Līzelote VELSKOPFA - HENRIHA - HARKA- VIRSAIŠA DĒLS

Tatanka Jotanka bija pusē pievēris acis. Viņš tiecās iepazīt zēnu, bet nevēlējās atklāt sevi. Taču, jo vairāk ieilga klusums, jo skaidrāk Harka noprata, ka Tatankas Jotankas acis cenšas viņā slepus iespiesties, un tad arī Harka ierāvās sevī un vairs nelūkojās Tatankam Jotan- kam acīs, bet uz viņa muti, uz plānajām, sakniebtajām lūpām; pamanījis noraustāmies mazliet nokarenos lūpu kaktiņus, Harka noprata, ka dižais zintnieks nav at­nācis, lai pavēstītu zēnam kaut ko iepriecinošu vai ari lai parādītu jaunajam lāču medniekam godu.

Un tomēr Tatankam Jotankam bija mugurā svētku drā­nas. Bagātīgi un krāšņi izšuvumi greznoja svārku plecus un krūtis. Indiāņi mēdza dzeloņcūku garos sarus krāsot ar dabā iegūtām krāsām un tad tos uzšūt apģērbam. Uz kreisā pleca lielajam burvim bija uzmesta ādas sega, izro­tāta ar viņa varoņdarbu attēlojumiem. Galvā viņam bija ērgļu spalvu vainags, izrotāts ar baltu sermuļādu.

Smagajā, ilgstošajā klusumā Harkas satraukums auga augumā. Viņš jau noprata, ka teltī bez Tatankas Jotankas un viņa paša vairs neviena nav. Nebija ne Četāna, ne Sproggalvja, acīm redzot, arī Četāna māte un vecmāmiņa

bija no vigvama izgājušas laukā. Nekur nebija manāma Uinona.

Sieviešu un bērnu guļamsegas bija saliktas kopā, guļ­vietas nobīdītas pie malas.

Kad tas bija noticis? Kāpēc Harka nebija nekā ma­nījis?

Vai viņš būtu tik ilgi un cieši gulējis?

Un kas tagad dižajam zintniekam bija vajadzīgs? Jo il­gāk Totanka Jotanka klusēja, jo nemierīgāks un nedrošāks kļuva Harka. Vienīgais, kas šinī neizprotamajā situācijā piešķīra drošības sajūtu, bija viņa divstobrene, ko, piele- cot kājās, viņš bija pakampis kopā ar nedaudz munīcijas.

Teltī valdīja krēsla, jo ieeja bija aizvērta un tikai telts vidū zem pelniem kvēloja ogles. Laukā bija sadzirdams troksnis. Harka to tikai tagad uztvēra, jo visu laiku viņa domas saistīja vienīgi lielā burvja neparastā ierašanās un klusu ciešana. Bet nu viņš sadzirdēja skaļus saucienus, līksmu sasaukšanos, smieklus, daudzu kāju dipoņu, skrie­not pa zālāju. Tie bija apmetnes ļaudis, kas gatavojās lielajiem medību svētkiem, priecājās par gaidāmajām ne­pieredzētām šaušanas sacensībām, par cepeti, dziesmām un dejām. Harka dzirdēja dzidrās Jauno Suņu un spēcīgās Sarkano Spalvu balsis, viņam šķita, ka sadzird Četāna un Sproggalvja sasaukšanos, un viņš nejutās vairs gluži viens ar Tatanku Jotanku šai dīvainajā un nomācošajā vientulībā, visa apmetne bija ap viņu, telts sienas bija šķērslis vienīgi acīm, nevis ausīm, nevis visu kopīgajam priekam par gaidāmajiem svētkiem. Kaut arī Harka ne­varēja redzēt tēvu, karavīrus, balto cilvēku, savus drau­gus un rotaļu biedrus, taču iztēlē viņi bija tepat, acu priekšā; visiem bija mugurā svētku drānas, visi bija jau nomazgājušies, ieziedušies, sasukājušies, matus sapinuši no jauna, pieres saitē sasprauduši spalvas tā, kā tas ik­vienam pienācās. Vīri, puiši un zēni pārbaudīja lokus un bultas, ar kuriem grasījās piedalīties šaušanas sacensībās; sievietes un meitenes, nostājušās telšu priekšā, nepalaidīs garām, krietni nepazobojušas, nevienu sliktu šāvēju.

Bet Harka bija aizgulējies, un, to iedomājoties, zēns tumši piesarka. Viņš nebija pat pamodies, kad visi citi jau izgājuši laukā no telts. Četānam un Sproggalvim būs par ko smieties, varbūt pat viņš dabūs jaunu iesauku; «Miega pūznis». Visa apmetne jau bija kājās. Cienījamais vigvamu viesis, ievērojamākais dakotu cilšu zintnieks jau bija paguvis ietērpties svētku drānās. Harka turpretim stāvēja te — līdzās savai guļvietai nemazgājies, nesukājies, pat neapģērbies, vienīgi vēl bija paguvis paķert savu šauteni.

