Līzelote VELSKOPFA - HENRIHA - HARKA- VIRSAIŠA DĒLS

Plēsoņa svaidīdamies sita ap sevi ar veselo ķepu. Bez­bailīgi iemeties Starp zvēra ķetnām, virsaitis iegrūda tam dunci sirdī.

Lāča galva atkrita atpakaļ, ķetnas ļengani nokarājās. Dzīvnieks apmetās vēlreiz uz otru pusi. Tad palika ne­kustīgi guļam.

Lielais pelēkais lācis bija beigts.

Skaļš abu indiāņu gaviļu un uzvaras sauciens pārlīgoja pār prēriju.

Atvilkuši kaut cik elpu, viņi sāka tuvāk aplūkot lāci. Tas bija sevišķi liels un spēcīgs vidēja vecuma zvērs. Ta­gad, kad tas gulēja zālē, Harka no jauna pārsteigts vēroja tā varenos zobus, milzīgo stāvu, ķetnas, kas vēl pirms dažiem mirkļiem bija apdraudējušas viņa dzīvību.

— Tu viņu uzvarēji, tēvs! — Harka sacīja jūsmīgā ap­brīnā. — Nožņaudzi lāci! Tā vēl nekad nav bijis!

— Mēs viņu kopīgi uzvarējām, Harka.

Zēns vairākkārt apgāja zvēram apkārt. Viņš bija daudz dzirdējis stāstām par pelēko lāci, bet redzēt redzēja pirmo reizi mūžā. Tēvs to bija pieveicis! Kā līksmos visa apmetne! Ašā Bulta bija atriebts.

— Šī āda būs mūsu vigvamā, — sacīja Matotaupa.

— Un no nagiem, tēvs, tu uztaisīsi sev krelles! Tās būs vēl skaistākas nekā Garā Šķēpa kaklarota no zelta un dārgakmeņiem!

— Jā, kaklarota. Un kur tad garšīgā gaļa, nu būs ar ko pamieloties, Harka. Ēdīsim lāča ķetnas! Tu jau zini, dažas es jau atnesu. Pacienāsim mūsu ciemiņus!

Harka smējās, satraukums sāka pamazām norimt.

— Jā, lāča ķetnas, tēvs! Tās garšos mums visiem."Vai tūlīt dīrāsim lielo Pelēko?

Matotaupa pavērās saulē.

— Jā, ir laiks. Nodīrāsim un ādu un ķetnas tūlīt pa­ņemsim līdzi. Pārējo gaļu tad varēs aiznest sievietes.

Abi ķērās pie darba, Harka lietpratīgi palīdzēja. Ja viņš arī nebija dīrājis nevienu grizli lāci, toties pietie­kami daudz citu medījumu.

— Ko teiks Tatanka Jotanka un Havandšita, tēvs? Lāča gars nav mūs pieveicis.

— Nav mūs pieveicis, un mēs dejosim, lai es ar to izlīgtu.

— Ir ieradies vēl viens baltais. Četāns saka, tas protot labi šaut.

— To mēs redzēsim, Harka!

— Vai Dzeltenbārdis varēs tagad taisīt tavu attēlu?

— Jā, to viņš varēs, hau!

Āda bija nodīrāta. Matotaupa uzkrāva to savam drebo­šajam zirgam.

Tad sākas atgriešanās mājup — vieglos rikšos, kā lido­jot pār prēriju, pār kuru plūsmoja zelta saule.

Pēcpusdienā jājot mājup, abi mednieki īpaši nesteidzās, bet arī nevilcinājās lieki. Viņi izbaudīja apziņu, ka pa­veikuši kaut ko lielu, pārvarējuši briesmas un tagad kā uzvarētāji atgriežas dzimtajā apmetnē. Tur viņiem zēni un puiši gavilēdami skries pretī un karavīri un vecajie sa­ņems ar apbrīnu. Kāda zīmīga sagadīšanās, ka Matotaupa nesa mājā visspēcīgākā, kādu vien karavīri jebkad redzē­juši, pelēkā lāča ādu tieši tai dienā, kad Tatanka Jotanka, viens no ievērojamākajiem burvjiem un septiņu dakotu cilšu vadonis, ir ieradies Lāču cilts apmetnē.

Harka, jādams tēvam aizmugurē, redzēja sev priekšā uz tēva zirga krustiem lāča ādu; viņš nespēja no tās acu atraut, tīksminājās par to, cik tā liela, un jau iepriekš priecājās par sajūsmu, ar kādu Matotaupa tiks saņemts apmetnē. Tagad apmetnei vairs nedraudēja briesmas no plēsoņa uzbrukuma.

Zēns savā priecīgajā jūtoņā redzēja arī vējā vilnījam zāli, redzēja debesu zilgmi, pa kuru aši burāja balti mā­konīši, dzirdēja Zirgu strauta kluso čaloņu un, sasprindzi­nājis redzi, saskatīja jau tālu, pavisam tālu mazliet tum­šāku plankumu — krūmāju, aiz kura slēpās vigvami.

Te .. . kas tad tas? Prērijā kaut kas kustējās! Harka vē­roja un manīja, ka Matotaupa bija to pašu saskatījis, jo arī viņš pagrieza galvu, tad satvēra pavadu un apturēja mustangu.

