Līzelote VELSKOPFA - HENRIHA - HARKA- VIRSAIŠA DĒLS

Drusku tuvāk ugunij nekā pārējie sēdēja Šonka. Viņš smīkņādams uzlūkoja Harku. Tatanka Jotanka aizsūtīja viņu pie sievietēm un bērniem telts dibenā.

Harka vēl stāvēja līdzās Tatankam Jotankam.

— Es gribētu nomazgāties un sasukāties. Aiziešu uz upi, — viņš sacīja tik mierīgi, it kā runātu kaut kurā pa­rastā rīta stundā.

— Vai tu atgriezīsies?

— Es atgriezīšos. Tā ir taisnība, jā!

— Tad ej! Es ticu tavam vārdam.

Harka, saņemdams no Untšidas mazu podiņu ar lāču taukiem, pieskārās viņas rokai un juta, cik tā vēsa. Tad viņš izskrēja laukā, vēl arvien paturēdams rokā šauteni. Viņš bija apņēmies no tās nešķirties nekad.

Virs prērijas pacēlās mēness, ēnas bija skaidri saska­tāmas.

Harka pārāk nesteidzās, viņš gāja mazliet gausāk, nekā citkārt mēdza rīta agrumā iet uz strautu. Viņš redzēja, dzirdēja un uztvēra visu savā apkārtnē, visu, ko vien cil­vēks ar saviem pieciem prātiem spējīgs šai vēlā vakara stundā vispār uztvert: vēja maigo vēsmu, krūmāja un vig­vamu ēnu rotaļu, uguns sprakšķēšanu vigvamos, pēkšņu gaismas plūsmu, kādam ienākot vai izejot no telts, klusas sarunas, zirgu mīdīšanos, suņu vaukšķēšanu, ūdens čalo­jošo dziesmu.

Kad zēns pienāca pie strauta, viņš ielēca ūdenī, ienira, iznira, noberzējās ar smiltīm, sasukājās un pamatīgi iezieda ādu.

Tad viņš paņēma šauteni un, nomezdamies guļus, aši paslēpas zālē. Viņš bija izdzirdis kādu jātnieku tuvoja­mies no apmetnes puses. Harkam šķita, ka sirds krūtīs draud apstāties.

Jātnieks parādījās no krūmājiem. Tas bija Matotaupa. Viņš jāja uz sava labākā zirga. Viņš jāja soļos pāri strau­tam uz rietumu pusi, turp, kur pāri tumši violeto klinšu grēdai blāzmoja pēdējais zaļganais gaismas starojums.

Matotaupa jāja kailu galvu, to vairs nerotāja ērgļu spalvas. Auguma augšdaļa, pleci ar lāča nagu cirstajām rētām bija kaili.

Harka redzēja ēnā vienīgi sejas aprises. Seja bija iekri­tusi, novājējusi, stūraina. Vienas pašas dienas laikā tēvs bija neticami pārvērties.

Matotaupa nepamanīja Harku. Nepavērdamies ne uz kādu citu pusi, viņš jāja rietumu virzienā, pretī vēl drū­mākajai plakankalnei un kalnājam.

Harka palika nekustīgi uz vietas, līdz jātnieks izzuda skatienam. Tad viņš mierīgi, tāpat kā nācis, atgriezās pie zirgiem, kur sardzē stāvēja Vecais Antilope. Zēns aizveda savu bizoņzirgu citā vietā un tad palaida vaļīgāk tā priekškāju pinekļus. Kad tas bija padarīts, viņš atgriezās atpakaļ vigvamā, kas nu vairs nebija virsaiša vigvams. Tā bija tagad izstumtā un izraidītā ģimenes pajumte.

Zēns redzēja, ka sievietes un bērni, tāpat arī Šonka bija jau nolikušies gulēt. Viņa paša guļvieta stāvēja paras­tajā vietā, tuvu pie ieejas. Viņš satvēra to un atvilka dziļāk teltī pie pārējām, starp Untšidas un Uinonas guļ­vietām. Viņš nolika Uinonas svētku tērpu, ko viņa bija apģērbusi iepriekšējā rītā, gatavodamās paredzētajām me­dību svinībām, tuvāk māsas guļvietai.

— Harka iet pie sieviešiem, — čukstēja Šonka. Zēns izlikās to nedzirdam.

Tuvu pie ieejas vigvamā atradās Tatankas Jotankas guļvieta, kurš šo nakti pavadīja nevis pie Havandšitas, bet Matotaupas ģimenē. Iespējams, ka tas notika Harkas dēļ. Matotaupas ieroči gulēja sasieti vienkop pie Tatan­kas labās rokas, turpat atradās arī divstobru šautene, ko Sarkanmatis bija dāvinājis virsaitim Matotaupam.

Harka pievēra acis. Viņš klausījās un atkal gaidīja, kā bija gaidījis visu garo dienu. Un tomēr šī pati gaidīšana, kopš ticis paziņots padomes spriedums, bija gluži un pil­nīgi izmainījusies. Tagad Harka vairs negaidīja, ko darīs citi. Viņš gaidīja vienīgi, līdz pienāks laiks darboties pašam.

Pagāja stunda pēc stundas, klausoties elpas vilcienos teltī un katrā visniecīgākajā gulētāju kustībā.

