Līzelote VELSKOPFA - HENRIHA - HARKA- VIRSAIŠA DĒLS

Harka atbalstījās pret savu nosvīdušo mustangu.

Dzīvnieks pacēla galvu, kaut ko gaisā jauzdams.

Harku sagrāba neapzināta cerība, kurai viņš neuzdrīk­stējās vēl paļauties.

Dzīvnieks kļuva arvien nemierīgāks, un šis nemiers pauda prieku. Zēns noņēma roku no zirga" muguras un klausījās. Viņš nedzirdēja ne skaņas, bet dzīvnieka ne­miers arvien vairāk ietekmēja arī viņu.

-Tēvs! — viņš klusiņām iesaucās. — Tēvs! — Viņš to izteica neapzināti, domas lika lūpām runāt. — Tēvs!

Notika brīnums, un tomēr tas bija tikai no visas sirds gaidītais — cieši līdzās Harkam nostājās gara auguma cil­vēks.

— Tēvs!

Matotaupa nebija spējīgs izteikt ne vārda. Viņš pie­vilka dēlu sev klāt, tikai īsu mirkli, tad paņēma viņu pie rokas un aizveda ar visu zirgu pie sava mustanga, kurš gulēja apslēpts kādā ielejas pļavā.

Bizoņzirgs apsveicinājās ar otro, it kā tā tam būtu jā-, būt. Matotaupa un Harka vēl nekā nerunāja. Abi nogūlās zālē līdzās zirgiem. Saule slīpiem stariem gaismoja pār prēriju, zāle viļņojās vakara vējā.

Harka piespieda seju tēvam pie pleca.

Vēl arvien nebija izteikts ne vārds. Nebija nekas jā­saka. Viņi nebija šķirami. Viņi dalījās izstumto liktenī. Viņi bija izsludināti ārpus likuma. Nekad vairs viņu kājas nepārkāps savas cilts vigvamu slieksni, nekad viņi vairs nedzirdēs vakaros stabules, nekad vairs rītos ne­dzirdēs zēnu līksmo klaigāšanu, nekad nedejos apmetnes ļaužu bizoņu deju. … nekad neēdīs kopā ar pārējiem pie ugunskura, nekad neuzvilks mugurā svārkus, ko izrak­stījusi māte vai māsa.

Nekad vairs.

Tāpēc, ka Havandšita bija melkulis, un tāpēc, ka visi viņam ticēja, visi — arī Tatanka, arī Četāns, arī Sprog­galvis.

Harka iedeva tēvam savu nazi. Bet, kad viņš dzīrās at­dot arī šauteni, Matotaupa atvairīja to. Tā bija jāpatur Harkam pašam.

Pietiekami spēcīgi viņi jutās abi kopā — Matotaupa un Harka. Pietiekami spēcīgi, lai dzīvotu mežonīgajā prē­rijā, kas bija viņu lielā dzimtene. Tālāk abu domas un jūtas pagaidām nesniedzās. Viss, ko slēpa viņu kopīgais liktenis — izmisums, naids, atriebības alkas, šai brīdī vēl bija tāls un neapjausts.

Abi sēdās zirgos, un Matotaupa devās tālāk uz rietumu pusi. Tagad ari viņš izteica pirmos vārdus:

— Esmu zvērējis līdz kalnājam jāt, neatskatoties atpa­kaļ. Tad mēs būsim brīvi. Bet medīt dakotu medību lau­kos mums nav lemts vairs nekad. Mustangi no jauna sāka aulekšot.

Bērni visā pasaulē labprāt lasa grāmatas par indiāņiem. Pirms gadiem piecdesmit viņu interese par indiāņiem bija vēl lielāka. Tā laika paaudzei vēl bija dzīvā atmiņā vīriš­ķīgās tautas cīņa par savu brīvību, un jaunie lasītāji, kā vienmēr jūtīgi pret jebkuru pārinodarījumu, ar sirdi un dvēseli bija indiāņu pusē, kurus apspieda baltie.