— Harka, ko tu tur redzi? — viņš vaicāja.

— Četrus dzīvniekus, tēv. Četrus zirgus. Tie skrien pa divi. Ar jātniekiem. Bet es nezinu… liekas, tur ir tikai divi jātnieki.

Matotaupa vērīgi raudzījās un pagaidām neteica nekā.

— Viņi jāj soļiem, — viņš beidzot sacīja.

— Jā, pavisam lēni. Uz austrumiem.

— Nāc, panāksim viņus. Man jāzina, kas tie ir.

Matotaupa un Harka atkal laida zirgus aulekšiem. In­diāņi jāj bez segliem un kāpšļiem, tāpēc nemēdz jāt rik­šiem, jo bez segliem šādi jāt ir neērti. Viņi mēdza jāt vai nu soļos, vai aulekšiem.

Jātnieki tālumā turpināja ceļu tikpat lēnā garā, tāpēc virsaitis un viņa dēls tos drīz vien panāca. Piejājot tuvāk, Harka arī atskārta, kas tie ir. Tie bija Tāllidojuma Putns Dzeltenbārdis un Garais Šķēps, viņiem līdzi abi mūļi un saiņi. Jātnieki apturēja zirgus, pagriezās un raudzījās Ma- totaupam un Harkam pretī. Šie pieaulekšoja strauji klāt, kā indiāņi paraduši, un spēji parāva zirgus atpakaļ. T— Hā, Matotaupa! — priecīgi uzsauca gleznotājs, un reizē ar viņu ierunājās Garais Šķēps.

— Ko mēs redzam! Tev ir lāča āda! Kāda āda! Jā, tā ir tā paša zvēra āda, kurš mūs nobaidīja kalnos! Dižais medniek Matotaupa! Šito vareno lāci tu esi pievārējis!

Virsaitis to apstiprināja un, priekā starodams, smējās. Arī Harka smaidīja. Bet pa to laiku viņš domīgi vēroja gleznotāju, mūļus un saiņus. Kas tad Tāllidojuma Putnam padomā? Vai viņš grasītos doties prom no apmetnes, vēl iekams nav uzgleznojis lielā mednieka attēlu un nav pie­dalījies medību svētkos? Harka bija paguvis Garo Šķēpu un dīvaino gleznotāju iemīļot, kaut arī tas neprata lāgā šaut. Tomēr, pēc Harkas domām, viņam bija daudzējādā ziņā skaidrs saprāts, un viņš bija arī zēnam atļāvis izpētīt savu pērkondzelzi. Iedomājoties tagad, ar kādām jūtām un aizspriedumiem viņš pirmo reizi sagaidīja gleznotāju un Garo Šķēpu, vērodams tos no smilšu paugura, viņam sanāca smiekli. Tagad zēns jau zināja, ka baltais cilvēks valkā platmali, lai paglābtos no saules un aukstuma, pret kuriem viņš balto cilvēku akmens mājās nebija iemācī­jies norūdīties, zināja, ka garie mokasīni labi noder, brie- not pa upēm, un ka pērkondzelzs nav nekāda burvestība, bet veiklu roku darinājums. Zēns zināja tagad arī, ka ve­selas sarkanādaino ciltis dzīvo gūstniecībā un ka Garais Šķēps saņēmis no Lielā Tēva Vašingtonā atļauju pavadīt gleznotāju ceļojumā. Par Lielo Tēvu Vašingtonā Harkam bija tikai neskaidrs priekšstats. Droši vien — tā domāja zēns —Viņam arī ir dzelteni mati un galvā platmale. Vi­ņam ir vara pavēlēt daudziem karavīriem, kam ir pēr- kondzelzis.

Bet pašreiz tam nebija nozīmes. Pašreiz bija svarīgi zi­nāt, kāpēc Tāllidojuma Putns un Garais Šķēps ar saviem mūļiem un saiņiem atrodas ceļā. Radās iespaids, ka tas ir uz neatgriešanos. Bet tā taču nevarēja būt!

Iespējams, ka Matotaupam bija līdzīgas domas, bet arī viņš tās nepateica skaļi. Viņš tikai laipni apjautājās:

— Vai neapsēdīsimies mazliet visi vienkop?

Tāllidojuma Putns un Garais Šķēps likās pārsteigti, bet

labprāt piekrita. Visi nolēca no zirgiem un ļāva tiem brīvi ganīties. Nekādas briesmas te nedraudēja, un vīri netu­rēja par vajadzīgu zirgus un mūļus sapīt vai piesiet.

Matotaupa un Garais Šķēps sameklēja pīpes un glezno­tājs savu neiztrūkstošo cigāru.

— Kā tev, virsaiti, izdevās pieveikt lielo Pelēko? — jautāja Dzeltenbārdis un Garais Šķēps. — Stāsti! Stāsti!

Matotaupa nelika sevi lūgties un tēlaini pastāstīja visu medību norisi, pavadīdams vārdus ar kustībām; viņš pie­lēca kājās un kopā ar Harku notēloja visu notikumu, kas vēl bija svaigā atmiņā. Abi klausītāji pārdzīvoja stāstīto lielā satraukumā.