Līzelote VELSKOPFA - HENRIHA - HARKA- VIRSAIŠA DĒLS

Otrā pasaules kara gados Līzelote Velskopfa Henriha aktīvi piedalījās nelegālajā antifašistiskajā darbībā. Viņai izdevās saistīties ar biedriem Saksenhauzenas koncentrā­cijas nometnē, organizēt ieslodzītajiem palīdzību, piegā­dājot medikamentus, pārtiku, arī literatūru. Viņai izdevās arī nodot nometnē patiesībai atbilstošu informāciju par notikumiem pasaulē. 1944. gadā viņa palīdzēja bēgt no nometnes kādam ieslodzītajam un slēpa viņu līdz 1945. gada 2. maijam, kad Berlīnē ienāca Padomju Armija. Kopš 1945. gada viņa aktīvi piedalās jaunās, demokrātiskās Vā­cijas tapšanā un līdz 1949. gadam darbojas Vācijas De­mokrātiskās Republikas saimniecisko organizāciju vado­šajos posteņos.

1949. gadā Vācijas Sociālistiskās Vienības partijas Centrālās Komitejas nodaļa partijas biedrei Līzelotei Vels- kopfai Henrihai dod iespēju atgriezties zinātniskā darbā. Beigusi aspirantūru senajā vēsturē, viņa kopš 1959. gada strādā par pasniedzēju Berlīnes Humbolta universitātē un vēlāk arī vada Senās vēstures katedru. Kopš 1956. gada viņa ir VDR Zinātņu akadēmijas locekle.

Visā šai laikā Līzelote Velskopfa Henriha nepameta arī savu literāro darbību. Jaunā demokrātiskā iekārta deva iespēju viņas grāmatām ieraudzīt dienas gaismu. 1951. gadā iznāca vēl jaunības gados iecerētais romāns «Lielās Lācenes dēli» («Tokejs Ito»). Romānam piešķīra VDR Pirmo literatūras prēmiju par labāko jaunatnes grāmatu un drīz vien tās izdevumu atkārtoja. Vairākās izdevnie­cībās iznāca nelieli stāsti un stāstu krājumi, viņas raksti parādījās žurnālos, tika publicēti viņas zinātniskie darbi vēsturē. 1953. gadā iznāca romāns «Žans un Juta» — par Vācijas darba jaunatni. 1956. gadā parādījās fašisma ga­dos iesāktais romāns «Divi draugi».

Kaut arī rakstniecei daudz laika prasa zinātniskais darbs, tāpat arī lielā līdzdalība dzimtās zemes pasākumos, viņa joprojām lielu vērību veltī indiāņu tematikai. 1962. gadā nāk klajā «Harka -— virsaiša dēls», grāmata, kas kopā ar agrāk iznākušajiem romāniem «Tops un Harijs» un «Lielās Lācenes dēli» veido triloģiju par indiāņu bru­ņoto kauju noslēguma posmu, viņiem aizstāvot savas tie­sības un brīvību.

«Harka — virsaiša dēls» ir triloģijas pirmā grāmata.

kas stāsta par abu turpmāko romānu varoņa bērnību. Da- koti, par kuriem šeit ir runa, pieder pie «Septiņu cilšu apspriežu ugunskuru» kara apvienības ciltīm, siu grupas indiāņiem. Pie vienas no šīm ciltīm — pie Oglalas cilts pieder arī Lielās Lācenes dzimta, kuras kara virsaitis ir Harkas tēvs — Matotaupa. Iekams kontinentā nebija iera­dušies kolonizatori, dakotu ciltis apstrādāja valsts aus­trumos auglīgās zemes un nodarbojās ar medniecību. To­mēr medniecība nebija galvenā nodarbošanās, jo viņi prata apstrādāt arī zemi. Balto kolonizatoru atspiesti uz rietumiem, uz apgabaliem ar neauglīgu zemi, indiāņi bija spiesti klejot pa prērijām, meklēt un medīt bizoņus. Me­dības no jauna izvērtās par galveno eksistences līdzekli. Indiāņi iemācījās ķert un pieradināt mežonīgos prēriju zirgus — mustangus, to zirgu pēcnācējus, kurus ieceļotāji bija ieveduši no Eiropas.

Bizoņi! Tagad vienīgi tie nodrošināja indiāņiem iztiku. Dzīvnieku gaļu izmantoja ēdienā tiklab jēlu, kā arī vā­rītu vai ceptu, no tās gatavoja krājumus gaļas pulvera — pemikāna veidā. No bizoņu ādām indiāņi šuva apģērbu, cēla mājokļus — vigvamus. No bizoņu kauliem darināja ieročus, ikdienā lietojamus priekšmetus.

Tomēr indiāņu padzīšana uz rietumiem nemitējās. Lai arī cik varonīgi viņi turējās, tomēr nespēja pretoties balto iekarotāju spiedienam, kuri tos pārspēja gan skaita, gan ieroču ziņā. Senajiem kontinenta iedzīvotājiem atstāja ar­vien neauglīgākas zemes. Kad atklājās, ka indiāņu apdzī­votajā teritorijā atrodams zelts un citi derīgi izrakteņi, 19. gs. otrajā pusē viņus sāka padzīt pat no tiem apga­baliem, kas bija viņiem ierādīti un ASV valdības ap­stiprināti. Turklāt uz prērijām vienlaikus ar zelta meklētā­jiem un citiem avantūristiem traucās arī baltie bizoņu mednieki.