Uri pēkšņi zēns attapās, ka viņam taču nav tīra sirds­apziņa. Viņš bija naktī izzadzies laukā, lai slepus noska­tītos to, ko skatīties bija aizliegts. Viņš bija redzējis karavīrus dzeram burvju dzērienu un uzvedamies kā nel­gas. Tatanka Jotanka bija izcils zintnieks! Ja viņš bija liels zintnieks, noslēpumu zinātājs, tad viņam vajadzēja arī naktī cauri telšu sienām saredzēt, ka Harka nav bijis paklausīgs.

Zēns viegli nodrebēja. Varbūt nu viņš vairs nedrīkstēs piedalīties medību svētkos.' Varbūt sagaidāms vēl kaut kas ļaunāks, kaut kas briesmīgs. Bija jau piedzīvots, ka cilvēki, kas pretēji aizliegumam noskatījušies kādu noslē­pumu, tikuši nogalināti.

Tatanka Jotanka joprojām klusēja. Kā tas bija iespē­jams, ka tik ievērojams zintnieks veltīja tik daudz laika zēnam? Kas varēja būt tik nozīmīgs, kas Tatanku Jotanku joprojām turēja kā sasaistītu tai pašā vietā?

Harka nekustējās. Viņš nepakustināja vairs pat ne acu plakstiņus. Bet uz deniņiem izspiedās pirmās sviedru lā­sītes.

Tatanka Jotanka pamāja, pamāja viegli, it kā nejauši, ar vienu pirkstu, tās pašas labās rokas pirkstu, kura sa­turēja ap pleciem apņemto ādas segu. Mājiens nozī­mēja — nāc!

Zēns paklausīja. Tāds, kā bija stāvējis, ar šauteni rokā, miegā sajauktiem matiem, neapģērbies, viņš izgāja no telts un gāja tālāk līdzās Tatankam Jotankam. Viņš ne­skatījās apkārt, negribēja nevienu redzēt, un tie, kas viņu redzēja, apklusa arī tad, ja vēl nupat bija skaļi tērzējuši un smējušies.

Tatanka Jotanka veda zēnu pāri apmetnes laukumam. Harka pazina ceļu, pa kuru viņi gāja, pēc zemes, pēc ta­ciņas zālē, pēc cieši nomīdītajām smiltīm un māliem, pēc pēdām.

Lielais zintnieks pavēra spraugu kādā vigvamā. Tas bija Havandšitas vigvams, kur pie ieejas uz trofeju mieta karājās pani pērkondzelzs. Zēns iegāja līdzi teltī. Viņš negribēja lūkoties apkārt, tomēr to darīja, it kā viņu kāds uz to piespiestu.

Ari šī telts bija tukša. Havandšitas te nebija.

Tatanka Jotanka norādīja zēnam apsēsties, un Harka paklausīja. Tad lielais burvis parādīja ar zīmēm, lai Harka paliek sēžam, lai nekustas un nerunā.

Zēns pārvērtās par akmens tēlu.

Tatanka Jotanka pagriezās un izgāja no telts.

Harka palika viens.

Viņš nekustējās. Viņš sēdēja, pavilcis zem sevis kājas, tuvu pie ugunskura vietas, kur vēl tikai bija manāmi pelni. Šauteni viņš bija pārlicis šķērsām pāri ceļgaliem.

Vigvamā iespīdēja tik daudz gaismas, ka Harka spēja saskatīt, kas atrodas visapkārt. Zeme bija noklāta ar se­gām. No telts kārtīm nokarājās dīvaini priekšmeti: čūsku un zvēru ādas, kaltēti krupji, bungas, maskas un ka­puces. Harka bija veco burvi ne vienreiz vien redzējis šādi ietērpušos dejojam savas garu saucēju dejas. Jau agrā bērnībā zēni un meitenes tika biedēti ar burvi un viņa varu. Harkam pastiprinājās sajūta, ka viņam draud briesmas.

Līksmā kņada laukā bija aprimusi, bet līdz burvja tel­tij no apmetnes laukuma vēl atskanēja daudzi apslāpēti trokšņi. Viņš dzirdēja balsis, bet vārdus nespēja saprast. Viņš sasprindzināja dzirdi, vai nesaklausīs tēva balsi, kāda karavīra vai tā baltā cilvēka balsi, kurš bija dāvājis pērkondzelzis un brīnUmdzērienu. Bet nebija dzirdams vairs neviens skaļāk izrunāts vārds, ne kāda saprotama izsaukšanās. Tikai neskaidra balsu murdoņa uzplūda un atplūda kā ūdens, ko vējš dzenā šurp un turp.

Harka lauzīja galvu, kas gan vīriem, puišiem un zē­niem būtu klusiņām apspriežams. Ar rīta gaismu bija lai­kam atklājies Vecā Antilopes, Kraukļa un pārējo virsaiša viesu kauns. Tas, kas naktī bija norisinājies tēva vig­vamā, Harkam nu vairs nelikās jocīgs. Viņš pats patla­ban jutās nelāgi un saspringts, tāpēc uzskatīja burvestības ūdens pieveikto karavīru uzvedību tikai par nožēlojamu un nicināmu. Droši vien ļaudis sačukstējās patlaban par to un Harku tāpēc tur burvja teltī sagūstītu, ka viņš visu redzējis. Harka pēkšņi jutās pārliecināts, ka Tčitanka Jo­tanka zina par zēna naksnīgo izlūkgājienu.