Līzelote VELSKOPFA - HENRIHA - HARKA- VIRSAIŠA DĒLS

— Es esmu un būšu jūsu brālis, virsaiti. Bet reizēm arī brāļiem jāiet pa dažādiem ceļiem. Mēs esam pateikuši, ko uzskatījām par vajadzīgu pateikt. Tagad nu atvadīsimies. Lāču cilts vigvamos tevi gaida! Tu būsi ievērojis, ka pēc tavas atgriešanās no pirmiem neveiksmīgiem lāča meklē­jumiem tikpat kā neviens vīrs apmetnē tevi neapsveica. Toreiz pār tevi vēl klājās Havandšitas drūmo pareģojumu ēna un tava draudzība ar mums tika uzskatīta par nevē­lamu. Tagad tu esi pieveicis lāci un līdz ar to atvairījis vecā burvja nelaimes pareģojumus. Bet mēs iesim bez strīdiem, mierā un labā sadraudzībā ar tevi. Gaiss ir atkal tīrs, un tu piedzīvosi apmetnē lepnu saņemšanu.

Matotaupa nebija laimīgs par savu viesu apņemšanos un arī nebija apmierināts, ka Havandšitas naids varējis aizdzīt Matotaupas draugus. Taču viņš nejutās pietiekami spēcīgs, lai te kaut ko grozītu. Kad viņš bija ievilcis no pīpes pēdējo dūmu, visi piecēlās un atvadījās. Dzelten­bārdis un Garais Šķēps sevišķi ilgi kratīja - roku Har­kam.

Tad visi četri sēdās zirgiem mugurā. Tāllidojuma Putns un Garais Šķēps vienmērīgā gaitā jāja tālāk uz austru­miem.

Matotaupa un Harka dzina zirgus straujākos aulekšos nekā iepriekš. Nebija jau nekādas nozīmes, vai viņi ap­metnē ierastos stundu agrāk vai vēlāk, bet abiem bija ra­dusies sajūta, ka pēc iespējas ātrāk vajag tikt tālāk prom no kaut kā, kas tikpat kā ļauns gars bija neredzams uzra­dies šajā atpūtas vietā.

Krūmu skupsna, ko līdz šim-jātnieku acis prērijā bija saskatījušas tikai kā ēnas plankumu, tagad ātri pieauga un kļuva skaidrāk redzama un pazīstama. Jau bija sa­manāmi sīkalīši, kas atšķīrās no krūmājiem un pāri pļavai kustējās virzienā uz jātniekiem. Tur bija vesels bars šādu kustīgu sīkalīšu, kas ātri tapa lielāki, jo abas grupas tu­vojās viena, otrai, un atstarpe zuda vēja ātrumā. Jau abu indiāņu asā dzirde uztvēra zirgu kāju dipoņu un tālu kliedzienu atbalsis. Abi zirgi bez pamudinājuma pārgāja straujos aulekšos, jo sajuta ganāmpulku un pazina krū­mus.

— Hi-jē-hē! Hi-jē-hē!

Nu jau saucieni bija saprotami, un Harka pazina Če­tānu un Veco Antilopi, kuri visiem citiem pa priekšu aulekšoja pretī. Viņiem pa pēdām sekoja Jaunie Suņi, Sarkano Spalvu lielie puiši un gandrīz visi karavīri, šķiet, ka netrūka neviena. Kliedzieni pieņēmās spēkā, tos pacēla un nesa vieglās šūpās tikko manāma vēja dvesma. Beidzot Matotaupam un Harkam vajadzēja skrējienu pa­lēnināt, jo auļojot, ieročus vicinot un gavilējot, viņus no visām pusēm ielenca zēni, puiši un vīri.

Kad Matotaupa un Harka, vispārēja prieka aizrauti, atkal paskubināja savus mustangus, visi kopā joņoja uz ap­metni tā, ka starp zāļu puduriem smiltis vien pajuka gaisā.

Krūmu tuvumā zirgus apturēja. Izveidoja garu rindu, kuras priekšgalā jāja Matotaupa, otrais bija Harka. Vir­saitis iegriezās taciņā, kas bija radusies, pastāvīgi šķērso­jot krūmājus. Saule jau sliecās uz rietumu pusi, tās stari rotādamies slīdēja pār lokano kociņu lapotnēm un spoži stīgoja krūmos. Tie gaiši staroja pār jātnieku rindas priekšgalu. Harka redzēja acu priekšā lāča ādu un tikai tagad ievēroja, ka tēvam uz pleciem bija nagu skrāpē- jumu brūces. Asinis jau bija sarecējušas.

Atklājās skats uz apmetni. Matotaupa iejāja apmetnes laukumā un tūlīt deva norādījumus sievietēm vēl pirms nakts iestāšanās savākt lāča gaļu. Jātnieku rinda pajuka. Daži jāja starp teltīm uz apmetnes laukumu pa labi, daži pa kreisi. Citi jau nolēca no zirgiem, pameta pavadu zē­niem un kājām steidzās uz lielo ļaužu apli, kas bija izvei­dojies svētku un deju laukumā. Te bija sapulcējušās ap­metnes izcilās personas, Havandšita un gados vecākie vīri, kā arī pieredzē bagātākie karavīri. To vidū Harka ievēroja divus svešus cilvēkus, vienu indiāni un vienu balto.