Paši pirmie aizmiga Šonka un Harpstenā, tad Šešoka, beidzot ap pusnakti arī Tatanka Jotanka. Bet Untšida, Matotaupas māte, kas šajā dienā bija zaudējusi savu pēdējo dēlu, negulēja. Viņas plaši atvērtās acis tumsā mirguļoja.

Harka uzlika plaukstu viņai uz lūpām, un viņas acis pievērsās zēnam. Viņa piespieda savu vēl arvien vēso roku pie zēna rokas un ar to izteica visu.

Harka pavērās Uinonā. Viņa gulēja aizvērtām acīm, taču meitenes elpa liecināja, ka viņa nav aizmigusi. Harka pārvilka viegli ar plaukstu māsai pār pieri, tad viņa atvēra

acis, bet galvu nepagrieza. Zēns pavilka māsas svētku drānas sev tuvāk un, tāpat gulēdams, uzvilka tās. Nazi viņš iebāza makstī, ko valkāja ap kaklu apmestajā dzīslu saitē, vakarā viņš nebija to noņēmis. Šautene karājās vi­ņam pie krūtīm, zem nepierastā apģērba. Viņš satvēra ieroci un iebāza munīciju jostas kabatā, kas ir katram sie­viešu apģērbam. Beigās viņš vēl paņēma vienu ādas segu. Tad nedzirdāmi piecēlās ar agrā bērnībā apgūto veiklību un paradumu. Viņš izlīda tieši tai pašā vietā zem telts pār­sega, kur iepriekšējā naktī bija klausījies un visu noska­tījies. Kad Harka pameta vēl pēdējo mirkli vigvamā, viņš pamanīja, ka Uinona pavilkuši augstāk segu un pa­slēpusi tanī arī seju. Viņš nojauta, ka meitene raud. Ne­viens to nevarēja dzirdēt, un nevienam to nevajadzēja arī redzēt. Izraidītā virsaiša meita un aizbēgušā zēna māsa jutīsies ļoti vientuļa citu bērnu vidū.

Zēns atradās laukā. Viņš gāja nesteidzīgi starp teltīm, kā mēdz iet meitene, kas piecēlusies sevišķi agri. Vaja­dzēja uzmanīties, lai neviens nepamanītu šauteni zem se­gas, kas bija uzmesta uz pleciem. Zirgu sardze nepievērsa viņam ne mazāko uzmanību, viņš atrada bizoņzirgu tieši tai pašā vietā krūmos, kur bija to atstājis. Tur tuvumā auga sulīga zāle, un turp vaļīgi sapītais zirgs bija tiecies. Harka pārgrieza viņam pinekļus, darīja to aši, jo dzirdēja tuvojamies sargu. Taču karavīrs nebija nācis pietiekami ātri, un, iekams tas varēja kaut ko uzsākt, Harka bija zirgam mugurā un jau joņoja prom prērijā uz rietumu pusi.

Zēns izdzirda paklusu sarga iesaukšanos. Viņš vēlreiz atskatījās, tad krūmāji pazuda skatienam starp pauguriem un arī viņš pats tur vairs nebija neviena skatienam sa­sniedzams.

Bet viņam acu priekšā bija tēva pamestās pēdas, kuras viņš gaistošās nakts un austošajā rīta krēslā ar savām modrajām acīm varēja saskatīt.

Viņš aulekšoja turp. Viņš glāstīja mustangu, čukstus, mīļiem vārdiem to uzmundrināja, un dzīvnieks, pielicis visus spēkus, lidot lidoja uz priekšu. Visā apmetnē vie­nīgi Tatankam bija mustangs, ar kuru varētu panākt Harku. Bet iespējams, ka viņš nemaz nekāpa zirgā. Vai arī darīja to pārāk vēlu.

Dzestrs gaiss vēdīja ap Harku, viņu atsvaidzinādams. Viņš ilgi, stundām ilgi jāja aulekšiem, pastarpēm palaiz-

dams zirgu soļos, lai dzīvnieks pagūtu atvilkt elpu. Pie­nāca pēcpusdiena.

Un pēkšņi skaidri redzamās pēdas izzuda. Zēns noguris apstādināja zirgu un raudzījās meklēdams visapkārt. Viņš saprata, ka tēvs, sākot ar šejieni, pēdas slēpis.

Harka nokāpa no zirga. Nometa meitenes apģērbu, kas viņu apgrūtināja, pārmeta to zirgam pār muguru un uz­manīgi pārbaudīja pēdas. Šeit, liekas, Matotaupa arī bija nokāpis no zirga. Zāle uzrādīja zirga kāju izmīdīto zāli, tā, it kā mustangs būtu brīvi klaiņojis apkārt, ganījies, un nebija iespējams noteikt, kādā virzienā tas beigās de­vies. Lai vai kā, bet zirga vairs nebija, kaut arī pēdas vēl bija pavisam svaigas. Cilvēka kāju pēdas Harka nema­nīja. Vai vispār viņš kādreiz atradīs tās? Matotaupa bija izmanīgs karavīrs un mednieks. Kā tad zēns varētu viņam izsekot, ja viņš negribētu, lai viņu atrod?