, zirgus jau bija pārņēmis spējš nemiers. Pie strauta kaut kas bija sakustējies. Ku­meļa liemenis tika ievilkts krūmos. Harkam likās, ka viņš dzird čāpstinām un maļam spēcīgos zobus.

Matotaupa paslēpās zālē iespējami tālāk no zirgiem, viņš vēl pamācīja dēlu, kas bija pienācis klāt:

— Pēc tam kad lācis būs iznācis no krūmiem, lai mes­tos tev virsū, vajag viņu atvilināt šurp, uz šo vietu, kur es guļu. Tev jāmēģina viņu tā ērcināt, lai viņš pieceļas pakaļkājās. Tad es varēšu vislabāk iedurt sirdī!

— Jā, tēvs! ' ,

Harka dziļi ievilka elpu, tad vēlreiz saņēma ērtāk sau­jās akmeņus un sagatavojās bīstamajam uzbrukumam.

Viņš gāja, taisni izslējies, pa zāli, kas šeit viņam snie­dzās līdz ceļgaliem, uz strautmalu, kur gulēja lielais Pelēkais. Piegājis pa sviedienam, viņš aizmeta pirmo akmeni.

Tam vispār nebija nekāda panākuma.

Harka tikai dzirdēja šmakšķināšanu un krakšķināšanu, lācim notiesājot savu laupījumu.

Harka meta otro akmeni un tūlīt pat arī trešo. Tad šmakšķi un krakšķi apklusa. Zari sakustējās, parādījās smails purns un ķepa, kas ar nagiem saturēja kumeļa kāju.

Harka mērķēja ar ceturto akmeni uz zvēra purnu, bet trāpīja līdzās. Iespējams, ka viņš trāpīja pa pieri vai arī akmens noslīdēja gar pieri. Plēsoņa izgrūda niknu rēcienu, tik draudīgu rēcienu, ka tam, kuram tas bija domāts, pārskrēja auksti šermuļi pār kauliem.

Harka meta pēdējo akmeni.

Iedarbība bija niecīga. Lācis tikai mazliet vairāk panāca uz priekšu, rūca un gaidīja.

Grizli lāča neiedragājamais miers vērta Harkas stāvokli ļoti bīstamu. Zēns neuzdrīkstējās, pēc tam kad bija plē­soņu kaitinājis, iet vēl pēc akmeņiem. Tiklīdz viņš pa­spers soli uz to pusi, lācis ar dažiem lēcieniem būs atšķī­ris viņu no tēva. Bet Harka negribēja arī atteikties no nodomātā. Viņš uzkliedza lācim. Arī tas neietekmēja lielo Pelēko. Zvērs atbildēja tikai ar aprautu, aizkaitinātu ierūkšanos. Harka sadūšojās likt visu uz spēles. Viņš pie­lēca tuvu krastmalai!

Tagad Harka ieraudzīja starp kārklu krūmiem visu ne­zvēra milzīgo stāvu, kas bija pārliecies pār kumeļa gaļas asiņainajām paliekām un nu, arvien tuvāk līzdams, reizi pa reizei ierūkdamies, ķepas uz priekšu pastiepis, mazās ačeles uzbrucējam pievērsis, sagatavojās pretuzbru­kumam.

Harka bija izrāvis no maksts nazi un, kaut arī ārkārtīgi satraucies, tomēr, vēl apdomīgi nomērķējis, pilnā sparā trieca to lācim virsū.

Rūkoņa apklusa. Pēc baismīga klusuma mirkļa milzīgais zvērs izsvempās no krūmiem. Ķepas un purns tam bija vēl asiņaini no nule ieturētās maltītes. Kā uzbāzīgu mušu viņš nopurināja nazi, kas bija iesprūdis galvas ādā, un ar gluži negaidītu drausmīgu ātrumu metās virsū Harkam. Zēns bija pārāk tālu no tēva .. . Viņš apcirtās un, dzī­vību glābdams, trakā skrējienā cilpu cilpām šāvās prom turp, kur zināja slēpjamies tēvu.

Jau lācis bija viņu panācis!

Harka pēkšņi skrējienā apstājās. Sirds draudēja izlēkt no krūtīm. Viņš apsviedās pret lāci, kuru bija pārsteigusi

zēna zibenīgā apstāšanās. Ar spalgu kara saucienu, kas neviļus izlauzās cīņā uz dzīvību un nāvi, zēns sagaidīja plēsoņu. Viņš zināja, ka tēvs vēl arvien bija pārāk tālu, pārāk tālu!

Bet nu kaut kas notika. Kaut kas aizlidoja Harkam ga­rām, bet palika iestrēdzis zālē …

Tēva nazis!

Viņš nebija trāpījis zvēram.

Tagad lācis, divu uzbrucēju saniknots, pacēlās pakaļ­kājās, lai vispirms ar ķetnām nogāztu zēnu. Harka, kurš stājās viņam pretī, ar saviem divpadsmit gadiem bija jau vienu metru sešdesmit astoņus centimetrus garš, un to­mēr visā augumā izslējies zvērs tālu pārsniedza viņa ga­rumu. Zēns nesniedzās lācim pat ne līdz pleciem un bija pilnīgi pakļauts varenās ķetnas cirtienam. Vēl Harkam bija atlicis viens vienīgs ierocis — atsperīgā vāle^ un iz­misuma pilnajā brīdī viņš vēl attapās to izlietot. Zibenīgi atvēzējies, viņš trāpīja ar šo akmeni zvēram pa ķetnu.

Uzbrukums uz mirkli aizkavējās. Šo brīdi izmantoja Matotaupa. Ar pāris milzu lēcieniem viņš bija klāt. Bez kāda ieroča viņš pieklupa lācim no mugurpuses un ar rokām aptvēra zvēra kaklu.

Uzbrukums no mugurpuses plēsoņu samulsināja, jo viss viņa niknums un uzmanība bija pievērsta Harkam. Viņš neatvairījās visā spēkā, bet sita ar ķetnām ap sevi pa tukšo, turklāt viena ķetna, kuru bija trāpījusi Harkas vāle, īsti vairs neklausīja.

Ar varenu, pārcilvēcisku piepūli, cīnīdamies par savu un sava dēla dzīvību, Matotaupa turēja lāča kaklu dzelzs žņaugos. Kājas kā ieaugušas atspērās zālainē, muskuļi pie- brieda, dzīslas pietūka zilas, pār pieri un deniņiem plūda sviedri. Ar plati ieplestu rīkli zvērs vairījās, viņš bija iz­kāris mēli, bija redzami visi viņa zobi. Viņš mēģināja ienaidnieku nokratīt.

— Tēv! — iekliedzās Harka un atvēzējās ar vāli, šoreiz trāpīdams pa pakaļējo ķetnu, ar kuru zvērs balstījās pret zemi.

Kaut arī zvērs gārdza, šķita, ka viņa spēki neiet ma­zumā. Matotaupa plaši ieplestām acīm smagi elsa.

Harka pamanīja starp zāļu stiebriem Matotaupas dunča rokturi. Pielecis klāt, viņš to paķēra. Kad viņš piesteidzās pie tēva, lācis, kam trūka elpas, jau grīļojās, bet arī vir­saiša spēki bija galā. Plēsoņa rāva Matotaupu sev līdzi.

Harka dzļrās iespiest dunci tēvam rokā, taču Mato­taupa vēl viņu neievēroja. Pats cīnīdamies pēc elpas, viņš izlocījās zem lāča … un tagad satvēra nazi.