Līzelote VELSKOPFA - HENRIHA - HARKA- VIRSAIŠA DĒLS

Harkam uz bridi šķita, ka viņš zaudējis spēju redzēt, dzirdēt, domāt. Pērkondzelzs — viņam rokās, vienam pa­šam, dāvana — vai tā būtu patiesība, vai tā ir īstenība? Viņš tikko pats samanīja, kā bija piegājis klāt, kā baltais cilvēks pasniedza vienu no abām šautenēm, kā viņš to paņēma, turēja cieši sažņaugtu rokā. Ārpasaule, viss vis­apkārt kaut kur pagaisa. Viņš juta vienīgi rokā šauteni, acis skatīja tikai viņam redzamo: pani virsaiti, kas šauj uz māti, — redzēja pats sevi, kā pakampj cīņas laikā pani pērkondzelzi, redzēja Havandšitas trofeju kārti, pie kuras starp dzīvnieku ādām karājās ziedotā pērkondzelzs.. .

Pērkondzelzs, pērkondzelzs! Tas, ko Harka patlaban tu­rēja rokā, bija «šautene» — tā teica baltais cilvēks. Tā bija spēcīgāka nekā Tāllidojuma Putna šautene, ar to va­rēja nogalināt lāci. Jaunāka un daudz skaistāka par veco noslēpumaino pērkondzelzi, kas šūpojās pie Havandšitas trofeju kārts. Harkam nu piederēja šāds ierocis, un ne­mūžam viņš to vairs nedos prom.

Neviļus rokas pašas pārbaudīja aizslēgu un mēlīti. Kā iznirdams no sapņu miglas, Harka izdzirda svirkstošus un nezin kāpēc satraucošus, pat atbaidošus smieklus.

— Paskatieties taču uz šo zēnu! Nupat tikai dabūjis rokā šauteni un jau zina, kas ar to jādara! Panāc šurp, jaunais lāču medniek, velna puika, saņem munīciju, un tad pirmais šāviens pieder tev. Pirmais šausi tu!

Likās, it kā karavīri visapkārt būtu gabaliņu atkāpu­šies. Harka uztvēra klusiņām teiktus izbrīnās vārdus. Viņš baidījās pacelt acis uz tēvu vai abiem burvjiem.

Varbūt tas nebija īsti pareizi, ka viņš, Harka, vēl bērns, izšaus pirmais. Varbūt baltajam cilvēkam vis­pār nevajadzēja to izlemt. Taču Harkā svila nepārvarama vēlēšanās šaut. Viņš gribēja dzirdēt šāviena troksni un redzēt trāpījumu. Un pēc šī pirmā šāviena viņš gribēja vēl tūkstošiem reižu šaut, un katram šāvienam vaja­dzēja trāpīt.

Baltais cilvēks nelikās zinis par šejienes slavenībām. Viņš satvēra zēnu aiz pleciem un tā, netērēdams daudz vārdu, aizvilka sev līdz cauri krūmu skupsnai uz prēriju. Harka dzirdēja sev līdzās un aizmugurē daudzu kāju dipoņu. Viņam radās sajūta, ka visa apmetne bija kājās,

lai būtu klāt, kad Lāču cilts loceklis pirmo reizi izšaus no burvju dzelzs. Bet pirmais šāviens pienācās Harkam, tas bija izlemts.

Visus bija pārņēmis satraukums. Suņi skraidīja apkārt un vankšķēja, zirgi kļuva tramīgi, vīri, puiši un zēni iedami čukstus izmeta pa vārdam. Pa starpām atskanēja aprauti saucieni.

Harka tagad apskatījās, meklēdams ar acīm tēvu, un ieraudzīja to sev līdzās pa labi. Kreisajā pusē gāja lielais baltais cilvēks ar sarkanīgajiem matiem. Zēns sajuta pa­kausī kāda skatienu un aši pagrieza galvu. Viņš sastapās ar Havandšitas un Tatankas Jotankas acīm. Arī tie bija piebiedrojušies. Tik liela vara bija baltajam cilvēkam un viņa pērkondzelzij.

Gājēji cauri krūmājiem sasniedza prēriju. Debesis bija apsarkušas koši sarkanas, un tas nevēstīja neko labu. Klinšu kalnājs izskatījās kā varenā debesu ugunsgrēkā izdedzis mūris. Saules ripa peldēja no mākoņu sēkļa uz mākoņu sēkli, te iznirdama, te iegrimdama. Spēja laika maiņa prērijā nebija nekas neparasts. Taču vīri, aizrāvu­šies ar notikumu norisi, nebija pievērsuši uzmanību mā­koņiem un vējam. Tagad viņi jutās pārsteigti, ka skaidrā, starojošā diena ienira negaisu 1 vēstošā krēslā.

— Hallo! — iesaucās lielais sarkanmatainais puisis. Viņš palika stāvam un pacēla gaisā šauteni par zīmi, ka vēlas runāt, un piespieda visus apstāties. — Hallo! Lāču cilts karavīri! Tagad jūs dzirdēsiet pirmo šāvienu no savējo vidus un pieredzēsiet labāko šāvēju prērijā, sākot no Kanādas līdz Meksikai! Uzmanību! Pavirzieties!

