Līzelote VELSKOPFA - HENRIHA - HARKA- VIRSAIŠA DĒLS

Jo ilgāk Harka palika nekustīgi viens sēžam burvja teltī, jo spēcīgāk viņā modās bažas, ka abi zintnieki noso­dīs virsaiti Matotaupu un sarkanmataino balto, jo tie ļā­vuši apsmieklam piecus Lāču cilts karavīrus. Šīs bažas sākumā uzradās Harkas apziņā nemanāmi, kā apslēpta baiļu sajūta, kā pazemē lodājošs kurmis, tad pamazām bailes iezagās viņa pārdomās, tāpat kā pēc ilgas rakšanās kurmis paceļ zemi un parādās augšpusē. Pēc pagājušo mēnešu notikumiem Harkam bija pret Havandšitu radu­sies neuzticība, kas biedēja zēnu pašu. Tagad vēl pievie­nojās neskaidrs priekšstats, ka vecajam burvim ir kaut kas nelāgs padomā, un viss, ko bija teikuši Tāllidojuma Putns Dzeltenbārdis un Garais Šķēps, saplūda priekšstatā par veco burvi kā par ļaunu un bīstamu garu pretstatā gaišajam un diženajam Matotaupas karotāja tēlam.

Tatankam Jotankam šai redzējumā nebija vietas. Par viņu Harka bija spējīgs domāt vienīgi ar cieņu. Arī Sar- kanmatim šai ainā, kas šķita līdzīga nomodā redzētam sapnim, nebija vietas. Var būt, ka baltais cilvēks stāvēja līdzās Harkam, lai kopā vērotu …

Zēns satvēra cieši ar abām rokām šauteni. Tas bija iero­cis. Lielisks ierocis. Tas nebija ne burvestība, ne gars — ne ļauns, ne labvēlīgs. Tāllidojuma Putns Dzeltenbārdis bija viņam paskaidrojis, ka veiklam baltam cilvēkam ir pa spēkam izgatavot šādu ieroci.

Harka sarunājās pats ar sevi.

— Tev tagad jābūt mierīgam un jāredz un jādzird viss, ko tev kā gūsteknim burvja teltī iespējams dzirdēt un redzēt. Viss, ko tu būsi novērojis, tev labi un skaidru galvu jāapdomā. Hau.

Kopš šī brīža Harka atmeta visas iedomas un nojaus­mas kā nebijušas. Viņš iegāja sevī, iegāja nogaidošajā rā­majā mierā, kādā mednieks mēdz uzglūnēt medījumam. Harkas medījums šobrīd bija viss, kas norisinājās viņa apziņas lokā. To viņš nedrīkstēja palaist garām, uz to, ja būs nepieciešams, vajadzēs ātri atsaukties.

Harka pielādēja šauteni.

Trokšņi laukā noslāpa. Šķita, ka tā. pati klusēšana, ar kādu Tatanka Jotanka bija iegājis pie zēna, tagad pārņē­musi visu apmetni. Harka sasprindzināja dzirdi, viņš ieklausījās jebkurā visniecīgākajā gaisa virmojumā un uztvēra kaut ko nenosakāmu … Tā nebija cilvēka balss, kas ielauzās līdz šejienei. Iespējams, ka tās bija bungas, viegla bungošana, skaņa bija tikko sadzirdama. Harkam radās iespaids, ka apmetnes ļaudis staigāja šurp un turp, ka viņi sakārtojās un pārkārtojās vai arī pēc kārtas devās kaut kur un tad atkal no turienes prom, taču pārliecināties par to viņam nebija iespējams. Mokasīnos apautās kājas spēra vieglus, tikko dzirdamus soļus.

Zēns pētīja gaismas starus, kas, iespraukušies pa dūmu atveri un pa spraugu telts ieejā, gūlās uz zemes. Bija rīts, un līdz pusdienlaikam droši vien vēl atlika vairākas stundas.

Zēns izvēlējās novērojumam kādu gaismas plankumu. Pēc tā, kā šis plankums pārvietotos, viņš bija nodomājis noteikt notecējušo stundu skaitu. Vieglā skaņa, ko, liekas, bija izraisījušas bungas, apklusa. Klusums tagad laukā bija pilnīgs. Pagāja stundas divas, bet, šķiet, nenotika gluži nekas.

Bet tad pacēlās kāda balss. Tā sasniedza Harkas ausis, taču telts segas uztvēra un noslāpēja skaņu viļņus, tāpēc Harka nespēja izteiktos vārdus saprast. Tā bija svešāda balss. Var būt, ka runātājs bija Tatanka Jotanka. Neva­rēja būt, ka viņš stāvētu apmetnes laukumā, jo tad zēns būtu balsi skaidrāk uztvēris. Balss skanēja apslāpēti, tik ļoti apslāpēti, ka Harka nodomāja — runātājam vajadzētu stāvēt kādā teltī. Taču runātājs, jādomā, runāja skaļi un skaidri, citādi Harka vispār nebūtu nekā dzirdējis.