Par indiāņa personību nebija nekādu šaubu. Šī cilvēka nopietnā, stipras gribas izteiksme sejā, lepnā, valdonīgā stāja un ērgļu spalvas norādīja uz cieņas pilno izcelsmi, bet prasmīgi un bagātīgi izrakstītais ādas apģērbs savu­kārt liecināja, ka tas nav nekāds parastais karavīrs. Viņš stāvēja līdzās Havandšitam, visievērojamāko Lāču cilts karavīru vidū, stāvēja, klusu nogaidot, kamēr gados jaunākajiem vīriem un puišiem vēlreiz izlauzās skaļas ga­viles. Svešais indiānis nevarēja būt neviens cits kā Ta­tanka. Jotanka.

Matotaupa nokāpa no zirga un pamāja, lai zēns dara tāpat. Četāns paņēma zirgu pavadas, tikmēr Harka palī­dzēja tēvam noņemt lielo lāča ādu. Virsaitis, pats divus metrus garš, iebāza roku ādas galvas daļā un turēja to izstieptā rokā paceltu gaisā. Lāča pakaļkājas vilkās pa zemi. No jauna visapkārt atskanēja izbrīnās pilni sau­cieni. Matotaupa piegāja pie Tatankas Jotankas un Ha­vandšitas un izplāja ādu viņu priekšā zemē,

— Tas tik ir lācis! Tad nu gan! — sauca visapkārt vīri.

— Tas ir pievārēts, — runāja Matotaupa. — Nekad tas vairs neplosīs mūsu kumeļus un neuzbruks mūsu vīriem. Tas ir beigts. Es to nožņaudzu ar savām rokām un iegrūdu tam nazi sirdī. Bet mans dēls Harka Vilku Nāve Bizoņ- bultu Šāvējs Lāča Mednieks šo lielo Pelēko izaicināja un stājās tam pretī ar vāli, kamēr es paguvu uzbrukt!

Notikuma atstāstījums saviļņoja visus, kas to dzirdēja. Svešais indiānis panāca uz priekšu un, visiem godbijīgi apklustot, aplūkoja lāčādu un tad sacīja:

— Virsaiti Matotaupa! Tu esi izcils mednieks, vēl ne­kad es, Tatanka Jotanka, neesmu redzējis nevienu dros­mīgāku un spēcīgāku par tevi. Bet arī tavam dēlam ne­trūkst drosmes un izveicības. Ja dakotu ciltī dzīvo un aug šādi vīri, tad mūsu medību lauki un mūsu vigvami būs allaž labi pasargāti!

Lielā burvja atzinīgajiem vārdiem, kas sadzina prieka sārtumu Matotaupas un Harkas vaigos, sekoja Havandši­tas uzslava un no jauna pārējo karavīru apbrīnas pilnie izsaucieni.

Tad visu uzmanību saistīja cits atgadījums. Ļaužu loka vidū izskrēja svešais baltais cilvēks, kurš arī tepat bija stāvējis un kuram Harka jau šad tad bija uzmetis pa skatienam. Tas bija liela auguma, spēcīgi noaudzis un droši vien ne vecāks par divdesmit diviem vai divdesmit trim gadiem. Viņa apģērbs bija vienkāršs, bet no vis­labākās aļņa ādas. Viņam kājās bija gari zābaki. Jostai apmale no sarkanas un melnas ādas. No maksts rēgojās dunča spals, līdzās bija aizbāzts tomahauks, balto cilvēku izgatavots kaujas un metamais cirvītis ar spožu tērauda asmeni. Harka bija par šo ieroci jau daudz dzirdējis un arī redzējis pani karavīriem. Baltajam galvā platmales ne-

bija. Viņa saulē iedegušo, vējā un lietū aprauto seju ap­ņēma sarkanīgi gaiši mati, kas auga visapkārt ausīm; ausis viņam bija dīvainas, jo ausu ļipiņas bija pieaugušas klāt pie galvas. Seja bez bārdas, mute plata, bet lūpas plā­nas, deguns izliekts. Viņam bija zilas acis, tās zem kup­lajām uzacīm zalgoja, gandrīz vai durstīja.

Katrā rokā baltais cilvēks turēja pa pērkondzelzij. Viņš turēja divstobru šautenes paceltas gaisā tā, ka rieta saule atspoguļojās stobros.

— Dakotu karavīri, virsaiti Matotaupa, lielais virsaiti Tatanka Jotanka! — viņš sauca skaļā, pilnskanīgā balsī, valodā, kādā runāja dakoti, kaut arī ar ļoti svešatnīgu ak­centu, tāpēc Harka tikai ar grūtībām spēja viņu saprast. — Šos te šaujamos, jaunus, lieliskus ieročus, kas grizli lāci nogalina ar vienu šāvienu — ieročus, kādus jūs Lāču cilts teltīs vēl nekad nebūsiet redzējuši, — šīs divstobru šautenes, lādējamas no pakaļpuses, viss pēc labākās konstrukcijas — tās es dāvinu tev, virsaiti Matotaupa, tev, lielais lāču medniek, un tavam dēlam Harkam! Es esmu runājis, hau!