Līzelote VELSKOPFA - HENRIHA - HARKA- VIRSAIŠA DĒLS

Četāns un Sproggalvis nodūra acis. Ko lai atbild uz Har- kas jautājumu? Iestājās klusuma brīdis. Beidzot Šonka sacīja:

— Ja grib tikt pie zivīm, tad uz makšķeres jāuzliek ēsma.

Harka pabīdīja kādu zaru dziļāk ugunī.

— Tā vien šķiet, ka tu nerunātu ar savu paša mēli, Šonka.

— Var jau būt. Bet aizej vien un paskaties, kas notiek Matotaupas teltī!

— Es neiešu! — Harka noteikti pateica. — Vai tu aiz­mirsi, ko teica Četāns?

— Neesmu aizmirsis. Aizbāziet tik sev ausis! Ja vēla­ties, es turēšu arī savas ciet. Es esmu runājis, hau!

Šonka piecēlās un izgāja laukā no telts.

Četāns un zēni palika satraukti un sarūgtināti sēžam. Harka jutās galvenokārt sašutis par to, ka viņam nebija izdevies Šonku, kā nākas, sakaut un pierādīt pretējo. Šonkas izmestie vārdi bija tikpat kā indes pilieni, ko zē­niem vajadzēja norīt. Tomēr viņi par to vairs nerunāja un nolēma likties gulēt.

— Palieciet visi tepat! — Četāns aicināja. — Gulēsim visi kopā!

— Ar Lāču Mednieku Harku! — iesaucās Sproggalvis, kam bija žēl, ka apbēdinājis draugu.

Bērni ievīstījās segās.

Laukā plosījās negaiss, bet teltīm tas nenodarīja ne­kādu postu.

Harka jutās noguris kā nodzīts zirgs. Viņš drīz vien aizmiga. Bet vēl aizmiegot apņēmās pusnaktī pamosties un pārbaudīt, ko dara Šonka. Iespējams, ka tas maita neguļ, bet ložņā atkal ap virsaiša vigvamu un perina kaut ko ļaunu. Par to Harkam jāpārliecinās, un, ja tā būtu, tad par to jāuzzina arī Matotaupam. Harka negribēja darīt pretēji tēva pavēlei, bet vēlējās pasargāt tēvu no ļaundariem, kas auž ap viņu neredzamus tīklus.

Harka pamodās īsi pirms pusnakts, kā bija apņēmies aizmiegot. Viņš izmanījās laukā no vigvama. Vienīgi Ui­nona to ievēroja, bet Harka varēja būt drošs, ka māsa klusēs. Ja vien viņa gribēja, viņa varēja būt rāma un klusa, bez kādām dzīvības zīmēm kā prērija salā un sniegā.

Zēns izlīda pa telts pārsega apakšu laukā un atradās tagad starp daudzo vigvamu naksnīgi melnajām ēnām. Lēnām, sperdams nedzirdamus, indiāņiem pierastus soļus, viņš tuvojās apmetnes laukumam un Havandšitas un Ma­totaupas teltīm. Pa virsaiša telts ieejas spraugu krita gaišs gaismas stars, tur iekšā vēl dega uguns. Bija dzirdams ne­parasts troksnis. Havandšitas teltī turpretī valdīja tumsa un klusums .. .

Zēns zagās uz priekšu, lūkodamies pēc Šonkas. Bet tas nebija redzams.

Beidzot Harka tuvojās tēva vigvamam.

Viņš izcīnīja sevī smagu cīņu. Šonka bija nepaklausīgs bijis. Harka negribēja tāds būt. Bet likās, it kā tas ļau­nums, ko Šonka bija izdarījis, mudināja arī Harku uz ļaunu. Harkam vajadzēja zināt patiesību. Katrā ziņā vaja­dzēja tikt pie skaidrības, kas Šonkam, liekas, ir zināma un ko viņš nepateica. Ja Harka gribēja tēvu apsargāt, tad nedrīkstēja palikt neziņā.

Harka vēl joprojām cīnījās ar sevi, bet tad pēkšņi tas bija jau noticis. Viņš nogūlās pie telts garšļaukus zemē un kādā zināmā vietā telts aizmugurē zem pārsega glū­nēja iekšā un klausījās.

Ielūkojies teltī, Harka redzēja un dzirdēja vīrus darām kaut ko tādu, ko zēns vēl nekad nebija ne redzējis, ne dzirdējis. No pieciem, apmetnes vīriem, kas ciemojās pie Matotaupas, visdīvaināk uzvedās Vecais Antilope. Viņš stāvēja ieplestām kājām starp ugunskuru un telts sienu un, salīcis uz priekšu, grīļojās. Kuru katru brīdi šķita, ka viņš nupat kritīs. Te viņš pārnesa smagumu uz pirkstga­liem, te uz papēžiem. Turklāt viņš vienā laidā smējās. Viņa smiekli pieskandināja visu telti, un mutes kaktiņos viņam krājās siekalas. Likās, it kā viņš redzētu zemē kaut ko tādu, ko neviens cits neredzēja, viņš rādīja ar pirkstu uz ugunskuru un, smieklos rīstīdamies, atkal un atkal sauca:

— Lācis! Lācis! Tur viņš tup ugunī un silda savas ķepas! Silda ķepas! Vai tad neredzat? — Un tad pēkšņi Vecā Antilopes smiekli apklusa. Balss metās žēlabaina, un beidzot viņš ievaimanājās:

— Silda ķepas, lāčukiņš silda, un jūs gribat tās aprīt, kauna nav, aprīt ķepas lielajam, labajam lācim — vai tad neredzat viņu?