Mūsdienās vairums ASV indiāņu dzīvo rezervātos — vietās, kur viņi nometināti ar varu.

Rezervātos valda beztiesīgums, nabadzība, bads un anti- sanitāri apstākļi. Bet līdz ar to indiāņu vidū pieaug cīņa par savām tiesībām. Pakļaujoties progresīvās sabiedrības spiedienam, ASV valdība bija spiesta 1970. gadā dot at­ļauju pirmajam visu indiāņu kongresam.

Mūsu romāns gan stāsta par tālākas pagātnes notiku­miem …

Baltie cilvēki arvien vairāk mācas virsū indi­āņiem… iet bojā daudzu tūkstošu bizoņu bari… indiāņiem draud bads, — šādos apstākļos aug ro­māna varonis — mazais Harka. Sadursmēs ar naidīgām ciltīm un baltajiem cilvēkiem tiek nogalināti viņa tuvi­nieki. Zēns iepazīst krāpšanu un nodevību savas dzimtas vidū, viņš zaudē ticību burvja nemaldīgajam prātam — zaudē ticību cilts ievērojamākam cilvēkam. Un beigās zēns kopā ar tēvu tiek izstumti ārpus savas dzimtas, iz­dzīti no cilts. Cīņa starp baltajiem cilvēkiem un indiāņiem izraisa konfliktu arī pašu indiāņu vidū, izraisa ne vien sadursmes starp atsevišķām ciltīm, kuras iekarotāji uzrīda citu citai, bet arī nesaprašanos pašas cilts vidū. Harka un viņa tēvs ir šāda konflikta upuri.

Indiāņu pašreizējam stāvoklim Amerikas Savienotajās Valstīs Līzelote Velskopfa Henriha veltījusi savus jaunā­kos romānus: «Nakts pār prēriju» (1966. g.), «Gaismas atspulgs virs baltajām klintīm» (1967. g.) un «Akmens ar ragiem» (1968. g.). Šis romānu cikls radās rakstnieces ce­ļojuma rezultātā uz ASV un Kanādu. Jaunā cikla varoņi ir to dakotu pēcnācēji, par kuriem viņa rakstīja agrāk. Šai ciklā mēs sastopam vienu no romāna «Lielās Lācenes dēli» varoņiem. Protams, mūsu gadsimta piecdesmitajos gados tas ir jau ļoti vecs cilvēks, bet tas ir indiānis, kurš jaunības dienās ar ieroci rokās cīnījies pret baltajiem iekarotājiem.

Velskopfas Henrihas romāni, tulkoti daudzās Eiropas , tautu valodās un iznākuši visās sociālistiskajās valstīs. Padomju Savienībā divas reizes iznākusi vācu valodā vi­ņas pasaka «Akmens zēns», ukraiņu valodā izdots romāns «Lielās Lācenes dēli». Pionieru laikrakstos un bērnu žur­nālos publicēti saīsinātā veidā romāni: «Harka — virsaiša dēls», «Tops un Harijs», «Lielās Lācenes dēli». Uz Pa­domju Savienības ekrāniem demonstrēta filma «Lielās Lā­cenes dēli» pēc tāda paša nosaukuma grāmatas motīviem, filmas veidotāja ir VDR kopā ar Dienvidslāvijas un Čehoslovakijas kinematogrāfistiem.

Ar ko izskaidrojami šo romānu lielie panākumi? Acīm redzot, ne tikai ar tematiku vien, bet arī ar to, kā labad, no kādām pozīcijām tie rakstīti. Vērsdamās pie jaunatnes žurnāla lasītājiem, rakstniece saka:

«Es rakstu par indiāņiem, un man gribētos jums teikt, ka uz to mani pamudinājuši trīs iemesli: dedzīga vēlēšanās apkarot jebkuru netaisnību, vēlē­šanās palīdzēt cilvēkiem, kuri vēl šodien cīnās par brī­vību, — tas ir bijis mans dzīves saturs kopš bērnības, to saskatīt man palīdzēja tēvs;

tieksme parādīt indiāņu cilšu smago un nežēlīgo vēstu- . res periodu, viņu pretestību iebrucējiem, tikumus, para­šas — uz to mani pamudināja mans vēsturnieces, mans zinātniskais darbs;

manas pašas pārdzīvojumi, pašas līdzdalība cīņā — "fa­šisma valdīšanas laikā, es darīju nelegālu darbu, ik brīdi gaidīdama arestu, nošaušanu, tomēr izmantoju katru iespēju, katru gadījumu, lai palīdzētu cilvēkiem, kurus vajāja, «piedzīvojumi» man bija kļuvuši ikdienišķi, pa­rasti, un es jautāju sev — kā vārdā?»