Kopš 19. gs. sākuma — Fenimora Kupera un Maina Rida laikiem — visas pasaules progresīvā literatūra juta līdzi indiāņu ciltīm, kuras arvien vairāk nomāca koloni­zatori. Grāmatās par indiāņiem pilnībā atklājās Kupera talants, viņa spalvai pieder slavenā grāmatu sērija «Ad- zeķe» («Zvērkāvis» jeb «Pirmā kara taka», «Pēdējais mo­hikānis», «Pēddzinis» jeb «Ezers jūrā», «Pionieri» jeb «Pie Suskvehannas iztekas» un «Prērijas»). Romantisko, aizrau­jošo grāmatu lappusēs bieži pretēji drūmajai īstenībai uz­varu svinēja taisnība. Gaišais, labais allaž piešķīra grāma­tai laimīgas beigas, it kā apstiprinot, ka taisnība uzvar vienmēr, ka labais pastāvīgi gūst virsroku pār jauno. Patiesības labā jāsaka — atsevišķos gadījumos indiāņi šinīs nežēlīgajās kaujās izkaroja uzvaras ne vien grāmatu lappusēs, bet arī īstenībā. Tā notika, piemēram, kaujā pie Litlbighorna, vienā no pēdējām ievērojamākajām cīņām, kad vairākas indiāņu ciltis pazīstamā vadoņa un zintnieka Tatankas Jotankas vadībā pilnīgi sakāva ģenerāļa Kus- tera lielu kaujas vienību. Tomēr vāji apbruņotajām, sa­šķeltajām sīkajām ciltīm bija grūti turēties pretī ameri­kāņu kolonizatoru labi apbruņotai masai: vīrišķīgā indi­āņu tauta tika neatlaidīgi, plānveidīgi izstumta no savu senču dāsnajiem apvidiem uz mazauglīgiem, kalnainiem un tuksnesīgiem Ziemeļamerikas kontinenta apgabaliem. Ļaudis gāja bojā nevienlīdzīgās kaujās, badā un slimī­bās, nosala sniegā.

Tai pašā laikā literatūra, kuras virzību 19. gs. beigās arvien vairāk nosaka nauda, vienmēr biežāk attēlo indi­āņus kā asinskārus mežoņus, kas to vien gaida, lai raidītu savas nāvējošās bultas uz balto cilvēku. 20. gs. sākumā romāni par indiāņiem ar šādu notikumu attēlojumu palie­linās, bet, attīstoties kino mākslai, sākas tāda paša rak­stura filmu fabrikācija, kurās bruņnieciski cildeni kovboji un skauti allaž gūst virsroku pār «netīrajiem», «ļaunprā­tīgajiem» indiāņiem. Līdzīga veida literāri ražojumi no­stiprināja lasītājos pārliecību, ka vārds «skauts» — iz­lūks — ir sinonīms godprātīgam cīnītājam par taisnīgumu, un bērnu militārās organizācijas, kas gadsimta sākumā bija saradušās daudzās valstīs, piešķīra saviem biedriem skautu «titulu». Šādas literatūras un filmu varoņi kļuva par paraugu jauniešiem, kam tika ieaudzināta varmācības kāre un apziņa, ka baltā rase ir pārāka.

Līzelote Velskopfa Henriha bija viena no nedaudzajām rakstnieku vidū, kas jau divdesmitajos gados sāka rakstīt savam laikam neparastu, patiesu grāmatu par indiāņiem. Tā bija iecerēta kā reālistisks romāns jaunatnei. Rakst­niece bija nodomājusi pastāstīt par dakotu cilts indiāņu likteni.