Līdzās Vecajam Antilopēm zemē gulēja vecākais Kraukļa dēls. Viņš gulēja aizvērtām acīm un skaļi krāca. Viņa tēvs — Krauklis patlaban vēma, teltī sāka nelāgi smakot. Viņš pat nekaunējās to darīt uz bizoņādas un negāja laukā, pie strauta! Karavīri šonakt, liekas, bija sa­jēgu zaudējuši!

— Lācis … labais lācis! — vēl arvien vāvuļoja Vecais Antilope, un pēkšņi sāka, apkārt griezdamies, atmuguriski grīļoties. Viņš zaudēja līdzsvaru, vicināja ar rokām pa gaisu, tad ar lielu blīkšķi krišus iekrita pašā ugunskurā.

Teltī satumsa. Harka dzirdēja, ka tēvs un baltais cil­vēks smējās. Vecais Antilope pirmajā brīdī palika ap­stulbis sēžam mazliet iedubušajā ugunskura vietā. Bet pa­mazām laikam svelme cauri ādas biksēm un gurnu jostai tika pie ādas, un Vecais Antilope sāka no jauna gaus­ties.

— Es … lācis, labais lācis, ķepas … o! .. . ā! … — un viņš četrrāpus steidzās pamest ugunskura vietu. Tieši tobrīd Krauklim atkal uznāca nelabuma reize un viss šļāciens trāpīja Vecajam Antilopēm pa pakausi.

— Ā-ā! Oi! — iekliedzās Antilope, purinādamies kā suns. — Ko jūs darāt! Smerdeļi gatavie! Seski tādi!

Harka varēja to visu labi redzēt, jo baltais cilvēks no jauna uzpūta uguni. Viss, kas te notika, bija atbaidoši pretīgs un jocīgs, bet Matotaupa un Sarkanmatis par to uzjautrinājās, un tāpēc Harkam novēlās no sirds sma­gums. Arī viņš savā novērošanas postenī pasmaidīja, no­raugoties, kā Vecais Antilope ar noļukušu bikšdibenu un pieķepušiem matiem rāpoja un vienā laidā tērgāja:

— Es lācis . .. lācis . .. labais lācis! Neēdiet labajam lācim nost ķepas. A, jūs smerdeļi, ko jūs man ieķepējāt matos! Aiz manis uguns! Prērija deg! Uguns aprija manas bikses!

Sarkanmatis iepildīja sev no ādas maišeļa, ko turēja līdzās, dzērienu kausā, izdzēra to vienā paņēmienā un sauca:

— Tālāk, turpinām sacensības! Līdz šim es esmu uzvarē­tājs! Trīs jūsu karavīrus es esmu pievārējis dzeršanā ar vienu pašu kausu burvju dzēriena tā, ka tie guļ gar zemi! Bet es esmu tikai trīs kausus no tā dzēris un neesmu vis vājāks, bet vēl spēcīgāks! Kurš vēl uzdrīkstas ar mani sacensties?

Pieteicās ceturtais un piektais Matotaupas viesis.

— Halloo! — iesaucās Sarkanmatis. — Visi reizē? Lai top!

Viņš ātri trīs reizes pēc kārtas piepildīja kausu, sniedza to abiem karavīriem un pēdējo reizi piepildīja un izdzēra pats.

— Nu? … Vēl vienu? — viņš tad jautāja saviem par­tneriem. Abi atkal pienāca klāt, bet Harka manīja, ka viņi jau jutās nedroši uz kājām. Viņi dzēra vēlreiz, bet turēja kausu šķībi un dzēra šļakstīdamies un aplieda- mies. Viens no viņiem aizrijās un spļaudījās, otrs klepoja, un Sarkanmatis, kā ari Matotaupa sāka no jauna smieties, kā bija smējušies par Veco Antilopi. Tagad gan Harka ievēroja, ka tēvs un baltais cilvēks smējās katrs citādi. Matotaupas smiekli skanēja jautri, labsirdīgi, kā mēdza smieties labā omā vīri, stāstot jautrus medību piedzīvoju­mus, vai arī smējās par zaudētājiem sacensībās. Sarkan­matis smējās skaļāk. Viņa smieklos bija dzirdams ari tāds kā nicinājums. Šī nicinājuma pieskaņa aizskāra Harku, jo tas bija baltais cilvēks, kurš uzjautrinājās par

Lāču cilts karavīriem. Taču zēnam nebija laika savas iz­jūtas pārdomāt un apsvērt, jo abi karavīri, kas pēdējie bija dzēruši, sāka strīdēties, un līdz ar to visa zēna uzma­nība bija piesaistīta tiem.