Zēns iedomājās, ka Tatanka Jotanka stāvēja un runāja virsaiša Matotaupas teltī. Kad balss apklusa, no jauna iestājās klusums, bet tas ilga tikai vienu īsu mirkli. Tad sasprindzināto klusumu pāršķēla kliedziens. Harka sa­rāvās un satvēra ieroci ciešāk, jo kliedzējs bija Mato­taupa, to virsaiša dēls pazina.

Atskanēja vēl viens kliedziens, tik spalgs un satraukts, ka zēns pat saprata kādu vārdu: «… nav tiesa! Nav tiesa!»

Nav tiesa! Šis vienīgais vārds un veids, kādā tas tika izkliegts, pateica Harkam pietiekami daudz. Tas bija tēvs, kurš tika šai runā apvainots. Apvainojums laikam bija drausmīgs. Bet tas, ko runātājs sacīja, nebija taisnība. Tie bija meli. Meli.

Harka noprata vēl vairāk. Vienā rāvienā viņam viss kļuva skaidrs. Tatanka Jotanka, paņemdams zēnu no Če­tāna telts un atvezdams uz burvja vigvamu, jau zināja, kas gaidāms, viņam jau vajadzēja zināt, ka apvainos Ma­totaupu, viņam jau vajadzēja zināt, ka Harka naktī bijis pie tēva telts un redzējis, ka Matotaupam bijis pietiekami spēka noturēties pretī apvārdotajam ūdenim, — un tāpēc, ka Harka to visu zināja, viņš bija Harku atvedis Havan- dšitas vigvamā, Harku — vienīgo, kurš varēja liecināt tēvam par labu.

Zēns atkal tikpat kā redzēja sev līdzās stāvam Tatanku Jotanku. Vai lielais zintnieks pats būtu melis?

Tas nevarēja būt.

Nē, tas nevarēja būt.

Bet kurš būtu Tatankam Jotankam samelojis? .

Havandšita?

Havandšita?!

Tas noskaidrosies, tam jānoskaidrojas.

Harka pēc pirmā izsauciena un tam sekojošās ieklieg­šanās vairs tēva balsi nedzirdēja. Bet viņš no jauna dzir­dēja apslāpēto balsi,, ko uzskatīja par Tatankas Jotankas balsi. Laukā, telts priekšā, sacēlās murdoņa, kas, likās, pauda izbailes un dusmas, biedēja un draudēja. Murdoņa te uzplūda, te atplūda. Atsevišķas balsis zēns vairs ne­spēja atšķirt.

Ko lai dara? Pielēkt kājās, izmesties ar pielādēto šau­teni laukā, izšaut gaisā, lai pievērstu sev visu ļaužu uz­manību, un tad skaļi izkliegt, ko naktī redzējis? Lai visi zina, ka tēvs ir bez vainas, lai tēvs zina, ka Harka ne­mūžam neticēs meliem, neticēs tiem, kas nomelno tēvu?

Tas bija brīdis, kad Harkas smadzenes, drudžaini strā­dādamas,. deva pavēli kustību nerviem darboties, brīdis, kad kāju muskuļi dzirās traukties… te pavērās telts, ieejas sprauga un, Šonkas pavadīts, ienāca Havandšita.

Nebija vairs Harkas varā, ja viņš to arī gribētu, at­saukt saviem nerviem, muskuļiem un dzīslām doto pavēli. Viņš nesēdēja vairs rāmi, kā tas viņam bija pavēlēts, viņš stāvēja ienācējiem taisni izslējies pretī ar pielādēto šauteni rokā.

Havandšita un Šonka sastomījās, arī viņi palika stāvam. Aiz abiem aizkrita telts sega.

Havandšita nenolaida acis no zēna.

Harka neskatījās uz Havandšitu. Viņš vēroja Šonku, Visa puiša stāja pauda izsmieklu. Viņš stāvēja, nedaudz iepletis kājas, mute, kaut cieši sakniebtām lūpām, pletās plata, acis, glūnīgi samiegtas, dzalkstīja. Galva bija pie­liekta kā vērsim pirms uzbrukuma.

— Atdod pērkondzelzi Šonkam! — pavēlēja vecais bur­vis Matotaupas dēlam. Harka nepakustējās. Viņš cieši lūkojās uz Šonku un, notvēris tā skatienu, vairs nelaida vaļā.

— Panāc šurp! — teica Harka savam vecajam pretinie­kam tik mierīgā balsī, ka tā pauda daudz vairāk nekā jeb­kura nemiera izpausme.

Šonka vilcinājās, viņš, liekas, gaidīja turpmākos Ha­vandšitas norādījumus, bet tad uzvarēja kauns — varētu vēl nodomāt, ka viņš nobijies no puišeļa. Viņš pēkšņi pie­lēca klāt, lai izrautu Harkam šauteni no rokām.

Harka, šķietami paklausot burvja pavēlei, grasījās to Šonkam sniegt, bet tai pašā brīdī viņš nospieda gaili, un teltī norībēja divi šāvieni, tā ka Šonka, tikpat kā sitiena trāpīts, atsprāga atpakaļ. Harka iekliegdamies, cieši sa­tvēris ieroci un munīciju, izmetās no telts laukā.