Sperdams platus soļus savos garajos zābakos, baltais cilvēks izbrīvoja eju starp sanākušajiem un nomērīja di- >l5s attāluma posmus — vienu divsimt metru garu un otru piecdesmit metru garu. Tad viņš atgriezās savā vietā.

— Ei, puisi! — viņš uzsauca Šonkam. — Uzliec mērķus! Kā pirmo uzkar bizoņādas svārkus, kā otro bizoņādas vai­rogu. Bet labi veicīgi, iekams vēl saule nav pavisam pa­zudusi!

Šonka'aizskrēja, lai atnestu, kas pavēlēts. Savādi gan, domāja Harka, es šaušu, un Šonkam mani jāapkalpo un jānoliek man mērķis, tāpēc ka tā licis baltais cilvēks. Sve­šinieks ir liels virsaitis.

Šonka drīz vien atgriezās, nesdams līdzi kāda zēna

bizoņādas svārkus, un uzkāra uz mieta, ko iedzina zemē piecdesmit metru attālumā no baltā cilvēka. Divsimt metru attālumā viņš pie mieta uzkāra vairogu, ap kuru pamazām sastājās karavīri. Tas bija viens no tiem apa­ļiem izkrāsotiem vairogiem, ko darina no vairākkārt citas virs citas uzlīmētām bizoņa kumbra ādām.

— Dakotas vīri! — atkal skaļi iesaucās baltais cilvēks. — Es šaušu pirmais. Es trāpīšu ādas jakai tai vietā, kur būtu jāpukst valkātāja sirdij, un vairogam es trāpīšu vidū — es to caururbšu. Es esmu runājis, hau!

Baltais cilvēks pasvārstīja šauteni rokā, nostājās uz kreisā ceļgala un ieroci atspieda pret labo gūžu, tad iz­šāva. Šāviena plīkšķis pārrāva vakara klusumu. Adas jaka mazliet sakustējās. Baltais cilvēks piecēlās, bet ne­kustējās no vietas. Karavīri aizskrēja turp.

— Trāpīts! Trāpīts! — viņi sauca pārsteigti un apju­kuši, ka baltais cilvēks varējis nomērķēt šādā stājā. Šā­vēja mute savilkās smaidā, kas liecināja par pārākuma apziņu un allaž pauda tādu kā izsmieklu. Tagad viņš pie­lika šauteni pie vaiga, lai šautu otrreiz. Atkal norībēja. Atkal karavīri steidzās pie mērķa, stiprā bizoņādas vai­roga. Lode bija izgājusi cauri tieši vidū.

Atskanēja daži skaļāki saucieni, bet arī čuksti:

— Vakān, vakān! Noslēpums.

Sarkanmatainais puisis izmeta aprautu «he!» un pievēr­sās Harkam.

— Tā arī tu iemācīsies šaut, manu zēn! Tev ir dotības. Nāc, mēs pielādēsim kopīgi — tā, un tagad mērķē!

Harka labprāt paklausīja, bet bija ļoti satraukts. Ar grūtībām savaldījies, viņš atguva mieru, kas labam šā­vienam ir nepieciešams. Ierocis bija viņam pārāk liels un smags, un viņš baidījās, ka neveiksies.

Norībēja šāviens. Harka bija sagaidījis atsitienu un no­turējās.

Šonka — jā, tieši Šonka! — aizskrēja pie bizoņādas svārkiem, kurp Harka bija mērķējis. Svārkos bija trāpīts. Šāviens nebūtu gan ticis valkātāja sirdī, bet sirds apvidū gan. Šonkam vajadzēja to atzīt.

— Nav slikti! — noteica baltais cilvēks. — Tu saņemsi no manis munīciju, jaunais lāču medniek, pietiekamā daudzumā, ar to tu varēsi rīt atkal vingrināties!

Harkam svila vaigi. Viņš pamazām atgriezās no sava svētlaimības stāvokļa pilnīgi reālajā pasaulē un apzinājās, ka viņš, Harka, Jauno Suņu vadonis, turpmāk vēl gluži citādā nozīmē nekā līdz šim būs visievērojamākais zēns visā apmetnē. Viņa priekšstats par to bija tik skaidrs kā rīta debesis un avota ūdens,. Harka smējās, jo ievēroja, ka četrkājainie suņi, nepierasto rībošo šāvienu izbiedēti, aizbēga pļavās un zirgi, kļuvuši tramīgi, grasījās no­rauties.

Baltais cilvēks sacīja Matotaupam:

— Ko tu, virsaiti, vari vēl vairāk vēlēties, ja tev ir šāds dēls? Es tev vēl šonakt sīki izskaidrošu, kā lietot ieroci, tad rīt arī tu varēsi sākt vingrināties šaušanā. Esmu runājis, hau!

Svešinieks atkāpās soli atpakaļ un sveicinādams dziļi palocījās Havandšitam un Tatankam Jotankam, grūti bija pateikt, vai tas bija izsmiekls vai nopietnība.