Šāds nodoms rakstniecei nebija radies nejauši. Tāpat kā visi sava laikmeta bērni, arī viņa aizrautīgi lasīja pie­dzīvojumu grāmatas par indiāņiem. Tēvs ievēroja meitenes interesi par zemās kvalitātes lasāmvielu. Tas satrauca dziļi izglītoto, humānistiskos principos audzināto cilvēku. Viņš centās piesaistīt meitu nopietnākai, pat zinātniskai litera­tūrai par indiāņiem un uzņēmās pūles izskaidrot bērnam īsto jēgu par indiāņu problēmām, kas laiku pa laikam tika risinātas laikrakstu un žurnālu slejās. Aizraušanās ar pie­dzīvojumu romāniem meitenei drīz vien izvērtās nopietnā, dziļā interesē par savdabīgās, atstumtās tautas dzīvi un cīņām. Vienpadsmit gadus vecā meitene, satraukta par to, kā tiek apspiesta indiāņu sacelšanās Meksikā, pat raksta vēstuli tās zemes prezidentam un lūdz nesodīt bargi nelai­mīgos, bet dot tiem iespēju strādāt un dzīvot. Četrpadsmit gadu vecumā viņa cieši apņemas būt rakstniece, viņas interese par indiāņu likteni nemazinās. Jau agrā jaunībā viņa paveic pirmos uzmetumus savai nākamajai grāmatai par indiāņiem. «Bet pagāja ilgs laiks, iekams mans sapnis piepildījās,» pēc daudziem gadiem rakstniece stāsta pa radio padomju bērniem. «Es nespēju pat iedomāties, ka man ceļā stāsies divi pasaules kari, inflācija, bezdarbs, fašisms. Beidzot, kad biju jau atmetusi cerību savus nodomus realizēt, tie negaidot piepildījās. Biju jau gan­drīz aizmirsusi savus sākotnējos sapņus. Dzīvojām laikā, kad fašisms nomāca tautas, un es nespēju vienaldzīgi uz to noraudzīties. Sāku palīdzēt kara gūstekņiem un ieslodzī­tajiem koncentrācijas nometnēs. Tas bija jādara slepeni: par to mēdza piespriest nāves sodu, bet es citādi rīkoties nevarēju.»

Līzelote Velskopfa Henriha dzimusi 1901. gadā Minhenē jurista demokrāta ģimenē. 1907. gadā viņa kopā ar vecā­kiem pāriet uz dzīvi Štutgartē, bet 1913. gadā pārceļas uz Berlīni. 1921. gadā viņa beidza klasisko ģimnāziju un sāka studijas Berlīnes universitātē, kur apguva vēs­turi, ekonomijas un filozofijas zinātnes. Vienlaikus viņai vajadzēja domāt arī par naudas pelnīšanu, jo tēvs inflā­cijas dēļ nebija spējīgs viens uzturēt ģimeni. 1925. gadā viņa beidza universitāti un sāka strādāt par statistiķi. Šajos gados viņa varēja vienīgi sapņot par īstu literāta darbu, jo rakstniecībai atlika tikai īsi laika sprīži, kas bija brīvi no ikdienas rūpēm. Turklāt apstākļos, kad val­stī norisa asas politiskas cīņas, viņa nespēja novērsties no problēmām, kas nodarbina prātus dzimtenē, tāpēc rak­stīja nevis par indiāņiem, bet par saviem laika bied­riem — par vācu inteliģenci. Jau pašā nacionālsociālisma augšanas stadijā Vācijā viņa ar rūgtumu ievēro, ka vācu inteliģences vidū notiek traģiska noslāņošanās — viena inteliģences daļa pakļaujas nacionālsociālistiskai propa­gandai un, nicinādama visu cilvēcisko, nostājas vienā pulkā ar fašistiskajiem dauzoņām, otra, demokrātiskā, uz­ticīga humānisma principiem, kaut arī cenšas pretoties uzbrūkošajam fašismam, tomēr nejūtas tik spēcīga, lai at­klāti un pilnīgi pieslietos vācu revolucionārās kustības celmlauzim — strādnieku šķirai, Vācijas Komunistiskajai partijai. Šādos apstākļos vācu kapitāls 1933. gadā nodeva varu fašisma rokās. Sākās asiņaina izrēķināšanās ar poli­tiskajiem pretiniekiem, vispirms ar komunistiem un revo­lucionāri noskaņotiem strādniekiem. Pret inteliģenci, kas vēl joprojām mēģināja cīņai ar fašistisko režīmu izmantot «demokrātiskās brīvības», arī tika pielietotas represijas. Par to tad arī Līzelote Velskopfa Henriha rakstīja savā pirmajā romānā triloģijā «Divi draugi» («Divi draugi», «Ceļi šķiras», «Tikšanās»), kas ieraudzīja dienas gaismu tikai pēc fašisma sakāves.